Mārcis Auziņš. Latvijas Universitātes profesors un šīs augstskolas bijušais rektors. Fiziķis. Meditē katru dienu. Dalījies ar savu pieredzi Latvijas Nacionālās bibliotēkas Klusuma un meditācijas istabā un par meditācijas praksi, pieredzi un atziņām nu stāsta arī «Praktiskās Astroloģijas» lasītājiem.
- Ar jums aci pret aci tiekos pirmo reizi, šķietat mierīgs, sevi realizējis cilvēks. Iespējams, jautājums būs intīms: kas ir tā harmonija, ko sevī turpināt meklēt?
- Tas ir ļoti sarežģīti atbildams jautājums. Mani vienmēr pārsteidzis, pat ne pārsteidzis, bet radījis pārdomas tas, kas notiek Latvijas sabiedrībā. Ja saka - es meditēju un, kā es, stāsta par savu pieredzi, bieži vien esmu saskāries ar pozitīvu reakciju, bet ir arī citāda attieksme - ar viņu kaut kas nav kārtībā, viņam ir problēmas. Esmu vairākas reizes teicis un neslēpšu arī tagad - pie meditācijas nonācu, pirms tam gadus trīs esot psihoanalīzē pie viena no Latvijas psihoanalīzes aizsācējiem, tagad diemžēl nelaiķa, Arkādija Panca.
Esmu fiziķis un visu mūžu nodarbojies ar pētniecību. Fizika ir interesanta, bet pasaule taču ir vēl plašāka, un varbūt ir vērts ar sevi paeksperimentēt. Tāda bija mana motivācija un vēlme, uzsākot psihoanalīzi. Kad mana psihoanalīze trīs gadu garumā beidzās, tad es nonācu pie meditācijas, ko varbūt biju darījis, sākot no studiju gadiem. Tikai tad mēs to nesaucām par meditāciju. Bija tāds Levi, kas rakstīja grāmatiņas par autogēno treniņu un tamlīdzīgām lietām. Atceros, kā ar kursabiedriem mēģinājām izmantot autogēnā treniņa prakses, pielikām elektronisko termometru pie rokām, pētījām, vai rokas kļūst siltākas. To var konstatēt.
Ar meditāciju nodarbojos, ja tā var teikt, gadus piecus, sešus. Ko man nozīmē nodarboties ar meditāciju, vismaz tehniskā līmenī? Pēdējos piecus gadus nevienu dienu meditāciju izlaidis neesmu, neraugoties uz situācijām, kas kādreiz gadās, kad totāli nav laika. To es vienmēr esmu sev un studentiem teicis; protams, ka trūkst laika ļoti daudzām lietām, bet jautājums ir par prioritātēm. Ja meditācija kļūst par garīgās jēgas sastāvdaļu, tad tā ir pietiekami augsta prioritāte. Gadās negulētas naktis, bet duša un rīta kafija ir vajadzīga, lai sāktu dienu. Kāpēc tā nevarētu būt arī medtitācija? Manā gadījumā tā ir tā rīta kafija.
- Kā palīdz meditācija? Kafija uzmundrina, dušā mazgājamies...
- Grūtāk atbildams jautājums, tāpēc sākšu ar nelielu atkāpi. Zinu, ka Latvijā daudzi cilvēki nodarbojas ar meditāciju, bet manas dzīves nozīmīga daļa ir saistīta ar Kaliforniju, Kalifornijas universitāti Bērklijā. Tur tā nav eksotika, ja kāds saka, ka meditē. Tur meditācija saistīta ar Austrumu praksēm. Pēdējo reizi, kad tur dzīvoju, intereses pēc saskaitīju, ka jūdzes attālumā no mājas, ko īrēju, bija vismaz pieci ar budismu un Austrumu meditācijas praksēm saistīti centri.
Atgriežoties pie jautājuma, kāpēc es to daru, spektrs var būt plašs. Sākot ar to, ka stresaini jūtos un vajadzētu nomierināties, sevi sakārtot. Zinām, ka meditācija Rietumos bieži tiek izmantota kā medicīniski terapeitiska prakse, ir izstrādātas precīzas shēmas, kādā veidā palīdzēt cilvēkiem, kuriem šķiet, ka viņu dzīve ir pārāk stresaina un sāk izraisīt medicīniskas problēmas. No otras puses, cilvēki budistu centros saka, ka tā ir meditācijas profanācija. Kā teica viens mans budisma skolotājs: jums, Rietumu cilvēkiem, meditācija kļuvusi kā pārtikas bagātinātājs, piedeva, lai labāk justos. Šādā veidā tas brīžiem tiešām vienkāršojas.
Zinām, ka dažādos MBA biznesa administrācijas maģistra kursos meditācija ir viens no priekšmetiem augsta līmeņa vadītājiem, lai stresa apstākļos cilvēks spētu mierīgi un izsvērti pieņemt lēmumus.
Austrumu kultūrās meditācija ir gara procesa sastāvdaļa, kuras mērķis ir iegūt apskaidrību un paplašinātu apziņu.
- To var panākt arī ar maģiskajām sēnēm. Un ātrāk.
- Mums liekas - sēnes, alkohols ir primitīvi, bet nopietnos akadēmiskos pētījumos ir aprakstīts, ka ar ķīmiskiem līdzekļiem šo procesu var paātrināt un vienkāršot. Man gan licies, ka tas nav īstais ceļš. Bet, runājot par manu Amerikas pieredzi un Kaliforniju, tur ir milzīgs kultūrslānis, ko ļoti bieži apspriež un daudz diskutē - indiāņu kultūra. Tajā senās tradīcijas un veidi, arī sēnes, ir viens no meinstrīma veidiem, kā šīs lietas darīt.
- Pieminējāt budisma skolotāju un viņa ironisko attieksmi pret Rietumu cilvēku meditācijas modi, kā mēs šo seno praksi pielāgojam savai dzīvei un uztverei. Vai mūsdienu pasaulē kādām vērtībām jābūt nemainīgām, un vai vispār pastāv kaut kas nesatricināmi viengabalains?
- Mēs tagad runājam vispārināti. Tie cilvēki, no kuriem es esmu daudz mācījies, ir Ningmas institūts. Ningma ir viens no četriem Tibetas budisma virzieniem, senā jeb vecā skola, kur uzskata, ka viņi ir īstie zinību nesēji tā iemesla pēc, ka tad, kad Indijā sāka nīdēt budismu, daudzi pārcēlās uz Tibetu. Tālāk, perifērijā Tibetā, kur nebija tik lielas ķīniešu ietekmes, bija klosteris, kuros senie teksti saglabājušies. Mums liekas, ka dalailama pārstāv visu Tibetas budismu, bet viņš ir tikai vienas skolas pārstāvis. Trim pārējām skolām ir savi garīgie līderi. Ningmas skolas skolotāji uzskata, ka dalailama - tas ir labi, publiskās attiecības ir svarīgas, pasaulei par mums ir jāzina, bet tā ir rietumnieciskošanās un varbūt pārāk liela vienkāršošana. Viņi uzskata: viņi ir seno tekstu glabātāji, ja kāds no Rietumu cilvēkiem grib ar tiem iepazīties, tad tas jādara nopietni.
Piemēram, viens no meditācijas veidiem ir koncentrēšanās uz savu elpu. Viens no kanoniskajiem budisma tekstiem ir desmit lappusīšu garš un tikai par elpošanu. Ir sešpadsmit līmeņi, kādā veidā jānovēro sava elpa. Elpa nav vienkārši elpa, tajā ir dažādi līmeņi, kā mēģināt nonākt pie paplašinātās apziņas un apskaidrotības. Bet tas nav unikāls teksts, jo budistu tekstu ir ļoti daudz.
Arī apzinātības pamati ir sīki aprakstīti desmit lappusēs. Bez komentāriem šos tekstus ir grūti saprast, jo tie ir divus ar pusi tūkstošus gadu seni. Kanoniskie budisma teksti ir praktiskas rokasgrāmatas, tur nav ezotērikas, nav mūsu izpratnē reliģiska konteksta. Viss ir praktiski: tev būs darīt šādi - pirmais, otrais, trešais, sešpadsmitais līmenis, ko katrā jutīsi, kā zināsi, ka esi pārgājis nākamajā līmenī. Tās ir vadlīnijas.
Budisma tekstos minētais līmeņu skaits var būt dažāds, nekas nav akmenī iekalts, noteikts, ka darām tikai tā un ne citādi. Viens mans budisma skolotājs teica: nosēdies meditācijas pozā vai sāc iepazīties ar senajiem tekstiem, tas ir kā klauvējiens pie durvīm - ielaidiet mani šajā pasaulē! Kad esi tur ielaists, par meditācijas pozām vari aizmirst, par sešpadsmit līmeņiem vari aizmirst. Par rāmjiem vari aizmirst, jo esi daļa no procesa. Budisma skolotāji mēdz teikt: kad elpa ir palikusi, bet tā, kurš elpo, vairs nav, tad iesācies kāds process.
- Esat piedzīvojis tādu stāvokli, kad elpojat, bet jūsu nav?
- Esmu, bet vajadzīgi relatīvi gari retrīti. Esmu bijis septiņu dienu retrītos, absolūtā klusumā, dienā ir sešu līdz stoņu stundu ilgas meditācijas. Un tad kaut kas notiek, Juris Rubenis saka: tajā brīdī Dievs sāk ar tevi strādāt. Tā ir viņa kristīgā pieeja, kas ir ļoti cienījama un respektējama, bet var skatīties no Austrumu praksēm un sacīt, ka elpošana ir, bet elpotāja vairs nav. Varu apliecināt, ka nav iespējams izstāstīt, kas tajā brīdī notiek. Var runāt par pārejas mirkli un atgriešanos atpakaļ, bet tas nav konceptuāls, nav vārdos formulējams un droši vien arī nevajag. Ja domāsiet, ka aizbrauksiet uz retrītu un tur visu izstāstīs, tad tās ir muļķības, tas nav izstāstāms. Tādēļ ir sūtras, kurās ir tehniski aprakstīts, bet pārējo nevar ne izstāstīt, ne tekstos aprakstīt.
- Ar laiku cilvēks spēj atbildēt, ko viņš meklē garīgajās praksēs. Vai ir iespējams nonākt garīgajā nirvānā, kad cilvēks ir sasniedzis harmoniju un vairs neko nevajag meklēt?
- Nepazīstu tik labi nevienu apskaidroto. Ar dalailamu esam kādreiz diskutējuši, sapratu, ka dalailama ir apskaidrotais, atrodas pilnīgā harmonijā ar visu pārējo. Vai kāds cits vēl to var apgalvot... Nezinu.
Protams, svarīga ir attieksme pret to, kas notiek apkārt, sākot ar to, cik svarīgs pats sev esi. Budisti saka: nepats. Budisti par katru cilvēka sastāvdaļu saka: tas neesi tu. Jautājums: kas es esmu? Kad biju bērnudārzā vai piektajā klasē, es biju šis pats Mārcis, un, kad būs mana pēdējā stundiņa, es būšu šis pats Mārcis. Man tā liekas. Budismā tiek analizēts, kas tad ir tas, kas bija bērnudārzniekam, skolniekam, studentam un kas ir tagad. Kas ir tas nemainīgais? Vai tavs fiziskais ķermenis ir tas pats, kas bija bērnudārznieka vecumā? Protams, ka nav. Un tālāk iziet visiem prāta stāvokļiem cauri, un nav nekā, kas būtu viscaur nemainīgs. Līdz ar to sajūta, ka esmu autonoms, svarīgs, esmu Mārcis un būs mani cienīt un godāt, aiziet otrā plānā. Nav jau tā, ka paliekam absolūti bez ego, bet ego dominance mazinās. Un nav būtiskas lietas, kas dzīvē varbūt likušās svarīgas - ak, ja man nebūs tā, tad pasaule aizies bojā.
- Dzīves pieredze arī savu artavu piemet.
- Apzinātības praksēs runā par divām dimensijām. No vienas puses, skolotāji māca - kas bijis pagātnē, tur arī jāatstāj. Nesāciet prātot: redz, kā es no rīta viņam neattapu atbildēt, kad viņš man «uzbrauca». Vai arī domāt par to, kā man rīt sevi labāk prezentēt.
- Nav viegli tādas domas izdzēst.
- Viegli nav. Bet tad parasti saka: tu esi te un tagad. Un ir otra dimensija, kas vērsta uz līdzsvaru. Meditēju un esmu eiforijas stāvoklī, atnāk skolotājs un saka: labi, ka tā notika, bet pārāk nesapriecājies, jo tas nav tavs mērķis. Tev vienmēr nav jāatrodas eiforijas stāvoklī. Vai arī man šķiet, ka viss ir štruntīgi. Jāatrod līdzsvars starp abiem stāvokļiem. Un tad, ja likās, ka ir tik slikti, ka sliktāk vairs nevar būt, tā sajūta atkāpjas.
Pateikšu, ko meditējot var iemācīties. Kad ir problēmas, mēs nolemjam par tām nedomāt. Ideāli, ja tas izdodas, bet parasti jau neizdodas. Kāds budisma skolotājs teica: nevajag noslēpties no problēmas, vajag noslēpties problēmā. Ko viņš ar to domāja? Kad es saku - ir štruntīgi, man dara pāri, tad pārdomā, kā tev dara pāri, kāpēc tev tā liekas, paskaties no malas. Un tas pazūd un nešķiet, ka kāds darījis pāri.
- Psiholoģijā arī mudina runāt par problēmu, tad tā kļūst mazāk sāpīga. Tik asi vairs neuztveram savu sirds vai dvēseles sāpi.
- Tā jau ir psihoanalīze. Nemēģināt noslēpties, bet, ja problēma ir tik uzmacīga, tad vajag ar to pastrādāt.
Kas man liekas vēl svarīgāk un ko ir grūti iemācīties, bet praktiskajā dzīvē ļoti palīdz - nedarboties autopilotā. Pavisam vienkārši. Kad sēžu meditācijas pozā un ieniezas deguns, es pat nepaspēju padomāt, ka niez deguns, bet esmu jau pakasījies. Vai pēkšņi pašķielēju pulkstenī. Vēl pat neesmu paspējis padomāt, ka meditācija ilgi velkas. Meditācija ļauj iemācīties, kā katru autopilota impulsu pārķert. Ienāca prātā doma, ka jāskatās pulkstenī. Vai tiešām jāskatās?
- Darbs ar prātu.
- Svarīgi ir pārķert to brīdi, kad rodas autopilota doma - vispirms ir impulss un rīcība, pēc tam doma. Izdarīju un tikai tad sapratu, ka izdarīju. Domu nevar apturēt, bet pārķert spontāno impulsu var. Piemēram, kāja ir notirpusi, un vajadzētu izkustēties. Meditācija nav sevis mocīšana - ja radies diskomforts, tad apzināti un lēnām pakustināšu notirpušo kāju. Tā ir apzināta rīcība. Bet degunu pakasīju varbūt tāpēc, ka biju izsities no ritma, man vajadzēja knosīties, kļuva garlaicīgi.
Es ļoti daudz runāju par tehniku un domāju, ka tā ir svarīga, lai kvalitatīvi varētu meditēt. Tāpat kā varu teikt, ka neesmu kristietis, tikpat droši varu teikt, ka neesmu budists, taču tehniku vislabāk var iemācīties no Austrumu tradīcijas, kristīgajos un laicīgajos retrītos maz runā par to, kā darīt. Man tā pietrūkst.
- Meditācijā ir savi rituāli, sistēma, tā disciplinē, un ar laiku ķermenis un prāts sāk atsaukties, nevis pretoties. Ja dzīvo haosā, tad ne prāts saprot, kas jādara, ne ķermenis.
- Rituālu daļa ir ļoti nozīmīga. Mūsu tradīcijas ir kristīgās. Un ir pagrūti apgalvot, ka esmu budists. Kad, braucot pa pasauli, ieeju kādā kristīgā baznīcā, ir sajūta, ka esmu piederīgs. Aizbraucot uz Maltu, varu brīvā lidojumā iedomāties, ka mani tālie senči bruņinieki pa ceļam uz Svēto zemi ir piestājuši Maltā. Aizejot uz budistu tempļiem, sajūta ir ļoti interesanta un poztīva, bet nejūtos organiski.
Ja es kādreiz nonāktu līdz reliģiozitātei, tā būtu kristīga tradīcija, jo tas ir gēnos šajā pasaulē dzīvojošam cilvēkam. Ja runājam vēl sīkāk, tas būtu katolicisms. Var teikt, ka ir vecmodīgi rituāli, bet man liekas, ka rituāli ir svarīgi. Katoļiem ir rāmis. Arī meditācijā ir vajadzīgs rāmis.
- Par rituāliem aizdomājos pirms vairākiem gadiem, kad bija diskusijas par to, vai baznīcai vajadzētu krasi mainīties. Kolēģe teica: padomā, vai baznīcai tiešām jāmainās vai tomēr jāpaliek kā drošības saliņai, kurā ticīgi cilvēki var justies pārliecināti, ka nekas nemainīsies, viss turpināsies kā ierasts.
- Kāda bija jūsu atbilde?
- Tajā laikā es teicu: protams, jāmainās. Tagad apzinos, ka rituāli prasa pašdisciplīnu un tiešām rada drošības izjūtu.
- Kā vienmēr, ir vidusceļš. Arī par universitātēm - tas gan ir cits stāsts -, bet mēdz spriest, cik tām jābūt dinamiskām vai uz tradīcijām balstītām. Tāpat arī reliģijas - tās ir kā milzīgs kuģis, kas varbūt kādreiz maina kursu, bet nestaigā šurpu turpu. Lēnām griežas. Pasaule mainās, un arī kuģim ir jāpagriežas, bet tas nav jādara haotiski. Ir ārējo apstākļu maiņa, kam kuģim jāseko, bet lēni un uzmanīgi.
- Arī meditācijā var šķist apnicīgi, ka jādara viens un tas pats, bet, pārvarot šo prāta izraisīto sajūtu, var koncentrēties uz sevi. Lai gan ir grūti nosaukt vārdos, kas ir manī, uz ko koncentrējos. It kā ne uz ko.
- Mums ir sajūta - koncentrēsimies un nomierināsimies. Budistu vingrinājumos brīžiem tas ir ļoti skarbi, ja darāt pēc viņu tradīcijām. Piemēram, jāsaprot, ka fiziskais ķermenis neesat jūs un tas ir pārejošs, mainīgs. Budisma pirmsākumos, kad cilvēks nomira, viņu aiznesa uz mirušo lauku un viņš tur sadalījās. Un jūs meditējat par to. Iedomājieties savus iekšējos orgānus, pēc tam iedomājieties, kā ķermenis sadalās. Kad jūs caur to izvada, sajūta nav patīkama. Saprotat, kas notiks ar miesu un kauliem, kā tas viss vējā sadalīsies un putekļos pārvērtīsies, un šī prakse nebūt nav nomierinoša. Beigās jau mieru sasniedz, bet lai līdz tam nonāktu... Skolotāji ir teikuši, ka kāds no skolēniem pienācis un teicis: tas bija tik šausmīgi, ka man to nevajag, kāpēc man jājūk prātā no tām sajūtām, kas rodas? Es gribu justies mierīgs un aplaimots aiziet mājās, bet mani ar degunu bāž mēslu čupā.
- Tā var iemācīties pieņemt neizbēgamo.
- Protams. Un saprast to, ka nekā mūžīga, pastāvīga nav un nevienai no lietām nav neatkarīga eksistence un ka tā nav lieta pati par sevi. Teiksim, man ir krēsls. Krēslam ir identitāte? Ja sadalīšu to daļās, vai tas būs krēsls? Kurā brīdī tas pārstās būt krēsls? Tāpat arī ar katru no mums - kurā brīdī es vēl būšu Mārcis un kurā - varbūt vairs nebūšu? Kas tad ir tas mārciskums vai krēsliskums? Kad izejat cauri visām šīm sajūtām, no vienas puses, šķiet, ka Mārcis ir cilvēks, kurš visiem jāmīl un jāciena, viņš bija rektors.
- Rektors ir amats.
- Protams, bet bieži vien tā vērtējam. Un kad es nebūšu rektors, visiem joprojām jāatzīst, ka esmu nozīmīgs. Jo man jau liekas, ka nevis amats mani padarīja tik nozīmīgu, bet es esmu tik labs, ka jums tas jāturpina novērtēt. Kādā brīdī saprotat, ka tā īsti nav. Vēl vairāk - labi, es esmu personība, bet tādu personību apkārt staigā daudz, un kurā brīdī tas Es vispār eksistē, ir nozīmīgs? Un kas vispār ir tas Es? Viena no lielām budistu filozofijas problēmām - man saka, reinkarnēšos, turpināšos. Bet kas turpināsies, jo manis nav, Es nav? Man iestāstījuši, pārliecinājuši, ka manis kā neatkarīga indivīda nav. Es esmu daļa no visa. Bet te man saka: patiesībā tu reinkarnēsies un, ja slikti uzvedīsies, tad reinkarnēsies ne tā, kā vajadzētu.
- Cilvēks pats sev ir vissvarīgākais, jo ar sevi pavadām visu mūžu, katru minūti un sekundi. Neviens īsti nezina, kas mūsos darās, izņemot pašus.
- Jautājums, vai mēs paši to zinām.
- Tālab nokasām savus uzslāņojumus, vismaz tā vajadzētu darīt.
- Viens no budistu vingrinājumiem ir tāds, ka sākam nokasīt uzslāņojumus no sevis, un tad neliksies, ka kāds cits bijis slikts pret mani. Mēs reti apzināmies, ka vakar viss bija labi, toties atceramies slikto. Nedomājam, ka rīt būs labi, bet kreņķējamies par to, kas būs jādara. Šī ir ego dominace absolūti negatīvā nozīmē.
- Tāda ir cilvēka daba.
- Mēs negatavojamies rīt aiziet klosterī, sēdēt savā cellē un meditēt, tas droši vien nav mūsu mērķis un veids, kā vēlamies sabiedrībā funkcionāt. Bet var mēģināt attiekties mierīgāk un nosvērtāk.
- Agrāk sabiedrību nosacīti iedalīja fiziķos un liriķos, fiziķi bija nopietnāk uztverami, bet liriķi - pajoliņi, gaisagrābšļi, kas neko noderīgu neražoja. Kā jūs uzskatāt: vai robeža starp garīgo un materiālo pasauli beidzot sāk izplūst? Ka ne tikai garīgās prakses ir nozīmīgas, bet arī materiālā dzīve ir «normāla» prakse.
- Man nešķiet, ka robeža sāk mainīties. Es visu mūžu esmu fizķis, mācījis studentus un daudz nodarbojies ar pētniecību, un pētniecība ir radošs process. Man bija ļoti labs paziņa komponists Ēriks Ceļdoms. Tipisks liriķis, mūziķis, dziesmām tekstus pats rakstīja. Daudz diskutējām par to, kā fizika vai melodija sastājas kopainā, var teikt - harmonijā. Ātri vien sapratām, ka procesi ir ļoti līdzīgi. Cilvēks var domāt, ka fiziķis pārveido formulu un dabū Nobela prēmiju. Varu atbildēt - ja teikums skan slikti un tajā samaina vietām vārdus, var iegūt jaunas nianses, bet ne jaunu domu. Arī pārveidojot formulu, neko jaunu dabūt nevar.
Manuprāt, naivajam stāstam par to, ka Ņūtons sēdēja zem ābeles, viņam uzkrita ābols uz galvas un viņš radīja savu teoriju, ir dziļāka jēga - kaut kas noklikšķēja, un radās jaunais. Nevari dabūt jauno, veco pārveidojot. Ir jābūt atklāsmei un radīšanas procesam. Kvantu mehāniku nevar izveidot no klasiskās mehānikas, tā kādam bija jārada. Simfoniju nevar radīt, saķibinot no iepriekšējās. Process, kā tas notiek, kā no fragmentiem ieraugi kopīgo ainu, dabaszinātnēs un liriķiem, manuprāt, ir ļoti līdzīgs.
Man rakstīšanas process vienmēr ir sagādājis piepūli, bet tas ir jādara, jo jāpublicējas augsta līmeņa zinātniskos žurnālos, citādi neviens neuzzinās, ka esi kaut ko izdarījis. Bet mani eiforija pārņem tad, kad viss saliekas kopīgā ainā un saprotu, kā tās lietas notiek, kad haotiskā pasaule sastājas sistēmā. Mans angļu kolēģis teica: kad tu kaut ko jaunu fizkā atklāj, deviņdesmit procentos konstatē, ka kāds to ir atklājis pirms tevis. Bet tas ir jauki, jo eiforija nekļūst mazāka.
Ar ko tas līdzinās vai nelīdzinās meditācijai? Arī meditācijā ieraugām kopainu, bet ir ļoti atšķirīgi veidi, kā tas tiek darīts. Man kā fiziķim ir interesanti nodarboties ar abām lietām, jo fizikā es analizējot varu likt kopā «ķieģelīšus» un saprast, kas iznāks. Kad runājam par paplašināto apziņu, detaļas nav svarīgas, pēkšņi saproti, kāda ir kopaina. Tas ļauj sajusties labāk, kā daļai no šīs pasaules, nevis kā ego Mārcim, pēc kura stabules neviens nedanco. Meditācijā ir vingrinājums, kad elpa iziet divdesmit centimetrus ārpus ķermeņa. Tad saproti, ka fiziskā robeža - es esmu Mārcis - sāk izzust. Tad elpa ir, bet elpotāja vairs nav.
Izstāstīšu vēl kādu stāstu. «Rīgas biržā» bija poļu izcelsmes amerikāņu mākslinieka Ļeha Maļevska izstādes atklāšana. Redzu, ka uz sienas tiek rādīta Pītera Brēgela glezna un cilvēki tajā kustas. Maļevskis stāstīja, kā viņš šo darbu veidojis. Atradis atbilstošu peizāžu, savedis skolēnus, nostādījis tāpat kā gleznā, ar fotogrāfu pētījuši, no kuras puses, ar kādu objektīvu bildēt. Vēlāk studijā sapratis, ka nav sanācis ne tuvu tā, kā gleznā. Viņš uzaicināja fiziķus, lai analizē Brēgela gleznu, lai pasaka, kur stāvēja mākslinieks, kad gleznoja. Viņi pateica, ka mākslinieks ir stāvējis septiņos punktos uzreiz, tā zīmēta no septiņiem dažādiem skatu punktiem ar dažādiem dziļuma asumiem. Arī viņš uztaisīja savu darbu no septiņiem skatu punktiem un samontēja, un tur ir viss - maģija, noslēpumainība un neatšķiras no Brēgela bildes.
Kāpēc es to stāstu? Ja jums ir viens skatu punkts, jūs ne štrunta neieraudzīsiet. Ja ir daudzi skatu punkti, tad pasauli sajūtat visās niansēs, arī mistiskā sajūtā. Tas ļauj pasauli uztvert krāsaināk. Un varbūt liriķa un fiziķa pozīcija ir tie skatu punkti, ko salikt kopā, un tie vairs nav karojoši. Vairs neesam tik ortodoksālās pozīcijās.
