Harija Spanovska aiziešana šoruden, neilgi pirms Spēlmaņu nakts, lika domāt par Dieva nolikto kārtību, pār kuru mums, cilvēkiem, nav varas, ka ir notikumi, sarunas, tikšanās, kas paliks pusceļā. Kādam līdz galam nenotikušas lietas, nepielikti punkti.
Viens no tādiem ir Spēlmaņu nakts, mūsu Teātra gada balva, kam Harijs Spanovskis līdz šim gadam nominēts nav bijis. Mārtiņa Eihes Eņģeļus Amerikā skatījos divas reizes, un abās Harijs Spanovskis spēlēja tā... Jā, tagad jau šķiet, it kā zinātu. Ar AIDS slimais jurists, politikas pelēkais spēlmanis Rojs M. Kons pēc apjoma un nozīmības ir pēdējā lielā loma, kurā aktieris atklāja savu spēju un meistarības patieso lielo mērogu. Slēptais gejs Kons ar spēcīgu savas taisnības apziņu ir bezkompromisu ciniķis ar izturētu stāju par spīti nenovēršamajam liktenim, bet aktieris piešķīla tēlam cilvēcisku siltumu, izgaismojot arī viņa ievainojamību.
Harijs Spanovskis pieder dziedošo aktieru saimei, dziedāt sācis Operetes teātrī, kura soliste bija aktiera mamma – Inta Spanovska. Viņa balss izskanējusi tālu aiz Dailes teātra sienām, ļāvusi iemantot popularitāti. Jāatgādina sadarbība ar Raimondu Paulu, kurā tapis ne viens vien t. s. šlāgeris jeb populāra dziesma, ko tauta zina un dzied. Kā Trīs lietas ar Māras Zālītes vārdiem.
Tautā iemīļotais – šie citkārt tik banālie vārdi attiecībā uz vīrišķīgo un harismātisko Hariju Spanovski tomēr skan ļoti precīzi. Ar savu balsi viņš ienāca katrā mājā, kurā vien bija radio, kāda mūzikas atskaņošanas ierīce vai televizors. Sešpadsmit gadu (!) Latvijas Televīzijā viņa balsī runāja visi Hameleonu rotaļu vīriešu dzimtes varoņi. Dažkārt mēdzu paklausīties seriāla galviņu, lai dzirdētu, kā aktieris atkal izvirpinās tā nosaukumu – liekot uzsvaru uz burtu «h» vai «r», vai abiem. Sava veida spēle rutīnā.
Regīnas Razumas, Katrīnes Pasternakas, Ligitas Skujiņas, Jāņa Jarāna, Jura Frinberga, Gundara Āboliņa, Andreja Žagara kursabiedrs pirms pieciem gadiem, 50. jubileju sagaidot, sacījis: «Es esmu nospēlējis tās lomas, kas man piedāvātas. Dažkārt esmu vīlies, ka neesmu spēlējis, ko esmu gribējis, kas man apsolīta, bet pēkšņi teātra konjunktūras dēļ neesmu lomu sarakstā. Kāpēc jāpārdzīvo? Rūgtums, kaut kādas mieles, sāpe paliek. Ja tā sāpe paliek lielāka, vienalga jādzīvo tālāk.» (Vineta Briška, Patiesie stāsti. 2008.22.02.)
Kino Harijs Spanovskis debitēja 70. gadu beigās Gunāra Pieša filmā Tavs dēls, kam sekoja lomas Rolanda Kalniņa filmā Trīs dienas pārdomām, Pētera Krilova filmās Mana ģimene un Durvis, kas tev atvērtas, Oļģerta Dunkera Lietus blūzā un Vara Braslas Par mīlestību pašreiz nerunāsim. 21. gadsimtā Harijs Spanovskis bija Unas Celmas aktieris, līdz 2012. gadam filmējies piecās viņas filmās: Raganu mēnesis, Kur pazudis Elvis, Nerunā par to, Augstuma robeža, Sauja ložu.
Citētajā intervijā Harijs Spanovskis arī atzinies: «Ar gadiem parādās arvien lielāka atbildība, pirms kāpju uz skatuves. Jaunībā nav bailes kaut ko zaudēt, pat ja zaudē, vēl ir laiks to atgūt. Bet ar gadiem saproti to, ka var nepaspēt.»
