Šamaņi, ar tiem saistītie rituāli un rituālos izmantotie priekšmeti Latvijā tiek uztverti lielākoties ar virspusējām zināšanām, iespējams, tāpēc šķiet aizraujoši, intriģējoši, bet cik ticami ir tas, ka Latvijā tiešām praktizē šamaņi? Vai, pārfrāzējot jautājumu: tie, kuri sevi dēvē par praktizējošiem šamaņiem, tādi ir? Un ko viņi praktizē? Turklāt vai katram ir viedoklis par to, kas ir šamanis, tāpēc arī tik daudz strīdu par un ap viņiem.
Vēstures zinātņu doktore Anna Smoļaka 30 gadus ir pētījusi Amūras apgabala tautas un to tradīcijas - šamanismu. Viņa uzrakstījusi plašu monogrāfiju «Šamanis: personība, funkcijas, pasaules uzskats, 1991», ko šajās lappusēs nav iespējams un nav nepieciešams pārstāstīt pilnībā, bet uz kuru ir vērts atsaukties, jo viņa ar pētījumos iegūtu datu un secinājumu palīdzību apvērš joprojām valdošos vienkāršotos priekšstatus par šamanismu ne-šamaņu tautās. Piemēram, latviešos. Tie, kam ir interese par šamaņiem, var to izlasīt interneta vietnēs, kur pieejami gana daudz nopietni ņemamu materiālu par šamaņiem un šamanismu, un bez jel kādas misticisma piegaršas.
Anna Smoļaka raksta, ka šamanisms ir viena no reliģijas formām, kam raksturīga šamaņu ticība un spēja aktīvi sazināties ar cilvēku dvēselēm un gariem. Viņi ir starpnieki starp reālo un garu pasauli, arī sinonīms vārdiem pūšļotājs, burvis un pesteļotājs, raksta Kembridžas universitātes mācībspēks un Budapeštas Starptautiskās šamanisma pētījumu biedrības zinātniskās padomes loceklis Pīrss Vitebskijs grāmatā «Šamanis». Starp citu, tas, šķiet, ir vienīgais latviski izdotais tik plašs materiāls par šo tēmu («Zvaigzne ABC»). Oriģinālā tā publicēta jau 1995. gadā.
Annas Smoļakas pētītajām tautām (viena no tām - nanajieši) gari bija draugi šamaņiem, bet ienaidnieki - parastiem iedzīvotājiem. Bet, jā, nanajiešu šamaņi bija gan gaišreģi, gan dziednieki, gan burvji, kas varēja nolādēt un uzsūtīt ļaunumu, jo vienīgi viņiem bija zināms, kā tikt galā ar ļaunajiem gariem. Lasot viņas monogrāfiju, var vilkt paralēles ar latviešu tautas ticējumiem, paražām, kas vēl joprojām tiek piesauktas vai pat praktizētas, bet, pēc viņas 30 gadu ilgajiem pētījumiem, vismaz Amūras apgabala tautām šamanis nav tituls, ko kāds var piešķirt sev pats. Labi, ja to nosaka kāds cits vai titulu manto, taču tas nebūt nav izdevīgs vai viegls arods.
Posms cilvēka izaugsmē
Savukārt filozofijas zinātņu maģistrs un filozofijas, retorikas un reliģisko ideju vēstures pasniedzējs Valdis Svirskis uzskata, ka šamanisms neparāda cilvēka garīgo izaugsmi kopumā, bet tikai kādu posmu viņa izaugsmē. Pēc viņa sacītā, šamanisms ir neizkopta, neizstrādāta arhaiskās kultūras daļa. Tāpēc loģisks šķiet jautājums, vai vajag to restartēt tagad, mūsdienās, kā neošamanismu? Ar kādu mērķi? «Animismā cilvēks ir viens no dzīvniekiem, un nebūt ne stiprākais,» saka Valdis Svirskis. Šamanisms ir laiks, kad top maģija un rodas okultās zināšanas. Viņš ir pārliecināts: «Ne viss, kas ezotēriskā ir sens, ir arī vērtīgs un būtisks.» Varētu teikt, ka šamanisms ir noiets etaps tautas attīstībā, zemākā pakāpe, bet cilvēkam savā garīgajā izaugsmē jātiecas uz augstāko, un Valda Svirska piedāvājumā tā ir vēdiskā kultūra.
Šamanis ir vai tiek saistīts ar totēmu jeb maģisku spēka dzīvnieku. Pēc Valda Svirska teiktā, šamanis ir vidutājs starp totēmu un cilvēku. Piemēram, nanajiešiem bezdelīgas bija dieva putni, kas ir tuvas debesīm, atnes labu. Bet Amūrā izplatītais lāča kults nebijis saistīts ar totēmismu, ar ticējumiem, ka dzīvnieka totēms aizsargā cilvēku. Lielu ietekmi esot atstājis «klejojošās folkloras» sižets, ko zina daudzas pasaules tautas - par lāča un sievietes mīlestību. Mūsu Lāčplēsis jau arī tika atrasts «pie kādas lācenes pienīgām krūtīm/Zīžot šo dīvaino cilvēku bērnu».
Pret totēmiem, par sapņiem
Anna Smoļaka uzsver, ka nav pārliecinošu argumentu, lai apgalvotu, ka šamaņu gari - palīgi būtu cēlušies no totēma dzīvniekiem. Gari - palīgi šamaņiem parādījušies sapņos (cilvēka dvēsele miegā devusies tālos ceļojumos uz citām pasaulēm), bet to tēlus šamaņi smēlušies no apkārtējās īstenības, dzīve nav devusi citus materiālus, no kuriem radīt kaut ko pārdabisku. Un šamaņi savas sapņu vīzijas apveltīja ar fantastiskām spējām. Interesantas, bet ne pārsteidzošas ir britu rakstnieka, žurnālista un alternatīvās vēstures ideju popularizētāja Greiema Henkoka «YouTube» vietnē pieejamās lekcijas - ne tikai par šamanismu, bet arī par izmainītajiem apziņas stāvokļiem, kuros cilvēks redzēja vīzijas, ko pēc tam parakstīja un uzzīmēja, radot priekšstatu par it kā sastaptām pārdabiskām būtnēm vai notikumiem.
Ar gariem sazināties spēj daudzi, bet…
Šamanis ir garu izraudzītais, gari viņam iemāca, kā ieiet transā un lidot savā dvēselē uz citām pasaulēm debesīs vai nokļūt pazemes valstībā, raksta Pīrss Vitebskijs. Viņš saka: daudzi cilvēki var būt šamaņi lielākā vai mazākā mērā atbilstoši viņu izpratnei par citu realitāti. Līdzīgi konstatē Anna Smoļaka - ne tikai šamaņi, bet arī parasti cilvēki spējuši sazināties ar gariem, vien šamaņiem bijusi privilēģija garu dotās zinības likt lietā vai izprast to dabu, lai novērstu kādu uzsūtīto nelaimi. Reizi gadā katra nanajiešu ģimene veltīja lūgsnu debesīm. Šim rituālam gatavojās gadu iepriekš, nobarojot ruksi, lai var nokaut īstajā laikā. Lūgšanā pie svētā koka (tas tika uzpasēts un sargāts visu gadu, ar svēto koku arī saistīti daudzi ticējumi, piemēram, zem tā nedrīkstēja lasīt žagarus) piedalījās vienas dzimtas vīrieši. Cūka tika ziedota gariem. Lūgšanu lasīja vecākais, kājās stāvot, pārējie vīrieši - tupot un klanoties. Visi pārējie to varēja vērot no attāluma, izņemot sievietes, kurām mājās vajadzēja gatavot cienastu daudzajiem rituāla viesiem.
Nonākt transā
Jau minētais Vitebskijs pieļauj, ka plašākā nozīmē terminu šamanis varētu attiecināt uz jebkuru indivīdu, kas kontrolē transa stāvokli, kaut arī dvēseles ceļojums nenotiek. Viņš šamanismu nedēvē par reliģiju, bet gan par sava veida ideoloģijas un prakses kopumu.
Kas attiecas uz transu, tad tajā iespējams nonākt ar dažādām metodēm, par ko runā Greiems Henkoks. Un ne tikai viņš. Krievijas ziemeļu tautu šamaņi mēdza lidot uz citām pasaulēm, kurās tikās ar gariem aci pret aci. Kā? Viens no veidiem - izmantojot halucinogēnos augus. Tieši tad atklājoties īstā pasaule, ko varot sinhronizēt ar to, kurā dzīvojam mēs, parastie nešamaņi. Aptuveni tāds varētu būt īss skaidrojums, lai nerastos problēmas par psihedēlisku vielu ieteikšanu.
Kā kļūt par šamani?
Anna Smoļaka ir rakstījusi, ka daudzās tautās pastāvējis uzskats - šamani ar viņa gariem - palīgiem saista mīlestība, ja gribat, sava veida seksuālas attiecības. Pīrss Vitebskijs savukārt norāda, ka Sibīrijas tautām šamanis bija fiziski un emocionāli spēcīgs cilvēks vai arī tāds, kurš kopš bērnības bija citāds, teiksim, kontaktējās ar gariem. Par šamani varēja piedzimt šamaņu dzimtā, un spējas un tituls, ja to varētu tā dēvēt, dažās tautās tika nodots pa vīriešu līniju, bet citās to varēja «mantot» no vecmāmiņas, onkuļa, tantes, bet retāk no tēva vai mātes. Citus sapnī uzrunāja gari un aicināja kļūt par vidutājiem starp garu un cilvēku pasauli.
Lūdzu, tikai ne par šamani!
Lai kā būtu, šamanim nācās dzīvot pavisam citu dzīvi, kas nebija, nevarēja un nedrīkstēja būt tāda pati kā parastam cilvēkam.
Anna Smoļaka noskaidrojusi, ka no iniciēšanas par šamani mēģinājuši atkratīties itin visi «izredzētie». Iespējams, tas bija sava veida rituāls, jo tik un tā kāds par šamani kļuva un praktizēja. Vietējie iedzīvotāji viņai pamatojuši, ka «šamanis nepieder sev», pēc pirmā aicinājuma viņam ir pienākums doties palīgā. Savas dzīves tikpat kā nav.
Daudzreiz apstiprinājies, ka «izredzētais» vairākus gadus pretojies aicinājumam kļūt par šamani, nereti - ilgstoši slimojis, un to pat dēvēja par šamaņa slimību. Kaite uzbruka cilvēkiem vidējos gados vai senioru vecumā, retu reizi - jauniem ļaudīm. Kādai sievietei daudzus gadus bijuši psihes traucējumi, viņa ārstējusies ar tradicionālās medicīnas līdzekļiem, apmeklējusi arī šamaņus, bet bez rezultāta. Tieši tajā dienā, kad no frontes atgriezies viņas par pazudušu uzskatītais vīrs, sieviete piedzīvojusi slimības saasinājumu. Tas ildzis vairākus gadus, vārdu sakot, sieviete tikusi uzskatīta par traku - viņu mocījuši ļaunie gari. Tikai kāds vecs šamanis spējis izārstēt cietēju un iesvētīt viņu šamaņu kārtā. Kopš tā laika slimība viņu esot atstājusi, un šamane pat dzemdējusi trīs veselus bērnus. No Annas Smoļakas minētajiem piemēriem kļūst skaidrs, ka nebūt ne katrs šamanis spēja izārstēt «izredzētos» no «šamaņa slimības».
1972. gadā kāda Sibīrijas šamaņa meita stāstījusi, ka tēvs kļuvis pliks un nabags, apbraukādams ciemus un palīdzēdams iedzīvotājiem, jo šamanis atteikt nedrīkst. Viņam bijis laiks tikai «šamaņot», nav varējis ne sagatavot malku ziemai, ne sazvejot zivis, lai veidotu krājumus nākamajam gadam. Kad pienākšot laiks norēķināties ar gariem, šamanim tas būšot jādara par saviem līdzekļiem, un tādi norēķini esot dārgi, bet nevienam no šamaņa pakalpojumu izmantotājiem «gar to neesot nekādas darīšanas», žēlojusies meita. Ziemeļos pirmie šamaņi bijuši visnabadzīgākie cilvēki, iespējams, arī tālab ļaudis pretojušies garu aicinājumam virzīt viņus pa šamaņa ceļu, bet nekas neesot spējis apturēt «šamaņa slimību».
PAR HALUCINOGĒNĀM SĒNĒM
Halucinogēno sēņu izmantošanai agrīnajos rituālos ir vairāk nekā 9000 gadu sena vēsture.
Daži antropologi uzskata, ka sēnēm ir bijusi nozīmīga vieta daudzās senajās kultūrās, ieskaitot grieķu, indiešu un mezoamerikāņu kultūras. Tāpat tiek uzskatīts, ka sēnēm bija liela nozīme cilvēku evolūcijā. Saskaņā ar kādu radikālu filozofa Terensa Makkennas teoriju, psihodēlisko vielu (jo īpaši «maģisko» sēņu) iekļaušana primitīvajā ēdienkartē varētu būt veicinājusi ievērojamu evolūcijas izrāvienu, ieskaitot sevis apzināšanos un valodas attīstību.
Sēnes varētu būt ietekmējušas arī kristietības attīstību.
Vēsturiski psihodēliskās sēnes visbiežāk saista ar seno maiju kultūru. Sēņu akmeņi un sēņu motīvi ir atrasti maiju tempļu drupās, tāpat tiek uzskatīts, ka maijiem bija pieejams dažādu veidu psilocibīns (iedarbojas kā psihodēlisks halucinogēns). Maiju simbolismā bieži saista sēnes ar «sapnim līdzīgu stāvokli», un zīmējumi liecina, ka maijiem sēņu lietošana bija pietiekami nozīmīga, ja reiz to uzskatīja par fiksēšanas vērtu faktu.
Saskaņā ar jaunākajiem pētījumiem, psilocibīns spēj burtiskā nozīmē paplašināt apziņu, tā lietotāji piedzīvojuši dažādas atklāsmes un pasaules uztveri mainošas atziņas.
Avoti: www.garavasara.lv; http://www.huffingtonpost.com
