PRAKTISKĀ ASTROLOĢIJA. Kā "iz­rē­ķi­nāt" bēr­nu jeb lab­vē­lī­gā­kais laiks ma­zu­ļa plā­no­ša­nai
 
©Vladislavs PROŠKINS, F64 Photo Agency

Ir cil­vē­ki, ku­ri ļau­jas da­bis­kai lie­tu kār­tī­bai un ļauj bēr­nam pa­sau­lē nākt tad, kad viņš to iz­vē­las da­rīt. Ir tā­di, kam pa­tīk plā­not ne ti­kai sa­vas dzī­ves no­ti­ku­mus, bet arī mē­ģi­nāt ie­tek­mēt sa­vu vēl ne­dzi­mu­šo man­ti­nie­ku lik­te­ni. Un ir cil­vē­ki, kas mek­lē at­bil­di uz sā­pī­go jau­tā­ju­mu «kā­pēc mums nav bēr­nu?».

Ir cil­vē­ki, ku­ri ļau­jas da­bis­kai lie­tu kār­tī­bai un ļauj bēr­nam pa­sau­lē nākt tad, kad viņš to iz­vē­las da­rīt. Ir tā­di, kam pa­tīk plā­not ne ti­kai sa­vas dzī­ves no­ti­ku­mus, bet arī mē­ģi­nāt ie­tek­mēt sa­vu vēl ne­dzi­mu­šo man­ti­nie­ku lik­te­ni. Un ir cil­vē­ki, kas mek­lē at­bil­di uz sā­pī­go jau­tā­ju­mu «kā­pēc mums nav bēr­nu?».

Ar ko sākt?

Ser­ti­fi­cēts as­tro­logs Jā­nis Bē­ni­ķis par ģi­me­nes plā­no­ša­nu ru­nā lie­tiš­ķi, jo sa­vā prak­sē pār­lie­ci­nā­jies, ka pre­cī­zi ap­rē­ķi­ni ne ti­kai dod ce­rī­bas, bet arī la­bus re­zul­tā­tus. To­mēr Ra­dī­tā­jam acīs viņš ne­lec, jo uz­ska­ta, ka dzī­vē kaut kas jā­at­stāj Die­va plā­nos un ir lī­me­nis, kur ne­vie­nam ie­jauk­ties nav vē­lams.

Ko da­ra as­tro­logs, kad sie­vie­te vi­ņam jau­tā par vē­la­mo lai­ku ma­zu­ļa plā­no­ša­nai, lai mā­cī­bu, kar­je­ras vai ci­tu ie­mes­lu dēļ ne­at­tap­tos par vē­lu?

«Pir­mais - ap­ska­tās sie­vie­tes as­tro­lo­ģis­ko kar­ti, pēc ku­ras var no­teikt aug­lī­bas po­ten­ci­ālu,» ie­sāk Jā­nis Bē­ni­ķis. Katrs as­tro­logs aug­lī­bu iz­vēr­tē pēc sa­vas sis­tē­mas, nav sva­rī­gi, pie­cu vai des­mit bal­lu ska­lā vai pa­vi­sam ci­tā­di, jo bū­tī­ba tā­pēc ne­mai­nās. Pat tad, ja kar­tē pa­rā­dās zems aug­lī­bas po­ten­ci­āls, tas ne­no­zī­mē, ka bēr­nu nav un ne­būs. Mūs­die­nu me­di­cī­nas ie­spē­jas ir pla­šas, pie­mē­ram - māk­slī­gā ap­aug­ļo­ša­na.

«Otrs as­tro­lo­ga uz­de­vums ir iden­ti­fi­cēt, vai ie­spē­ja­mas pro­blē­mas grūt­nie­cī­bas lai­kā. To kar­tē var diez­gan la­bi re­dzēt,» tur­pi­na as­tro­logs. Kar­tē arī var iz­pē­tīt grūt­nie­cī­bas pe­ri­odu un no­skaid­rot, kad grūt­nie­cī­bas no­ri­sei jā­pie­vērš īpa­ša uz­ma­nī­ba. (Ie­spē­jams, to­po­ša­jai mā­mi­ņai nāk­sies veikt sa­gla­bā­ša­nas vai ci­tas pro­ce­dū­ras.) Nā­ka­mais, ko as­tro­logs var da­rīt, ir no­teikt vē­la­mo lai­ku ie­ņem­ša­nai. Vi­dē­ji tie ir pie­ci līdz se­ši pe­ri­odi 13 ga­du lai­kā, kad sie­vie­tēm ir pa­aug­sti­nā­ta or­ga­nis­ma ju­tī­ba pret vī­rie­ša sper­mu, pa­skaid­ro Jā­nis Bē­ni­ķis. Aug­lī­gie pe­ri­odi mē­rā­mi mē­ne­šos, tie nav ga­diem il­gi, bez pār­trau­ku­ma. Ser­ti­fi­cēts as­tro­logs Ju­ris Kau­liņš sa­vu­kārt pa­pil­di­na: «Vai­rā­ku­mam cil­vē­ku mī­las un at­tie­cī­bu lie­tas no­tiek kon­krē­tos pe­ri­odos, kad ir lab­vē­lī­gas ie­spē­jas ie­pa­zī­ties, ap­pre­cē­ties vai pa­likt stā­vok­lī. Bet ir ļo­ti aug­lī­gas sie­vie­tes, ku­ras pa­liek stā­vok­lī, te­ju vai uz vī­rie­ti pa­ska­to­ties. Vien­reiz pār­guļ, un bērns klāt, to­mēr tā­du ir maz. Dau­dzas var pa­likt stā­vok­lī no­teik­tos dzī­ves pos­mos vai pe­ri­odos, un būs pe­ri­odi, kad ne­kas ne­sa­nāks, lai kā cen­stos.»

Ce­tur­tais fak­tors, ko iz­vēr­tē as­tro­logs - ie­tei­ca­mā­kais laiks ģi­me­nes pie­au­gu­mam, kom­plek­si ana­li­zē­jot da­žā­dus ap­stāk­ļus. Var ga­dī­ties, ka bēr­na ie­ņem­ša­nai pe­ri­ods ir vien­kār­ši lie­lisks, bet vien­lai­kus ta­jā lai­kā pro­gno­zē­ja­mas ne­lab­vē­lī­gas pār­mai­ņas dar­bā vai ģi­me­nē. Pie­mē­ram, ko­pē­jam biz­ne­sam va­rē­tu drau­dēt ie­vē­ro­ja­mas fi­nan­šu pro­blē­mas, bet ma­te­ri­ālais no­dro­ši­nā­jums kā bū­tisks ģi­me­nes dzī­ves pa­mats to­po­ša­jai mā­mi­ņai ir zvaig­znēs ie­rak­stīts. Vai tad va­ja­dzē­tu plā­not at­va­sī­ti? Būs pār­i, kas teiks: jā. Būs tā­di, kas ap­do­mā­sies un ma­zu­ļa dzem­dē­ša­nu at­liks, līdz pie­nāks la­bā­ki lai­ki.

Gai­dām, gai­dām... Nav!

Ne­re­ti gan vī­rie­tis, gan sie­vie­te ir vei­ku­ši ļo­ti daudz pār­bau­žu un at­zī­ti par ve­se­liem, to­mēr pēc­nā­cējs kā ne­pie­sa­kās, tā ne­pie­sa­kās. «Sie­vie­tes kar­tē pa­ras­ti pa­rā­dās no­sa­cī­ju­mi, kas ne­pie­cie­ša­mi, lai vi­ņa pa­lik­tu stā­vok­lī. Var re­dzēt, ku­rām tie ir, pie­mē­ram, ma­te­ri­ālie ap­stāk­ļi, sa­ska­ņa ģi­me­nē vai vēl kas,» skaid­ro Jā­nis Bē­ni­ķis.

Var­būt sie­vie­te vien­kār­ši nav iz­vē­lē­ju­sies pa­rei­zo par­tne­ri un tā ir vis­a vai­na? «Pro­tams, as­tro­logs var ap­ska­tī­ties pār­a sa­de­rī­bu. To­mēr pa­ras­ti ru­na ir par so­ci­āliem fak­to­riem,» pa­ma­to­jo­ties uz sa­vu pie­re­dzi, uz­sver as­tro­logs. Ja sie­vie­tei pri­ori­tā­te ir bērns, bet kā­dā dzī­ves pe­ri­odā nav ie­spē­jams īs­te­not no­sa­cī­ju­mus, kas vi­ņai ļau­tu šo pri­ori­tā­ti no­dro­ši­nāt, tad bērns tā arī var pa­likt «pro­jek­tā». Pie­mērs no dzī­ves: to­po­šie ve­cā­ki vai viens no vi­ņiem ir bez dar­ba vai ar ma­zu at­al­go­ju­mu. Sie­vie­tes zem­ap­zi­ņa redz, ka būs grū­ti audzi­nāt bēr­nu, un vi­ņas or­ga­nisms pa­sa­ka - stop, pa­gai­dī­sim! «Tur pat ne­va­jag iz­man­tot as­tro­lo­ģi­ju, tā ir psiho­lo­ģi­ja!» sa­ka Jā­nis Bē­ni­ķis, un pie­bilst: «Pie as­tro­lo­ga ne­va­jag skriet pa­pļā­pāt. Jā­sa­prot, ka as­tro­logs arī ir spe­ci­ālists. Un, ja cits spe­ci­ālists - dak­te­ris - ne­tiek ga­lā ar pro­blē­mu, tad as­tro­logs to jau­tā­ju­mu var pa­lī­dzēt ri­si­nāt.»

Vi­ņa ko­lē­ģis Ju­ris Kau­liņš sa­vu­kārt at­zīst, ka starp par­tne­riem mēdz pa­stā­vēt psiho­fi­zi­olo­ģis­kā ne­sa­de­rī­ba. Un sie­vie­te, pat vien­reiz sa­grē­ko­jot ar ci­tu vī­rie­ti, pie ma­zu­ļa tiek bez pro­blē­mām. To­mēr viņš ir pār­lie­ci­nā­jies, ka it kā ne­iz­pro­ta­mos ne­aug­lī­bas ga­dī­ju­mos ne­drīkst ig­no­rēt arī smal­ko ener­ģē­ti­ku. «Ir sie­vie­tes, ku­ras dzī­vo ko­pā ar vī­rie­ti dau­dzus ga­dus un ne­pa­liek stā­vok­lī. Ār­sti pār­bau­dī­ju­ši, ve­se­lī­ba abiem kār­tī­bā, vi­ņi ir pie­tie­ka­mi jaun­i, lai ra­dī­tu bēr­nus, bet ne­kā... Ma­nā prak­sē ir bi­ju­šas vai­rā­kas si­tu­āci­jas, kad ģi­me­nē no­tiek ie­tek­mē­ša­na smal­kās pa­sau­les lī­me­nī. Pa­skaid­ro­šu. Pār­ī kat­ram ir bēr­ni no ie­priek­šē­jām at­tie­cī­bām, un vis­i dzī­vo ko­pā. Viens no ie­priek­šē­jās at­tie­cī­bās dzi­mu­ša­jiem bēr­niem tik ļo­ti ne­grib pie­ļaut vēl kā­du bēr­nu ša­jā ģi­me­nē, ka ar lie­lu iek­šē­jo ener­ģē­ti­ku ne­ap­zi­nā­ti dar­bo­jas pret to. Un bēr­ni ne­dzimst! Mēdz būt, ka pie bēr­na ne­ļauj tikt spē­cī­ga greiz­sir­dī­ba. Tās ir lie­tas, ko ne­var ig­no­rēt, jo spē­cī­ga ener­ģē­ti­ka ir ļo­ti no­piet­ni vēr­tē­ja­ma,» Ju­ris Kau­liņš mu­di­na iz­prast.

Bēr­na ie­ņem­ša­nas kar­te

As­tro­lo­gam ir ie­spē­jas pa­lī­dzēt gan sie­vie­tēm, ku­ras ilg­sto­ši mē­ģi­na pa­likt stā­vok­lī, gan tām, ku­rām «bio­lo­ģis­kais pulk­ste­nis» ar­vien uz­stā­jī­gāk at­gā­di­na, ka jaun­as dzī­vī­bas ra­dī­ša­nai daudz lai­ka nav at­li­cis. Jā­nis Bē­ni­ķis brī­nu­mus ne­so­la, bet lie­tiš­ķi in­for­mē: «Tad as­tro­logs var iz­vei­dot īpa­šās bēr­nu ie­ņem­ša­nas kar­tes. At­ka­rī­bā no dzim­ša­nas da­tiem kat­rai sie­vie­tei ir vi­dē­ji div­des­mit die­nas ga­dā, kad ie­ņem­ša­nas po­ten­ci­āls pa­aug­sti­nās. Tad tiek vei­do­ta kar­te un iz­vē­lēts la­bā­kais ie­spē­ja­mais laiks. Me­di­ķi pa­teiks, ka sper­ma no­nāk līdz ol­šū­nai vi­dē­ji četr­des­mit as­to­ņās stun­dās. Mēs no as­tro­lo­ģi­jas vie­dok­ļa ga­ta­vo­jam īpa­šas kar­tes, no­rā­dot stun­das, kad var pa­likt stā­vok­lī. Ma­nu­prāt, re­zul­tā­ti ir vis­no­taļ sek­mī­gi, iz­do­ša­nās pa­ras­ti ir vai­rāk ne­kā as­toņ­des­mit pro­cen­tu.»

Griezt vai dzem­dēt?

Ie­plā­no­jot ķei­zar­grie­zie­nu, mā­mi­ņas vis­bie­žāk mēdz uz­mek­lēt as­tro­lo­gu, lai iz­vē­lē­tos ie­spē­ja­mi lab­vē­lī­gā­ko bēr­na dzim­ša­nas da­tu­mu.

«Vis­strau­jāk mai­nās Mē­ness die­nu stā­vok­lis. Tad va­ram mek­lēt, lai Mē­ness at­ras­tos vē­la­mā po­zī­ci­jā pret pā­rē­jo bēr­na kar­ti un lai ve­cā­ki ie­gū­tu vē­la­mo bēr­na emo­ci­onā­lo lī­me­ni. Bet jā­ņem vē­rā daudz fak­to­ru: ope­rā­ci­jas pa­ras­ti veic ve­cā mē­ne­sī; jā­ska­tās arī Sau­les kom­bi­nā­ci­jas kar­tē; vai ie­spē­ja­mi sa­rež­ģī­ju­mi; jā­ņem vē­rā me­di­ķu ie­tei­ku­mi,» uz­skai­ta Jā­nis Bē­ni­ķis. Vi­ņam nav ie­bil­du­mu, ja sie­vie­te iz­vē­las ne­vis dzem­dēt, bet bēr­nu pa­sau­lē laist ar ķei­zar­grie­zie­na ope­rā­ci­ju. Bērns ta­ču pie­dzimst tik un tā, prag­ma­tis­ki kon­sta­tē as­tro­logs.

Viņš at­zīst, ka ma­zu­ļa dzi­mu­ma no­teik­ša­nā «as­tro­lo­ģi­ja ir diez­gan vā­ja». «Kaut kas jā­at­stāj Die­va plā­niem, un ir lī­me­nis, kur ie­jauk­ties nav vē­lams,» viņš aiz­rā­da. Sa­vu­kārt dvī­ņu «pie­teik­ša­nās» ir at­ka­rī­gi no ģe­nē­ti­kas. Ja dzim­tā bēr­ni dzi­mu­ši pa pā­rī­tim, tad as­tro­lo­gam būs lie­lā­kas ie­spē­jas to sa­ska­tīt nā­ka­mo ve­cā­ku as­tro­lo­ģis­ka­jās kar­tēs. To­ties par trī­nī­šiem viņš pla­šos skaid­ro­ju­mos ne­iz­plūst - bēr­ņu­ku skai­tu var ie­tek­mēt gan tas, ko ēdam, gan zā­les aug­lī­bas sti­mu­lā­ci­jai, gan daudz kas cits.

Jaun­āku, ve­cā­ku vai gar­kā­jai­nu?

Lat­vi­jā ne­trūkst pie­mē­ru, kad vī­rie­ši opī­šu ga­dos kļūst par tē­viem, un dau­dzas sie­vie­tes ap­zi­nā­ti iz­vē­las bēr­nu ie­ņemt no ga­dos par se­vi kriet­ni ve­cā­ka par­tne­ra. Vi­ņas uz­ska­ta - tāds gan gud­rāks esot, gan sper­mas kva­li­tā­te ne­bū­šot slik­tā­ka kā jaun­ajiem, kam ku­me­ļa ga­dos mēr­ķis ne­būt nav ve­se­līgs dzī­ves­veids. Arī an­dro­logs Ju­ris Ēren­preiss ir no­rā­dī­jis, ka sper­mas kva­li­tā­te jaun­iem un ve­cā­kiem ve­se­liem vī­rie­šiem bū­tis­ki ne­at­šķi­ras un pat pen­si­jas ve­cu­ma kun­gi var būt tik­pat ap­aug­ļot spē­jī­gi kā jaun­uļi.

«Jā, prāts at­nāk pus­mū­žā. Tā­pēc, starp ci­tu, pie­krī­tu tei­cie­nam, ka gud­rā­kie bēr­ni dzimst ve­cā­kiem vī­rie­šiem. Tas nav no zi­la gai­sa grābts, jo vī­rie­tis pār­nes ie­dzim­tī­bu vai evo­lū­ci­jas at­tīs­tī­bu,» savs skaid­ro­jums ir Ju­rim Kau­li­ņam. Pēc vi­ņa teik­tā, vī­rie­tis ir pēt­nieks, kurš re­zul­tā­tus var sa­sniegt ti­kai lai­ka gai­tā. Tas no­zī­mē, ka vī­rie­tis at­tīs­tās un sa­vas ie­spē­jas var sākt de­mon­strēt, ga­diem ri­tot. «Div­des­mit ga­du ve­cu­mā cil­vēks ti­kai for­mē­jas. Nē, es ne­mu­di­nu pen­si­onā­rus ra­dīt bēr­nus! Bet vī­rie­tim la­bā­kais laiks to da­rīt ir tad, kad viņš dzī­vē ir kaut ko sa­snie­dzis. Tad ie­gū­ta dzī­ves pie­re­dze un gud­rī­ba un viņš var la­bāk audzi­nāt bēr­nus. Ja vien ap­zi­nā­ti ne­bo­jā sa­vu ve­se­lī­bu,» pie­bilst as­tro­logs Kau­liņš. Arī viņš ve­cā­kiem esot bi­jis vē­lais bērns.

Jā­nis Bē­ni­ķis ie­sa­ka ne­aiz­mirst arī par ģe­nē­tis­ko at­mi­ņu par­tne­ra iz­vē­lē: «Kā­pēc iz­ska­tī­gi vī­rie­ši da­bū iz­ska­tī­gas sie­vie­tes, pa­ras­ti - ar ga­rām kā­jām? Tas ir ģe­nē­tis­ki no­teikts. Ga­ras kā­jas lie­ci­na par to, ka sie­vie­te me­žā var aiz­bēgt no lā­ča. Tie­ši tā­pat, ģe­nē­tis­ki, sie­vie­tes lab­prāt iz­vē­las stip­rus vī­rie­šus, ma­čo.»

Pa­par­dēs at­ras­tie

Nav, ne­maz nav 21. gad­simts ie­tek­mē­jis lat­vie­šu va­sa­ras saul­grie­žu lie­lā­ko mī­tu - par pa­par­des zie­da mek­lē­ša­nu! Jā­ņu nak­tī mū­žī­gi mū­žos at­kal virs­ro­ku gūst pir­mat­nē­jās dzi­ņas, un mar­tā pa­sau­lē nāks īs­te­nie jā­ņa­bēr­ni - pa­par­dēs sa­mek­lē­tie. Vai vi­ņi ir īpa­ši?

Jā­nis Bē­ni­ķis no­lie­dzo­ši pu­ri­na gal­vu - Jā­ņi un Lī­go­nakts, vi­ņa­prāt, nav ne­kas īpašs, saul­grie­žu pe­ri­ods, Sau­les ak­ti­vi­tā­tes mai­ņa... «Bet mēs gri­bam ra­dīt lat­vie­šu mī­tu. Ci­tām tau­tām ir ci­ti mī­ti, ja tos sa­liks ko­pā, tad kat­rā ga­da die­nā ie­ņem­tais bērns te­orē­tis­ki var būt īpašs. As­tro­lo­ģi­ja ir ma­te­mā­ti­ka un kon­krē­tas zi­nā­ša­nas. Tad jau va­ram pie­šķirt īpa­šu sta­tu­su arī Zie­mas­svēt­kos un valsts svēt­kos dzi­mu­ša­jiem bēr­niem,» uz­ska­ta as­tro­logs.

PA­TIE­SI STĀS­TI

Ja sie­vie­te ne­grib, bēr­na ne­būs

Jaun­a sie­vie­te vai­rāk­kārt vēr­sās pie as­tro­lo­ga ar lū­gu­mu no­teikt la­bā­ko lai­ku bēr­na ie­ņem­ša­nai, to­mēr di­vu ga­du lai­kā ne­vie­nā no aug­lī­ga­jiem pe­ri­odiem vi­ņai ne­kā­di ne­iz­de­vās pa­likt stā­vok­lī. No me­di­cī­nis­kā vie­dok­ļa ne­kā­du pro­blē­mu ne­bi­ja, ta­ču vi­ņas as­tro­lo­ģis­ka­jā kar­tē ta­jā lai­kā pa­rā­dī­jās pa­vi­sam ci­tas pri­ori­tā­tes - kar­je­ra un pro­fe­si­onā­lā iz­aug­sme, uz ko as­tro­logs arī no­rā­dī­ja.

Kā­dā no ap­mek­lē­ju­ma rei­zēm sie­vie­te at­zi­nās, ka bēr­nu to­brīd ne­maz ne­vē­las, bet vī­ra un ra­di­nie­ku spie­die­na re­zul­tā­tā bi­ja no­lē­mu­si pie­kāp­ties un dzem­dēt. Vai­rāk par tre­šo bēr­nu vi­ņu in­te­re­sē­ja darbs, acīm­re­dzot tā­pēc or­ga­nisms pre­to­jās ma­zu­ļa ie­ņem­ša­nai ne­at­ka­rī­gi no ap­kār­tē­jo vēl­mēm un pū­lēm.

Pēk­šņi stā­vok­lī!

Pre­cē­tam pār­im pēk­šņi ne­gai­dot pie­tei­cās ma­zu­lis, kaut arī abi jau bi­ja at­me­tu­ši ar ro­ku ce­rī­bai tikt pie ot­rā bēr­ni­ņa. Sie­vai kon­sta­tē­tas ilg­sto­šas ve­se­lī­bas pro­blē­mas, kas ap­grū­ti­na bēr­na ie­ņem­ša­nu, tur­klāt pirms vai­rā­kiem ga­diem kā­da gi­ne­ko­lo­ģe ne­sa­udzī­gi iz­me­tu­si - jums bēr­ni ne­var būt! Abi ir brie­du­ma ga­dos, ne­pil­nus 18 ga­dus ve­cais dēls ne­sen in­for­mē­ja ve­cā­kus, ka vē­las mā­cī­ties ār­ze­mēs. Il­gi gai­dī­tā pas­ta­rī­ša ne­plā­no­tā pie­teik­ša­nās sā­ku­mā ve­cā­kus šo­kē­ja, bet ta­gad prie­cā­jas vis­i, jo ma­zu­lis esot dzī­vei pie­šķī­ris ot­ro el­pu.

As­tro­logs Jā­nis Bē­ni­ķis pie­ļauj, ka ša­jā si­tu­āci­jā, ie­spē­jams, sie­vie­tei bi­jis iz­teikts mā­tes-dē­la sin­droms. Uz­zi­not, ka gan­drīz pie­au­gu­šais pui­sis drīz aiz­brauks un vi­ņai ne­būs par ko rū­pē­ties, or­ga­nisms pie­ņē­ma lē­mu­mu - la­bi, būs tev otrs bērns! «Ot­ra ie­spē­ja - ap­zi­no­ties, ka bērns brauc prom un mā­tei sa­ma­zi­nās at­bil­dī­bas nas­ta, vi­ņai ti­ka do­ta vēl vie­na ie­spē­ja tur­pi­nāt būt at­bil­dī­gai par kā­du,» viņš skaid­ro.