PRAKTISKĀ ASTROLOĢIJA. Šeilas svaigēšanas pieredze; viņa grib nodzīvot 125 gadus
©F64

«Es nevaru visu atbildību par savu dzīvi, veselību, laimi mēģināt nogrūst uz kādu – dakteriem, skolotājiem, vecākiem, valdību un vēl arī pasaules kārtību. Ikvienam cilvēkam pašam jāuzņemas atbildība par savu eksistenci. Ja esam apzinīgas būtnes, paši savā dzīvē risinām problēmas, tad arī augam garīgi. Nu un kas, ja šajā ceļā daļa no sociuma mūs nesaprot?» saka modes māksliniece Šeila. Nogājusi ceļu no visēdājas un veģetārietes līdz svaigēšanai, nolēmusi ne tikai nodzīvot vismaz līdz 125 gadu vecumam

Kā tas sākās?

Mode māksliniece Šeila ir pārliecināta, ka viss cilvēka dzīvē notiek īstajā brīdī un tad, kad viņš kā personība ir gatavs pārmaiņām. No visēdājas par veģetārieti viņa kļuvusi, kad Centrāltirgus gaļas paviljonā ieskatījusies govij acīs, pareizi gan būtu teikt - no nogalināta ķermeņa nogrieztas un uz āķa pakārtas galvas acīs. «Vispirms nonācu līdz apziņai, ka ēst to, kas ir dzīvs, nav labi ne pret sevi, ne pret citiem. Tad bija apzināšanās, ka nav tikai fiziskais ēdiens un fiziskā dzīve, bet ir arī kas cits, ko glauni sauc par vibrācijām un enerģijām. Nākamā izpratne - nevajag neko pirkt vietās un arī ēst vietās, kur cilvēkiem nav labs prāts, kuri ēdienu ir gatavojuši pavirši un bez mīlestības,» stāsta Šeila. Ilgu laiku viņa dzērusi «nesaudzīgi stipru kafiju, milzīgos daudzumos un varētu pat teikt - nepārtraukti» un tagad atzīst, ka patiesībā bijusi atkarīga no kafijas, pat ļoti. No kafijas atkarības viņu «izvilcis» tolaik iepazītais mīļotais cilvēks Jānis - draudzības sākumposmā viņš iemācījis Šeilai braukt ar sniega dēli. «Tieši tajā laikā kādā sieviešu žurnālā izlasīju, ka kafija no organisma izvada kalciju, un es nebiju gatava, tuvojoties vecumam, lauzt kaulus tikai tāpēc, ka visu kalciju būšu izdabūjusi ārā ar kafiju. Tajā pašā dienā es pārtraucu dzert kafiju, un nebija neviens brīdis, kad man to būtu kārojies. Ar alkoholu bija sarežģītāk, tur, kā es saku, nāca talkā palīdzība no augšas. Kad strādā pa naktīm, kad gandrīz vai neviens lielveikals, neviens restorāns, vispār neviena vieta un lieta netiek vaļā taisīta bez lūgtajiem viesiem, kuru vidū esi arī tu... Patiesībā - tā var kļūt par alkoholiķi, pašam to neapzinoties. Nu nav taču normāli lietot alkoholu katru dienu! Alkohols ir ārkārtīgu atkarību izraisošs, tas bloķē mūsu smalkās maņas. Atsakoties no kāda produkta, pēc kāda laika arī sajūtas mainās, un, piemēram, nemaz nevaru iedomāties, kā es tagad varētu iedzert alkoholu vai kafiju. Un vēl - mainoties uzturam, mainās arī pasaules uztvere. Reizēm man ir sajūta, ka visapkārt tiek reklamēts, cik jauki ir būt slimam. Tik daudzi, braucot ar mašīnu, grib pārsniegt ātrumu, grib lietot alkoholu un neveselīgu pārtiku, bet tas viss mūs nogalina. Kā var sevi nemīlēt? Atbilde ir vienkārša - ēšana ir ārkārtīgi narkotisks process. Kāpēc ir tik daudz resnu cilvēku, tik daudz veselības problēmu un cilvēki vienalga nespēj atteikties no nepareizas pārtikas? Pārtika ir narkotika, protams, ka tā ir. Pārtikā ir daudz kas atkarību izraisošs, protams, ka tas ir sāls, cukurs, tauki - tas viss apgrūtina cilvēka brīvo izvēli.»

Arī viņai kādreiz ļoti garšojuši saldumi, jo īpaši smalkmaizītes. «Biju nolēmusi neēst saldumus, bet tas vienkārši nebija iespējams - tā bija kauja, ko es zaudēju, jo iekšas vienkārši bļāva... Ir ideja - ja organisms prasa, tad tas organismam ir nepieciešams, bet tās ir muļķības! Arī alkoholiķiem, narkomāniem taču ir šausmīgas paģiras un ciešanas, bet visi saprot, ka tās ir sekas, savukārt, ja kādam ir milzīga tieksme pēc cukura, gaļas vai kafijas, to skaidro citādi - organismam tas nepieciešams,» saka Šeila. Modes māksliniece ir pārliecināta, ka mūsdienās uzturs ir arī pārlieku ķimizēts. «Arī graudi, no kuriem tiek gatavota «veselīgā» maizīte. Turklāt - lai maize būtu pēc iespējas lētāka un ilgi glabājama, tai pievieno tik daudz ķīmijas, par ko nevienam nav pat nojausmas! Ķīmijas daudzums mūsu pārtikā ir nereāls! Antibiotiku un ķīmijas jūra, ko izmanto, lai, teiksim, govis, vistas, aitas, kazas un vēl citas radības, ko cilvēki lieto uzturā, neslimotu un augtu «paātrināti», proti, bullītis un cālītis ļoti īsā laikā pārvērstos par «konservu fabriku», taču nepazūd cepšanas un vārīšanas procesā. Un tad vēl pārtika tiek safasēta tā, lai tā ilgstoši glabātos. Kāpēc skaļi nerunā par to, ka mūsdienās tik īpaši strauji pieaug saslimšanas ar audzējiem? Ceru, ka es kļūdos, bet izskatās, ka medicīna lielā mērā ir labs bizness.»

Sargeņģelis palīdz

Svaigēšanas ideja Šeilas ceļā bija gadījusies jau vairākas reizes pirms tam, kad viņa tai pievērsās. «Mums liekas, ka mēs visu paši izvēlamies, un, protams, daudz ko arī izvēlamies vairāk vai mazāk apzināti, bet katram tomēr ir savs ceļš. Katram ir savi sargeņģeļi, vismaz man tādi ir, un viņi skatās - o, viņa jau ir gatava, un tad liek mūsu ceļā cilvēkus, grāmatas - visu, no kā mēs ietekmējamies. Ir daudz lietu, ko man vajadzētu saukt par sakritībām, bet tās ir noliktās ceļa zīmes,» smaidot stāsta Šeila.

Kad viņas vīram Jānim veselības problēmu dēļ ģimenes ārste ieteikusi vairākas nedēļas uzturā lietot tikai termiski neapstrādātus produktus, arī Šeila mēģinājusi, bet nav izturējusi ilgāk par pāris dienām. «Nekādi iepriekš nevarēju «saklausīt», lai gan bija brīži, kad būtu vajadzējis pievērst uzmanību. Un reiz pēc kāda pasākuma, kurā bija dažādi īpaši veģetāriešiem gatavoti salāti un kūkas un visas bija jāgaršo, man bija milzīgs sagurums, un vakarā teicu vīram - sakām visiem, ka esam svaigēdāji -, lai gan īstenībā es pat nezināju, ko tas nozīmē, bet zināju, ka tas ir kaut kas ekstrēms, un līdz ar to neviens to negatavos un man nebūs nekas jāgaršo, un pēc tam es nejutīšos nogurusi no tā ēdiena. Tas nebija apzināts lēmums. Piektdienas vakarā biju pārēdusies veģetāriešu ēdienus un brīvdienās veltīju laiku, lai palasītu par svaigēšanu, lai vismaz zinātu, kas tas ir. Kā paņēmu datoru, tā svaigēšanas tēmā iekritu uz vairākām nedēļām un domāju - kā tas varēja sanākt, ka es par to savā dzīvē neesmu aizdomājusies, lai gan tas ir tik loģiski. Dabā visi ir veselāki un laimīgāki par cilvēkiem, neslimo tik ļoti, tikai mājdzīvnieki, kurus tik ļoti mīlam un barojam tā, ka tie ir dabūjuši visas cilvēkiem raksturīgās veselības kaites. Sapratu, ka sāls ir tajā - ja gribi būt dzīvs, tad arī jāuzņem dzīvība, ja gribi būt laimīgs, tad nevari uzņemt citu nāvi un nelaimi, lai gan to es jau daudz agrāk sapratu. Tad svaigēšanai ķēros klāt kā nu mācēju, pie viena mēģinot par to stāstīt draugiem un paziņām,» atceras Šeila. Vēlāk izrādījies, ka viens draugu pāris jau pusgadu bija svaigēdāji, tikai viņa tam nebija pievērsusi uzmanību. «Un kad es tam visam ar lielu entuziasmu un iedvesmu ķēros klāt, izrādījās, ka viss, ko mammīte ir mācījusi par ēst gatavošanu, nekam neder, jo - tā visa vairs nav manā dzīvē. Svaigēdāju uzturā nav arī piena produktu, un ir ļoti maz cilvēku, kas mēģina ēst svaigas zivis. Un tad sanāca tā, ka es no normālas sievietes, kas uzturā nelieto gaļu, zivis, kafiju un alkoholu, nonācu ekstrēmistu pulkā.»

Sākot svaigēšanu, viņa uzaicinājusi draugus, lai tie «iztīra» viņas visai apjomīgo pieliekamo skapi, un pēc gada, kad sapratusi, ka arī saldēti produkti nav labi, viņa līdzīgā veidā draugiem atdāvinājusi saldētavas saturu. «Kāpēc ir rinda argumentu pret svaigēšanu un veģetārismu, uzsverot, ka gaļā ir neskaitāmas neaizvietojamas vielas, vienlaikus nerunājot par to, ka šīs pašas neaizvietojamās vielas ir zaļumos un zaļajos augos. Visi domā, ka, apēdot dzīvnieku valsts olbaltumvielas, tās uzreiz nokļūst muskuļos, bet tā nenotiek, tieši otrādi - cilvēka organisms iztērē nenormāli daudz resursu, lai svešas izcelsmes dzīvnieku olbaltumvielas sadalītu vissmalkākajās sastāvdaļās, un sakrāmētu sev vajadzīgā veidā. Ja cilvēks ēdīs sākot no nātrēm, spinātiem un beidzot ar kāpostiem un selerijām, tad viņš arī sekmīgi uzņems visas nepieciešamās vielas, plus vēl organisms varēs laimīgi uzelpot, netērējot milzu enerģiju barības pārstrādei. Daudzi saka, ka nevar ēst neko termiski neapstrādātu, teiksim, ābolu vai salātus, jo uzreiz ir slikta pašsajūta, ka organisms to nevar pārstrādāt. Protams, ka tas patiešām ir traki, un tā ir tad, kad organisms ir pārbāzts ar toksīniem.»

«Pūce» ir nevesels «cīrulis»

Nu jau četrus gadus ilgajai svaigēšanai, kā Šeila pati uzskata, ir lieliski rezultāti, ir pazudušas daudzas slimības, par kurām domājusi, ka tās nekad nepazudīs, un arī tās, kuras uzskatījusi par normālu parādību. Piemēram, domājusi, ka pāris reizes mēnesī jebkurai sievietei ir šaušalīga migrēna. «Manam vīram no bērnības gājušas līdzi dažādas alerģijas, un tās vienkārši pazuda dažu mēnešu laikā. Autoimūnas slimības var atkāpties, vien pāris mēnešus lietojot svaigus produktus - tā ir mana un man tuvu cilvēku, arī draugu pieredze. Un vēl - es skaidri zināju, ka esmu «pūce», par to arī kārtīgi strīdējos ar savu vīru, kurš mēģināja stāstīt, ka vajadzētu laikus iet gulēt, nevis divos trijos naktī. Apmēram pēc dažām nedēļām svaigēšanas es cēlos ap pieciem sešiem no rīta, tātad - «pūce» ir nevesels «cīrulis». Agra celšanās, ārkārtīgs mundrums - tas man bija neparasti, visu laiku jutos enerģiska, nevajadzēja pusstundu, lai izkāptu no gultas. Radās ārkārtīgi liels optimisms, varētu teikt - pat nereāls. Plānu kalšanas ziņā jūra man nekad nav likusies īpaši dziļa, bet tolaik tā man nebija pat līdz ceļiem, vien līdz potītēm. Jutos labāk nekā 18 gadu vecumā - ne tikai fiziski, bet arī morāli. Man vispār ir aizmirsies justies slikti, visu laiku jūtos gatava kaut ko darīt. Zinu, ka runā visādi - ka svaigēdājiem pēc kāda laika izaug jauni zobi, pazūd sirmie mati, ka guļ vien pāris stundas diennaktī. Ar mani tā nav, un ar man zināmiem svaigēdājiem tā vēl nav gadījies. Tomēr nenoliedzams ir tas, ka uzlabojas maņas - dzirde, garša, oža, redze, arī garastāvoklis. Ne tikai ar prātu sāc saprast, ka organismam ir daudzkārt vieglāk, ja kaut kas beigts nav jāpārvērš par dzīvību.»

Lai gan pati uz svaigēšanu pārgājusi vienā dienā, citiem viņa iesaka to darīt pakāpeniski - pamazām samazināt termiski apstrādātu pārtiku, bet uzturā vairāk lietot «dzīvu» barību. Turklāt viņai tas izdevies ļoti sekmīgi arī, iespējams, tāpēc, ka pirms tam jau 20 gadus neēda gaļu, 10 gadus nebija lietojusi alkoholu. «Nebija jau tā, ka es pie domas par svaigēšanu nonācu mirklī, kad vienā rokā turēju burgeru, otrā - alkoholisku kokteilīti,» saka Šeila. Pāriešanai uz pavisam citu uztura sistēmu, protams, ir ne tikai objektīvas, bet arī līdzcilvēku radītas blaknes. «Pat uz ielas man nāk klāt un vaicā, vai es saprotu, ko daru, ka tā nav veselīgi, mēģina pārliecināt par pretējo. Es saprotu, ka nevar izstāstīt, kas ir Āfrikas saule, cilvēkam, kurš nekad nav bijis Āfrikā. Tā ir neauglīga saruna. Bet mani mēģina pārliecināt par to, par ko paši nav informēti un nav piedzīvojuši. Protams, vairums atsaucas uz uztura zinātni, dažādiem pētījumiem, bet kādam vienmēr jāapmaksā pētījumi. Un ir tik milzīga pārtikas ražošana, arī zāļu ražošana... Es tikpat kā vairs neatceros, kas ir tabletes, neatceros, kad tās esmu lietojusi. Aptiekās reti nopērku vien sinepju plāksterus, bet lielveikalos - svaigi spiestu linsēklu eļļu. Un vēl - mani vairs neinteresē ne naktsklubi, pat ne televīzijas raidījumi - neko tādu neprasās ne grama! Man ir savas lietas, savas problēmas, savs dienas ritms, es pat nemēģinu noskaidrot, kādas kaislības šodien valda pasaulē. Nesen zvanīju mammai, gribēju aprunāties, viņa saka, ka nav laika, jo jāskatās olimpiskās spēles. Varbūt izklausās nepareizi, bet laiku un spēku, kas man ir, gribas ieguldīt lietās, kas man svarīgas.»

Saņemšanās tiek apbalvotas

«Tas ir ceļš. Nezinu, cik ilgu mūžu esmu pelnījusi, kas vispār ar mani notiks, jo gana daudz šajā dzīvē esmu sastrādājusi tādu, ko negribu atcerēties, un es arī nezinu, ko esmu sastrādājusi savās iepriekšējās dzīvēs, tomēr man ir liela cerība, ka varētu nodzīvot 125 gadus, tos normāli nosvinēt un dzīvot tālāk. Nesen pēkšņi aptvēru, ka cilvēki uzskata, ka viņiem kaut kādā vecumā jāsāk justies ļoti slikti, ka jābūt slimiem, bēdīgiem un vientuļiem, bet tie ir tikai stereotipi. Un es zinu, ka man būs ko darīt līdz 125 gadiem un arī pēc tam. Protams, ka pat 125 gados es joprojām uzskatīšu, ka man viss vēl priekšā,» saka Šeila.

Pats galvenais esot vēlme dzīvot un spēja saņemties. «Katra saņemšanās vienmēr tiek apbalvota. Pirmais solis ir grūtākais. Teiksim, grūti ir aiziet uz pirmo sporta nodarbību, bet, kad esi sācis sportot, pēc kāda laika noteikti būs panākumi. Vismaz ir tā - kad kaut ko sāku darīt, informācija arī atnāk, vienkārši vajag sasparoties un sākt darīt. Svarīgi arī ir atrast domubiedrus. Jau pusaudzes gados, kad pati sev šuvu, man bija ļoti svarīgi iziet cilvēkos sapucētai, man allaž ir bijusi vajadzība atšķirties un būt ievērotai. No neatminamiem laikiem neesmu bijusi vienisprātis ar lielāko daļu cilvēku ideju - man tāds raksturs, tas nozīmē, ka visu laiku esi mazliet nesaprasta, mazliet izstumta. Jā, daudzi man tuvie cilvēki mani nesaprot, bet, ko domā man netuvi cilvēki, es nemaz nezinu. Tomēr man nekārojas dzīvoties pa slimnīcām un būt visu saprastai.»

depositphotos.com

*

Šeilas pieci ieguvumi no svaigēšanas

Var atbrīvoties no daudzām un dažādām veselības problēmām, gandrīz visām

Veģetārisms ļāva būt saskaņā ar sajūtu, ka nedara daudz pāri pasaulei, bet svaigēšana pavisam ļauj tā justies, un tas dod labu pašsajūtu

Galējs optimisms. Absolūta laimes sajūta - no rīta laimīga, vakarā laimīga, un tas ir jaunieguvums, ko gribas pierakstīt svaigēšanai. Varbūt tagad organismam vienkārši ir spēks un laiks justies laimīgam?

Diena ir gara, ir daudz laika. Šeila ieplānojusi, ka svaigēšana dos viņai garu mūžu bez slimošanas un pie pilnas saprašanas un dzīvesprieku, un vēlēšanos iegūt jaunas zināšanas

«Nezinu, vai tas man no svaigēšanas, bet man ir sajūta, ka saprotu, kāpēc es dzīvoju, ko es daru šajā pasaulē, tātad - es saprotu, ko nozīmē jēgpilna dzīve. Nav sajūtas, ka nezinu, ko es te daru, kas notiks un kas notiks, kad nomiršu. Man šķiet, ka es zinu, kas ar mani notiks, un tā ir brīnišķīga sajūta»

Šeilas iecienītās receptes

Šeila: «Galvenais princips, gatavojot svaigēdāju maltīti - nav iespējams sabojāt to, ko nevar sabojāt, piemēram, nevar sabojāt ēdienu, dažādās proporcijās samainot riekstus un augļus»

Svaigie sēklu kārumbatoniņi

Samaltās linsēklās, saulespuķu sēklās un citās pieejamās sēkliņās iemaisa kanēli, svaigas (vai saldētas) meža ogas, medu, rozīnes, veselus riekstus, ķirbju sēklas un visu, ko sirds kāro. Masai jābūt viegli lipīgai. Ar mitrām rokām veido garenus batoniņus un apvārta sēkliņās vai pārlej ar kerolādi (karoba pulveris un kausēta kokosa eļļa tiek samaisīta līdz šokolādes konsistencei). Liek saldētavā atdzist. Iepakotus var saldētavā glabāt ilgi.

Svaigā dārzeņu krēmzupa

Izvēlētos dārzeņus (bietes, burkānus utt.) sagrieztus liek blenderī. Pievieno garšvielas, ķiplociņu, mazliet citrona sulu, Himalaju sāli, sauju iepriekš noskalotu (var mērcētu) saulespuķu sēklu. Pielej mazliet karsta ūdens un blenderē. Garšojot un varbūt papildinot ūdeni, pagatavo krēmīgu biezzupu. Pasniedz sasildītā traukā ar zaļumiem, svaigi spiestu eļļu. Var pārbērt ar maltām linsēklām.

Svaigēdāju «majonēze»

Saulespuķu sēklas sablenderē ar garšvielām, citrona sulu, ūdeni līdz krējuma konsistencei. Var pievienot zaļumus, saulē kaltētus tomātus utt.

 
Komentāri 8 Skatīt [8]
Skatīt komentārus [8]