Otrdiena, 16.aprīlis

redeem Alfs, Bernadeta, Mintauts

arrow_right_alt Horoskopi

PRAKTISKĀ ASTROLOĢIJA. Ciemos. Astrologs un zemenes

Atvars Aniņš pie sava zemeņu lauka agra pavasara noskaņā, kad darbi nav īsti sākušies. Vēl iznāk brīvāki brīži arī vaļaspriekam – vēdiskajai astroloģijai. © F64

Atvars Aniņš nopietni kopj, ja tā var teikt, divus laukus: bioloģisko zemeņu un vēdiskās astroloģijas. Saules ogas Atvara dzīvē ienāca pirms trim gadiem, atvirzot astroloģiju vaļasprieka lomā – viņš padomus sniedz tikai brīvajos brīžos. Šobrīd gan tie krietni sarukuši, jo zemeņu vagās ir darba pilnas rokas. «Aniņu zemenes» saņēmušas Rēzeknes novada titulu «Jaunais uzņēmums 2017».

Pirms kļūt par zemeņu audzētāju, Atvars pēc augstskolas beigšanas darbojies militārajā dienestā, tad iemēģinājis spēkus jurisprudencē, jo šķitis, ka spējas ir. Diemžēl cerētās peļņas nav bijis, apnicis arī risināt citu problēmas, līdz ar to sācis domāt, ko vēl varētu pasākt, ņemot vērā to, ka viņam svarīgs ir «savs» režīms: proti, kad pats atbildi par savu darbu, nevis cits to regulē. Ierunājušās arī laucinieka saknes - izjust zemes sniegto sazemējumu. Vai to rādīja arī viņa astroloģiskā karte? Šajā gadījumā tas bijis pragmatisks lēmums, ko mudināja pieņemt ģimenes saime. Taču tagad, kad tās zemenes ir iestādītas, viņš redz arī «debesīs rakstīto» skaidrojumu, kas norāda uz šīm ogām. Karte atklāj, ka «ziedu periods» viņam gan būs mazliet vēlāk - pēc gadiem diviem. Bet nevar jau gaidīt to zelta brīdi klēpī saliktām rokām. Citādi, kad tas pienāks, var izrādīties, ka neesi gatavs. Tam ir vajadzīgas iestrādnes, arī klientu loks jāizveido. Bet vai tad astrologs nav ņēmis vērā labvēlīgu «vēju»? Gluži čika brīdī biznesu taču nesāka? Atvars atzīst, ka īpašu uzmanību tam nav pievērsis, jo uzskata, ka šīm lietām biznesā nav akli jāseko - kad stādus atsūta, tad tie jāstāda. Ir tikai jautājums par periodu, kad jāpaciešas, un arī - ko darīt, kamēr tas ilgst. Tomēr galvenais ir saprātīga ideja un ļoooti daudz darba - nereti pa desmit divpadsmit stundām dienā.

Pirmā ogu kastīte

Patlaban jaunais zemeņu audzētājs ar savu ģimeni - sievu un trim bērniņiem - mīt trīsstāvu mājas dzīvoklī Rēzeknes novada Gaigalavas pagastā, kur, kā viņš pats saka - ieprecējies. Taču par pilsētnieku pats sevi nedēvē, jo nāk no Alsungas puses, kur jau agri iepazinis lauku darbus, tostarp arī zemeņu vagās. (Mammai tur pieder viena no lielākajām zemnieku saimniecībām.) Dzimis un audzis daudzbērnu ģimenē, kurai ar rocību savulaik nav bijis spoži, tāpēc ik santīms bijis no svara. Atvars atminas, kā pirmo reizi aizbraucis uz tirgu ar nelielu zemeņu kastīti, ko veiksmīgi pārdevis un ietirgojis gluži smuku naudiņu. Varbūt bērnības pozitīvā pieredze ir viens no iemesliem, kāpēc tās ir arī te, Gaigalavā. Zemenes tiek koptas jau trīs gadus, ar cerību, ka beidzot būs arī taustāmi rezultāti.

No līduma līdz modernām tehnoloģijām

Kāds tad bija sākums? Viegls jau nu ne. Jo zemes gabals, kas pieder attālākiem radiem, bija ar krūmiem aizaudzis, tāpēc nācies kļūt par līdumnieku - izplēst tos, lai varētu iestrādāt zemi. Pie sākotnējā pleķīša nu jau nākušas klāt lielākas platības, daļa paslēpta zem neapsildāmas siltumnīcas jumta, kur ienāksies vissezonas stādi - tie ražo no maija līdz pat oktobrim (pērn pēdējo ogu Atvars apēdis tieši 1. oktobrī). Cenšoties audzēt ar modernām tehnoloģijām, tāpēc arī pārējā daļa ir pārsegta ar īpašumu klājumu, kas neļauj nezālēm pārmākt stādījumus. Pirmo segumu uz trīs metrus platajām vagām licis tādu, kur iegriezums jātaisa pašam (tam izmantojis īpašu šķēpu) un katrs zemeņu pušķītis tur jāietupina. Tur vajadzēja pamatīgi palocīt muguru, jo plēves rullītis bija jāritina uz priekšu, tādējādi rāpus «jāpārmēra» viss lauks. Otrā tīruma galā nu jau ieklājis tādu, ko var apstrādāt ar traktoru, kas, protams, krietni atvieglo darbu. Valsts tikko piešķīra 15 000 eiro atbalstu saimniecības paplašināšanai - tas ir milzīgs atspaids. Atvars smejoties saka, ka nesaprot tos uzņēmējus, kuri regulāri vaid, ka valsts grauj biznesu. Sliktam dejotājam daudz kas traucē. Visus «papīru darbus» viņš cenšas paveikt ziemā, kad lauks guļ miegā, jo siltajā laikā tam nav vaļas. Te ir īsti vietā latviešu paruna, ka ragavas jātaisa vasarā, bet rati - ziemā.

Ceļā uz Rēzeknes un Rīgas tirgu

Atvars uzsver, ka cenšoties audzēt savas zemenes bez minerālmēsliem. Piebarojot stādījumus ar pelniem un dažādu zāļu brūvējumu - tostarp nātru raudzējumu, kas vagās nonāk pa gumijas caurulēm, kuras tā ierīkotas, ka šķidrums lēni iepil augsnē - aptuveni litrs stundā. Tagad gan gribot pamēģināt biohumusu: lai jaunie stādiņi zemē nonāk jau ar gatavu «barības pūru». Tā kā zemenes aug nesaķīmiķotas, droši var ņemt uz lauka līdzi bērnus. Tas arī esot sava veida kvalitātes sertifikāts - ja saimnieks ļauj savām atvasēm ēst no jebkuras dobes, tad jau tā ir laba manta, pasmaida Atvars. Jo kvalitāte ir tā, ar ko mūsdienās var paņemt pircēju, ņemot vērā, ka apkārtnē ir vēl citi audzētāji. Patiesībā jau - kamēr nekonkurē ar poļiem, tā nav problēma. Diemžēl pirmajiem apjomi ir tie, ar kuriem viņi vinnē. Bijis februārī seminārā, kurā lektors bijis vācietis: viņš teicis, ka poļi pie viņiem nebraucot, jo Vācijā pašiem ir sava produkcija, ko piedāvāt pietiekamos daudzumos par pircējiem draudzīgu cenu. Līdz ar to poļu zemenēm tur nav noieta. Tātad - ja latviešiem pašiem būs gana daudz šo ogu, tad varēs izkonkurēt arī ārzemniekus, spriež Atvars.

Vaicāts par peļņu, zemeņu audzētājs atzīst, ka pirmie divi gadi to nav nesuši, jo nācies veikt «kļūdu labojumu». Pērn raža cietusi, jo daudzi iegādātie stādi gājuši bojā. Tas licis atzīt, ka ar pirktajiem stādiem «impēriju neuzcelt», tie jāaudzē pašam. Bet kopumā no vagām iegūtais deva savu artavu, kas apliecināja, ka visam tam perspektīva ir. Tāpēc arī ķēries pie lauka paplašināšanas. Cerot, ka šogad varēs ko nebūt aizvest uz Rēzeknes tirgu, bet vēl pēc kāda gada - arī uz Rīgu. Tagad tik ir jastrādā (tieši ar īso a priedēklī), ar alsundzniecisku valodas piesitienu uzsver Atvars.

Viss pa nullēm

It visā svarīga ir ticība. Ja tā ir, tad atliek tikai darīt. Arī tad, kad it kā nav tam labvēlīgs laiks. Protams, visam jābūt samērīgam - lai izdevumi nebūtu lielāki nekā ieguvumi. Patiesībā jau labam biznesam sākumā jabūt lētam, nevajadzētu to sākt ar lieliem aizņēmumiem. Zemeņu audzēšanu esot sācis ar 300 eiro un 12 vagām. Ja nekas nebūtu izdevies, tad šādas summas zaudējums nebūtu liela skāde. Diemžēl savulaik pašam arī nācies iekrist kredītu gūstā. Par laimi, nu jau no tiem gandrīz atbrīvojies. Viss noticis «treknajos gados», kad bijis gana jauns un neapdomīgs. Aizņēmumu ieguldījis mājas būvē Jelgavā. Viss iegrozījies tā, ka nopelnītais nav sedzis ikmēneša maksājumus, tāpēc nācies no mājas atvadīties. Pēc īpašuma pārdošanas palikusi diezgan liela parādu aste. Pārcēlušies uz dzīvi Gaigalavā, bet rocība nav bijusi tāda, lai šo «asti» nodzēstu. Galu galā pirms kāda laika zvanījis bankas pārstāvis, ar kuru vienojušies, ka viņš samaksā 15 000 eiro desmit gadu periodā, nevis visu atlikumu, un tad būs «no visiem grēkiem tīrs un brīvs». Un tagad sanācis, ka valsts devusi atbalstu viņa projektam, piešķirot 15 000 eiro. Tā ka var uzskatīt, ka viss aizgājis «pa nullēm». «Saslēdzās tās lietas,» secina Atvars. Ko būtu līdzējis krist izmisumā? Labāk mēģināt rīkoties konstruktīvi, neplosīties un nestresot. Lielākā gudrība ir nepasliktināt esošo stāvokli. Vienmēr jau paliek mūžīgais jautājums Augstākajam: dod, Dievs, saprast, ko es varu un ko nevaru izmainīt! To, ko varu, tad arī jāmēģina mainīt. Bet bieži jau pietrūkst tieši pacietības: vajag visu par varītēm un uzreiz, tā teikt - zemenes uz Jaungadu. Un tad pūles tiek šķiestas pilnīgi nevajadzīgi. Vai intuīciju šādās reizēs nepalīdz? Viņam visbiežāk - nē. Un tas attiecas uz visām dzīves jomām - Atvars vairāk esot praktiķis.

Kartē viss sakrīt kā dzīvē

Runājot par galveno vaļasprieku - vēdisko astroloģiju, Atvars teic, ka sākotnēji sācis ar tās Rietumu «māsu», ar kuras palīdzību psiholoģisko portretu var izveidot jo labu. Patiesībā jau viņš nenoliedz nevienu metodi, jo ne velti ir teikts, ka pie patiesības ved ne tikai viens ceļš. Bet tā nu gadījies, ka diskusijās interneta vietnē vārdiski paplūkties iznācis ar vēdiskās astroloģijas piekritēju Ēriku Geipeli, kura zināšanas izrādījušās daudz sistemātiskas nekā Atvaram. Galu galā uzrunājis Ēriku un lūdzis, vai var pamācīties pie viņa, un tā nu palicis pie šīs metodoloģijas. Kāpēc? Jo pirmais, ko izdarījis, kad sācis mācīties - centies pārliecināties, vai tā tiešām strādā. Vispirms pāršķirstījis savas dzīves lappuses. Vai tiešām tas darbojas arī uz paša gājumu? Ja tā, tad jau ir pirmais pierādījums, ka teorijai segums. No vēdiskās astroloģijas rakursa vērtējot, tas, kas noticis Atvara dzīvē, smuki atbalsojies astroloģiskajā kartē. Esot interesanti vērot, kā tie periodi saslēdzas: skat, sākas Jupitera cikls. Tas līdzi nes sociālo izaugsmi un nereti «iedod» līdzi arī partneri. Arī viņš tieši tajā periodā iepazinies ar sievu un sācis militāro dienestu. Kā ir attiecībā uz biznesu? Astroloģiskajā kartē otrajā «mājā», kas rāda labklājību, Atvaram atrodas Saule. Un zemene ir šā spīdekļa oga. «Pēc vēdiskās teikas Rahu (tā ir viena no neredzamajām pusplanētām, kam nav fiziskā veidola un kura atrodas citā dimensijā - iepretim Ketu) bija čūska, kurai nocirta galvu, jo tai bija neadekvātas vēlmes. Saule iet kopā ar norautām galvām, un zemenes arī sasaucas ar to. Turklāt Saule ir arī lauksaimniecības un īpašuma «mājā» - tā ka, domāju, potenciāls man ir,» skaidro Atvars.

Ar jaunāko meitu Gabrielu, kura jau šovasar varēs nogaršot zemeņu vagās izaugušo. / F64

Bērnu astroloģiskās kartes intereses pēc ir apskatījis, bet īpaši virzīt viņus, skatoties zīmēs, negrib. Audzināšanai jānotiek ar savu piemēru - tad nevajadzēs lieki tērēt vārdus un skandēt teorijas. Galvenais: ir kārtīgi jāpadara darbs, un tad var atpūsties. Tā savulaik mācīts arī pats un atzinis to par labu esam. Ja tas nav apgūts jau bērnībā, tad savā dzīvē būs grūti. Jā, var ņemt vērā dotības un tās palīdzēt izkopt, taču ne vienmēr tas ir iespējams.

Padoms pret «klikšķi»

Nekādu dokumentu astroloģijas apguvē viņam gan neesot (vilkam mežā arī nav sertifikāta), taču Atvars uzskata, ka svarīgākais: vai tu to lietu zini vai ne. Citi ļoti ātri «atkodīs», ka tu nerunā par tēmu, tikai tukši pļāpā. Atvars piebilst, ka savus astrologa padomus sniedz par velti - lielākoties tas notiek internetā. Jo kā maksas pasākums tas prasījis ieguldīt pārāk daudz laika un enerģijas. Patiesībā jau astrologiem ir ieteikts par saviem padomiem naudu neprasīt, pēc principa: tu palīdzi citiem, un Dievs parūpēsies par tevi. Vai šo ietekmumu astrologi mēdz ievērot? Visbiežāk jau nē, pasmejas Atvars. Taču - kas ir, tas ir: ja strādā, negaidot samaksu, domas atraisās vieglāk. Kā atlīdzību viņš lūdzot ieklikšķināt viņa «Facebook» profilā, ka patīk šeit audzētās zemenes. Un tā ir sava veida reklāma, kas ar laiku var nest augļus un piesaistīt klientus.

Protams, gulēt uz jau esošajām zināšanām nevar, tās ir jāpapildina. Tiesa, tās gan vairs nedodas tik viegli rokā, kā tas bija ar pamatbāzi, kad apguvis metodi. Tāpēc tagad viņš dara tā: cik var, tik pastāsta. Tik daudz, lai cilvēks zina, kur «kādi suņi mēdz būt aprakti». Padomu prasot dažādu valstu ļaudis, un tad nākas secināt, ka nācijai un ādas krāsai nav nozīmes - pārsvarā problēmas ir vienādas, atšķiras tikai nianses. Jo cik tad ir patiešām ekstrēmu vietu, tādu kā, piemēram, Ziemeļkoreja, kur tīri ārējie apstākļi dramatiski ierobežo cilvēku?... Kādus jautājumus visbiežāk uzdod? Kā zināms, lielākoties pie astrologiem vai zīlniekiem vēršas tad, kad kaut kas nenotiek kā nākas - sabrūk attiecības, pazaudē darbu vai kādu tuvinieku. «No labas dzīves noteikti tas nenotiek. Kad ir lielas ziepes, tad sāk meklēt atbildes, kāpēc ar mani notiek tas, kas notiek? Dāmas ap 40 gadiem nereti mēdz vaicāt: ko viņām turpmāk darīt? Nu bet tu taču pusdzīvi esi aizvadījusi, vai tad tagad sāksi pilnīgi ko jaunu?» retoriski vaicā Atvars. Vislabāk tomēr esot izmantot esošās zināšanas un pieredzi un darīt ko tādu, kur tas noder. Ja tomēr gribas ko pilnīgi jaunu un cilvēkam ir attiecīgi dotumi, viņš iesaka periodu, kad tas varētu izdoties labāk. Ko viņš vēl tādā gadījumā rosina: parūpēties, lai vēl ir kāds stabils blakus ienākumu avots. Kaut ko paņemt uz pusslodzi, lai varētu nodrošināt minimālās vajadzības, ja kas noies greizi. Vai vēl labāk - atrast kādu sev tīkamu blakus nodarbi, bet nepamest esošo darbu, ja tas dod labus un stabilus ienākumus. Lai nav tā, ka uznāk «bizdinks», kura iespaidā atmet visam ar roku un ķeras pie kā jauna, galu galā pazaudējot pilnīgi visu.

No karmas neaizmuksi

Taču viens gan ir skaidrs - no karmas aizmukt nevar. Pat tad, ja zināsi, ka nākamie gadi var būt saspringti, neko īpaši neizmainīsi. Lai vai kā, notikumi būs - vieglāki, smagāki, bet būs, atgādina Atvars. Jo darbojas galvenais likums: ko sēsi, to pļausi.

Svarīgākais krīzes situācijās ir tas, kā mēs uztveram notiekošo. Pieņemam kā mācību un dodamies tālāk? Meklējam vainīgos vai vienkārši pieņemam, ka tas notiek pašu rīcības dēļ un, jā, šobrīd saņemam maksu par to. Jāatceras arī tas, ka, mums piedzimstot, ir noteikts planētu stāvoklis un tas nes līdzi gan savu labo, gan ne tik labo. Un pie labā lielākoties tiek tad, kad ir tikts galā ar slikto. Sastrīdējies ar draugu? Nepadari situāciju vēl sliktāku, nomelnojot viņu vai kaļot atmaksas plānus. Starp citu, runājot par saderību - divi cilvēki var būt teju ideāli piemēroti viens otram, bet nepievilksies, taču saies kopā ar to, ar kuru ir bijusi kopīga iepriekšējo dzīvju pieredze, lielākoties gan ar negatīvo pieskaņu. Zemapziņa nostrādā - ā, tas ir manējais, es pazīstu! Un tad sākas pēc pilnas programmas: sak', atceries, kā mums toreiz iepriekšējā dzīvē sanāca, lai gan šobrīd apzināti neko neatceras. Tie ir neizpildītie mājas darbi, kas nu ir jāņem un jāpilda. Kā nu kuram tas izdodas. Grib ātri un veikli, bet lielākoties sastrebj tikai karstu. Ja tā, tad tas būs jārisina nākamajās dzīvēs. Bet, ja uzdevumu izpildīsi pareizi, tad saņemsi balvu. Taču bieži vien tā paiet gar degunu, jo ir uzkāpts uz tā paša grābekļa. Un tad dabū vēl grūtāku situāciju.

Atvars, viņa sieva Inga un uzņēmēja Inese Martinkus ar Aniņu audzētajām saules ogām. / Privāts arhīvs

Ja kāds grib zināt, kā tālāk dzīvē veiksies, Atvars iesaka paraudzīties apkārt uz mūsu pensionāriem: lielākoties ir redzami teju visi iespējamie modeļi. Ja trūcīgi - tad ir viens variants, ja turīgi, tad atkal savas problēmas - piemēram, mantojumu sadalīt tā, lai nenovestu pie pamatīga radu ķīviņa. Nepieķerties, ļaut iet tam, kam jāiet, būt pacietīgam... - lai to iemācītos, nākas pavadīt dzīvju dzīves. Un visskaistākas šīs dzīves fināls ir tāds, kā latvju dainās teikts: «Tēvs klonā kuldams mira, Māte maizi mīcīdama.» Tas nozīmē, ka aiziet Viņsaulē ar pietiekami daudz spēka un prāta.