ASTROLOĢIJA: Dzimtas detektīvs. Lauris Olups

F64
  • F64
1 / 1

Ģimenes detektīvs Lauris Olups. Četri vārdi, kuros iekļauta jauna cilvēka vēlme un interese palīdzēt trimdas latviešiem atrast savas saknes. Žurnālists, scenārists vai rakstnieks teiktu, ka tā ir profesionāla veiksme, ka viena no viņa pirmajām lietām izvērtusies grāmatas vērtā dzimtas stāstā. Taču aiz katra stāsta ir cilvēki, viņu likteņi, prieki, sāpes, mokas, ciešanas un laime. Veiksmes stāsts ir tad un tāpēc, ja izdevies atšķetināt dzimtas vēstures samezgloto kamolu un katrs cilvēks uz dzīves šaha dēlīša ir nostājies tam paredzētajā vietā.

- Kas, jūsuprāt, mudina mūsdienu latvieti pievērsties savu sakņu pētīšanai? Vai tās ir mantiskas intereses vai tomēr kas cits nekā noskaidrot, kas manai dzimtai ir piederējis?

- Es strādāju galvenokārt ar ārzemju klientiem. Īpaši Amerikā, ja neesi iezemietis, tad tā ir ikdienišķa, pat goda lieta - noskaidrot savas saknes. Visās sarunās tiek jautāts, kāda ir tava izcelsme. Kādai klientei no Dienvidāfrikas ir ļoti praktiska vēlme iegūt Latvijas pilsonību. Viņai ir vectēva laulību sertifikāts, uz kura rakstīts, ka viņš ir dzimis Tukumā. Viņa grib atrast tam legālu apstiprinājumu. Vienā lietā, ko pētīju, ir zināms, ka kara laikā vecmāmiņai bija sakars ar kādu gruzīnu. Redzams, ka pusei ģimenes vaibsti ir citādāki. Gruzīns ir bijis ārsts kādā no kara daļām, pat vārds nav zināms. Tiek dzītas pēdas, lai atrastu šo cilvēku, kurš daļai no ģimenes ir vectēvs. Citiem ir vēlme atrast dzīvus radiniekus, par kuriem dzirdēts, ka tādi ir.

Es teiktu, ka motivācija drīzāk ir praktiska vai emocionāla. Vienam tā ir aizraušanās, tāpat kā kolekcionēt mūzikas ierakstus. Cits kolekcionē radurakstus. Kādam ir praktiska interese.

- Vairākus mēnešus tika rīkoti radurakstu pētīšanas kursi, jo interese bija tik liela, ka pāris tikšanās reizēs visiem interesentiem nepietika vietas. Mans jautājums ietilpināms vienā vārdā - kāpēc?

- Tas saistīts arī ar iespējām. Cilvēki, piemēram, uzzina, ka ir digitalizētas baznīcu grāmatas. Kad ir piedāvājums, tad rodas pieprasījums. Par latviešiem ir grūti atbildēt, jo mana saskarsme vairāk notiek ar amerikāņiem, austrāliešiem.

- Par dzimtas un ģimenes pētīšanu interesējas jauni cilvēki?

- Lielākoties jā.

- Jautājat kursu dalībniekiem, kas viņus motivē? Kas jaunus cilvēkus varētu ievilkt senču pētījumos?

- Tiešām nezinu. Neesmu runājis par to. Galvenokārt jautā viņi, un jautājumi ir praktiski.

- Kolēģe, kura pētījusi savu dzimtas koku, sacīja, ka Valsts arhīvā maksa par pakalpojumu nebūt nav maza, bet nevar arī zināt, vai ko atradīs un cik daudz informācijas būs. Varbūt arī tas cilvēkus attur. Iespējams, neprot sākt meklēt radurakstus. Kā lai zina, aiz kura diedziņa pirmā paraut, lai pavediens veiklāk šķetinātos?

- Tā ir laimes spēle - izdodas vai neizdodas kaut ko atrakt. Kad pie manis nonāk jauna lieta, es uzreiz izskatu digitalizētās baznīcu grāmatas, pasu arhīvus un periodiku. Dažkārt ar atslēgvārdiem var atrast visdažādākos pavedienus. Viens mans klients no Amerikas vai Kanādas meklēja ko vairāk par tēva izcelsmi, jo tēvs par to nerunāja. Meklējot viņa tēva vārdu un uzvārdu, atradu mazu rakstiņu, kas sastāvēja no diviem teikumiem par cilvēku, kurš, tīrot bisi, ir iešāvis sev kājā, un kāju nācies amputēt. Rakstīju klientam un jautāju, vai tēvam ir bijusi problēma ar kāju. Viņš atbildēja: jā, tēvam bija tikai viena kāja. Domāju, ka tā diezin vai ir sagadīšanās. Mazajā rakstiņā ir pieminētas mājas, kur tas noticis, tātad es varu atrast to māju, no kurienes šī dzimta cēlusies. Tā var palīdzēt periodika. Tomēr es teiktu, ka tā ir laimes spēle, vai būs kāds ikdienišķs ieraksts par kāda cilvēka dzīvi, ko šķetināt kā pavedienu.

Esmu zvanījis vēsturniekiem, vietējiem novadpētniekiem novados. Citreiz meklēju sociālajos tīklos cilvēkus ar līdzīgiem uzvārdiem. Dažkārt lietas var atrast arhīvos. Meklēju, kur vien varu iedomāties. Metodes ir pielāgojamas pēc nepieciešamības.

- Jums, Lauri, ir knauzerīga daba, lai urbtu, iekostos faktos un sameklētu informāciju?

- Man šķiet, ka ir nevis jāpaņem kaut kas viens un jārok, bet jābūt kopskatam, saprotot, kas vajadzīgs, un katru reizi iztēlojoties variantu, kur to var meklēt. Ar klientu vienojamies, ka nostrādāju pirmo stundu un pasaku, kādi ir pavedieni, ko esmu atradis. Ja neatrodu neko, tad varbūt jālūdz palīdzība citam. Tāpēc pirmajā darba stundā nevaru ilgi rakties vienā grāmatā, man jāiziet cauri visām datu bāzēm un jāredz kopskats.

- Latvijā pieejamās datubāzes spēj radīt kopskatu?

- Protams, ka visur ir iztrūkumi. Nevar zināt, kuru gadu baznīcu grāmatas ir saglabājušās. Arī Valsts arhīvā ir grandiozs, vēl neapzināts fonds. Es teiktu, ka pieejamība ir, bet vajadzīgs arī veiksmes faktors, vai konkrētās lietas pavedieni būs saglabājušies un - kur.

- Kā dzima jūsu interese par senču meklēšanu, turklāt - svešiem cilvēkiem?

- Esmu ne tikai pētnieks, bet šoferis, gids un tulks tiem ārzemniekiem, kuri ierodas Latvijā. Pirms tam es strādāju par gidu, un reiz gadījās austrāliešu ģimene, kam vectēvs un vecmāte bija no Latvijas. No Tukuma un Cēsīm. Mēs apciemojām viņu dzimtas vietas, un Cēsīs nācās pamatīgi meklēt. Zinājām tikai māju nosaukumu. Prasījām muzejā, iebraucām citās sētās, prasījām sieviņām, bet atradām to māju un cilvēkus. Bija apskaušanās ar asarām acīs, apmainīšanās ar adresēm. Izrādās, cilvēki mēģināja sūtīt viens otram vēstules uz Austrāliju un atpakaļ, bet tās nebija nonākušas galamērķī.

Pēc tam klausījos kādu audiogrāmatu - patiesu stāstu par to, kā psihoterapeits ar savu tēvu bija aizbraukuši uz Ukrainu, bet tēvs bija atteicies atzīt, ka tā ir vieta, kur viņš dzimis. Audiogrāmatā vairāk bija uzsvērts psiholoģiskais aspekts, bet pavīdēja arī stāsts par to, ka tiek algots cilvēks, kurš izpēta, aizved, kur vajag, izdara visu «komplektu» dzimtas sakņu pētīšanā. Bet es tieši to jau izdarīju, kaut arī tobrīd tā bija nejaušība! Iedomājos: ja cilvēks grib atbraukt uz Latviju paceļot un atrast savas ģimenes saknes, es darīšu visu, kas manos spēkos. Tā dzima ideja. Sāku klausīties intervijas «Latvijas radio 1» par šīm tēmām, apzināju datubāzes un mācījos no nulles.

- Ja šo profesiju mēģinātu ievietot profesiju klasifikatorā, vai tas būtu pēddzinis?

- Varbūt. Bet es sevi pozicionēju kā gidu. Man ir interesantāk darboties reālā vidē. Mani interesē doties izbraucienos kopā ar cilvēkiem. Esmu ekstraverta personība, sēdēt pie datora nav tik interesanti kā strādāt ar cilvēkiem.

- Trijos gados, ko esat nostrādājis kā ģimenes detektīvs, varat piekrist apgalvojumam, ka latvieši ir visur?

- Pētot Otrā pasaules kara vēsturi, visvairāk tajā laikā aizbrauca uz Austrāliju un Ameriku. No turienes ir deviņdesmit procenti to cilvēku, kuri man raksta. Sievietei no Dienvidāfrikas, par kuru jau stāstīju, tēvs aizbrauca divdesmitā gadsimta sākumā, pirms kara, nezinu, kādu apstākļu dēļ. Visvairāk tomēr ir kara laika bērnu.

- Klausoties trimdas latviešu stāstus un redzot, kā cilvēki tiekas vai arī meklē un nesatiek cits citu, jums nav vēlmes par to uzrakstīt? Par katru lietu taču ir savijies kāds sižets.

- Man ir kliente Marija. Viņa nezināja gandrīz neko par saviem vecākiem un bija nolēmusi apciemot Latviju pirmo reizi. Es atradu viņas tanti, abas nebija redzējušās septiņdesmit gadu. Kara laikā viņas nonāca Salaspils nometnē, tur Mariju zīdaiņa vecumā esesieši atņēma mātei. Atradām kaudzēm dokumentu, tantes memuārus, Marija atbrauca uz Latviju. Atradām māju, kur viņa piedzimusi, cilvēkus, kas pazina Marijas vecākus. Grāmatu uzrakstīja Marija un izdeva Amerikā. Arī es biju uz grāmatas atklāšanu. Tas tiešām ir veiksmes stāsts. Necerēti daudz izdevās atrakt tikai vienā lietā vien.

- Vai meklēšanas laikā izdzīvojat citu cilvēku dzīves, līdzdzīvojat viņu likteņus?

- Man ir grūti iztēloties, ko tas nozīmē tiem cilvēkiem, kuri meklē savus piederīgos. Marija man atsūtīja grāmatas melnrakstu. Tajā viņa raksta, kā jutās, kad uzzināja, ka kā zīdainis tika atņemta mātei Salaspilī. Viņa vairākas naktis raudāja, it kā uzjundītos neapzinātas atmiņas par to notikumu. Viņa taču to laiku Latvijā neatceras, viņu drīz pēc tam aizveda uz Vāciju. Kā Marija raksta, ceļojums uz Latviju un savu sakņu atrašana ir eksistenciāli nozīmīgākais visā viņas dzīvē. Tad tam ir lielāka jēga nekā sausai informācijai. Man ir grūti iztēloties, kā ir atrasties svešā zemē, jo dzīvoju Latvijā. Man te viss ir zināms un nav pazaudētās ģimenes sajūtas, kas jāatgūst. Pat ja ir grūti iztēloties, es to redzu caur Marijas pieredzi.

- Savā dzimtā jums viss ir skaidrs, balto plankumu nav?

- Ir, bet nav nekā tik radikāla, lai man būtu motivācija rakt.

- Kā rīkojaties, ja cilvēks, kuru meklē, kategoriski negrib, lai viņu atrod?

- Tā ir gadījies vienu reizi. Klients ar ļoti neparastu uzvārdu. Likās - o, tas atvieglos meklēšanu. Uzgāju sociālajos tīklos dažus cilvēkus ar tādu uzvārdu, viens man atbildēja: es zinu par šo ģimenes atzaru, bet negribu ar viņu kontaktēties, lūdzu, lieciet mani mierā. Tā arī beidzās. Dažkārt sūtu papīra vēstuli un rakstu - zinām jūsu potenciālos radiniekus, ja ir interese, atrakstiet, un tas ir vainagojies panākumiem. Arhīvā atradu dokumentu, kur tika pieminētas vairākas adreses, kur ģimene dzīvojusi, uz visām izsūtīju vēstules, viens cilvēks atbildēja, un izrādījās, ka viņi ir radinieki. Visi kopā tikāmies videokonferencē skaipā, es kā tulks pa vidu Latvijas un Amerikas pusei.

- Stāsts par Mariju, šķiet, ir visaizkustinošākais no visa pagaidām piedzīvotā, vai ne?

- Tiešām, varu teikt, ka emocionālākie brīži ir tad, kad atrodu un sastopu dzīvos cilvēkus. Marijas stāstā ir vēsturnieks Jānis Riekstiņš, kurš pētījis bāreņu dzīvi, uzrakstījis vairākas grāmatas par šo tēmu. Uzgāju viņa rakstus par bāreņiem, sazvanīju un jautāju, vai tādu Mariju Plataci atceras. Viņš atbildēja: jā, pie manis deviņdesmitajos gados nāca viņas tēvocis, meklēja viņu. Es teicu: viņa ir dzīva, viņai ir septiņdesmit gadu un tagad brauc uz Latviju. Viņš bija pārsteigts, neticēja, domāja, ka jokoju.

- Vai mūsdienu bārenis ir meklējis savus vecākus?

- Tā gluži nevarētu teikt. Bija jauna meitene, kuru deviņdesmitajos adoptēja uz Ameriku no Latvijas. Tur viņa uzauga un gribēja atrast savu māti. Kad viņai palika astoņpadsmit gadu, viņa ar tēvu nolēma braukt uz Latviju un meklēt māti. Mums izdevās māti atrast, viņas satikās, izrādījās, ka bērns tika atdots bērnunamā mātes alkoholisma un nelabvēlīgas vides dēļ. Kad meitene atrada māti, viņa pārliecinājās, ka māte joprojām dzīvo ne pārāk labos apstākļos.

- Tomēr vēlme atrast savu tuvo cilvēku ir tik liela, ka ļaudis ir gatavi braukt pāri puspasaulei, lai satiktos.

- Bioloģisko vecāku ieraudzīt ir liela vēlme.

- Vai atmiņā saglabājušies dramatiski notikumi, kas saistīti ar dzimtas sakņu pētīšanu?

- Arī Marijas stāstā bija dažādi gadījumi. Marija uzzināja, ka Latvijā ir divi pusbrāļi - viens no tēva, otrs no mātes nākamajām laulībām. Ar tēva puses pusbrāli satikāmies un sadraudzējāmies, mātes puses pusbrālis bija miris nedabiskā nāvē, jo bija apprecējis sievu, kura nekaunīgi viņu krāpa ar citu vīrieti. Abi sakāvās, un pusbrālis slimnīcā nomira. Ģimenes strīda dēļ tika sadedzinātas ļoti daudzas fotogrāfijas, ieskaitot Marijas mātes fotogrāfijas. Šo gadu laikā esam atraduši ap simt cilvēku šajā dzimtas kokā, bet nav nevienas viņas mātes bildes. Visas ir iznīcinātas. Vai to var nosaukt par dramatisku notikumu?

Taču dramatiski ir tas, ka Marijas tēvs bija partizānos, kad nāca esesieši. Tēvs aizbēga, bet māti aizveda uz koncentrācijas nometnēm. Viņa atgriezās pilnīgi nomocīta un nespēja tēvam to piedot. Tēvs nāca lūgt piedošanu, bet māte atbildēja, ka neatgriezīsies. Viņai bija bērns no kāda vācieša, bērns nomira, pēc tam Marijas māte kļuva klusa, dzīves sagrauta sieviete. Mēs atradām VDK filtrācijas dokumentus, kur bija intervijas ar viņu. Marijai bija dramatiski iepazīties ar savas mātes dzīvesstāstu. Pirmo bērniņu viņai atņēma koncentrācijas nometnē, otrs maziņš nomira. Tādas bija kara sekas.

- Bet viss varēja būt citādi. Vai jums nav rimusi interese meklēt dzimtām zudušus cilvēkus?

- Dažkārt negribas, tad paņemu kādu laiku brīvu. Kad nav klientu, daru citas lietas. Ja esmu piekritis, tad nevelku garumā.

- Vidējo meklēšanas ātrumu nevar pateikt?

- Tas atkarīgs no tā, ko cilvēks meklē un cik daudz viņam nepieciešams zināt. Marija bija tādā dzīves situācijā, kad bija pilnībā gatava nodoties meklējumiem. Nesen bija nomiris viņas vīrs, Marija bija saņēmusi mantojumu, nevajadzēja strādāt, un viņa teica: uz pilnu klapi, atrodi visu, ko vari, dodu brīvību meklēt. Šogad pirmo reizi komunicēju ar Krievijas arhīviem, agrāk strādāju tikai Latvijā. Ir grūti piekļūt Krievijas Aizsardzības ministrijas arhīviem, tāpēc kontaktējos ar savu kolēģi Krievijā, atradu līdzīgu speciālisti, aizrakstīju šai detektīvdāmai un lūdzu palīdzību. Šajā darbā visam nevar sagatavoties. Kad rodas kāda situācija, tad sāc skatīties, kā to risināt.

Bet, jā, jautājāt par aizkustinošiem brīžiem. Tiešām, aizkustinošākie un dramatiskākie brīži saistīti ar Marijas atrašanos Latvijā. Piemēram, viņas vectēvs tika nošauts pie Rēzeknes, vectēva brālim lika izrakt kapu savam brālim. Nedrīkstēja sarunāties. Marijas tante stāstīja, ka viņš teicis: piedod, brāli. Zaldāts iesitis un aizliedzis runāt. Kad Marija pirmo reizi ieradās Salaspils nometnē, mēs aizgājām pie divām bērnu barakām, kur sakarinātas mantiņas, un Marija pilnīgi noteikti bija vienā no tām, kad atņēma no mātes... Memoriālā ir apskatāmas bijušo ieslodzīto zīmētas gravīras. Vienā zīmējumā attēlots, kā bērns tiek izrauts mātei no rokām. Tas ir iekļauts Marijas grāmatā. Tas bija intīmi spēcīgs mirklis.

- Tādējādi tiek veidota dzīvā vēsture, kas tiek izstāstīta caur cilvēku vai viņa dzimtu, nevis uz papīra uzrakstīts pastāstiņš.

- Tante bija daudz pastāstījusi par Mariju, bet cita lieta, cik daudz varam atmiņas pamatot dokumentāli. Veicās atrast ierakstu, ka bērns aizvests no Salaspils nāves nometnes. Apciemojām arī bērnu namu, kur Marija pavadīja laiku pēc Salaspils nometnes. Viņa ir nolēmusi veltīt daļu mantojuma Latvijas bērnu namam. Tas ir vēl viens praktisks rezultāts šim meklējumam.

- Aplis noslēdzies.

- Jā. Interesanti, ka Marija ir viens no bērniem, kuram vecāki centās saglabāt viņas latvisko identitāti, saglabāja viņas vārda rakstību, iepazīstināja ar citiem latviešiem, jo toreiz bērnus centās asimilēt, lai aizmirst iepriekšējo valodu. Viņa bija izņēmums. Septiņdesmitajos gados skolas projekta ietvaros Marija sāka meklēt vecākus, aizrakstīja vēstuli vācu bērnu nama priekšniecei, kura atbildēja, ka abi vecāki ir miruši kara laikā. Tā nebija taisnība. Atradu, ka apmēram desmit gadus pirms tam Marijas tēvs bija licis sludinājumus avīzē un meklējis meitu. Bija aizkustinoši apzināties, ka, par spīti dzelzs priekškaram, abi interesējās viens par otru. Tēvs nomira deviņdesmitajos gados. Marija iestādīja kociņu, uzlika kapakmeni tēvam.

- Kas gan zīdaiņa vecumā aizvestu cilvēku saista ar dzimteni? Cieņa pret vecākiem, dzimtu, emocionālā saikne?

- Tas ir individuāli, jūt cilvēks tādu saikni vai nejūt. Nevar piespiest interesēties par lietām, kas šobrīd nav aktuālas. Varbūt vēlāk būs.

*

ASTROLOĢISKĀ REPLIKA

Mēs esam dažādi. Vieni var doties plašajā pasaulē, saraut saites ar dzimteni, radiniekiem un justies komfortabli, pakomunicējot paretam skaipā. Citi kā sīksti koki ar spēcīgām saknēm ieauguši dzimtajā zemē, apzinās tās, tur cieņā savas dzimtas stāstus un vēsturi, uzskata, ka šīs saknes ir mūsu spēks, un nekur negrasās doties. Kā savulaik ļoti precīzi dziedāja «Čikāgas piecīši»:

«Mans brālis mīl, ko sauc par mūsu zemi,Un kā reiz vecaistēvs viņš atkal klaušās iet,Bet kad tam dzenis priedē izkals krusta zīmi,Mans brāļa dēls tad mana brāļa pēdās ies.»Šīs dzimtas sakņu apzināšanās, vēstures pētniecības un stāstu saglabāšanas tēmas parādās arī cilvēku astroloģiskajās kartēs. Vienkāršoti skatoties, vislabākais un uzcītīgākais pētnieks un dzimtas arhivārs būs Vēzis. Arī Mežāzim vai Vērsim var būt aktuāla dzimtas sakņu tēma, bet vairāk tādā kontekstā, kā - kas senčiem piederējis un kur tas palicis. Bet tas tā - no «popkultūras astroloģijas». Ja runājam nopietnāk, tad dzimtas, māju un sakņu tēma parādās cilvēka astroloģiskās kartes 4. mājā. Ja tur atrodas Saturns labos aspektos, tad gandrīz pavisam noteikti cilvēkam būs interese par savu dzimtu un tās vēsturi, uz to var norādīt arī Mēness 4. mājā, bet Neptūna atrašanās šajā sektorā norādīs uz to, ka dzimtā iespējami kādi noslēpumi vai karmiskas tēmas. Uz ciešu saikni ar dzimtu un pagātni nereti norāda arī retrogrāds Saturns individuālajā astroloģiskajā kartē.Interese par dzimtas vēsturi un karmu var aktualizēties aptumsumu periodos, kad bieži vien gribas dzīvē kaut ko izprast un sakārtot. Gunas Kārkliņas interpretācija

Komentāri [1]

 
Marss šķērso jupitera gredzenu
Astroloģija, karma? Really?
24.marts, 0:35 Atbildēt

Horoskopi Vairāk >

Kaut kas traks!