Akurāt pēc nedēļas, 25. oktobrī, klajā nāks ģitārista Mārča Auziņa soloalbums Viens – interesants darbs, kas sevī apkopo divpadsmit Raimonda Paula melodijas, aranžētas tikai vienam instrumentam – ģitārai.
Darbā līdz ausīm
Kad Neatkarīgās apskatnieks sazinājās ar Mārča Auziņa pārstāvjiem, lai noskaidrotu, kādos projektos viņš šobrīd ir aizņemts, to uzskaitījums aizņēma tik ilgu laiku, ka mobilajam telefonam gandrīz nosēdās baterija... Tas nav nekas pārsteidzošs, jo Mārcis šobrīd ir viens no pieprasītākajiem un arī labākajiem jaunās paaudzes ģitāristiem: viņš spēlē akustisko ģitāru trio AG 3o kopā ar Aivaru Hermani un Kasparu Zemīti, grupā Zodiac, arī Daumanta Kalniņa kvintetā, tāpat regulāri sadarbojas ar Raimondu Paulu, Zigmaru Liepiņu, Jāni Lūsēnu, Kārli Lāci, Laimu Vaikuli, Intaru Busuli, Jāni Stībeli, Aiju Vītoliņu, Donu, Raimondu Macatu un citiem latviešu mūzikas smagsvariem. «Soloalbuma projekts šogad bija laikietilpīgākais - mēs to iesākām jau vasarā, un, sistemātiski strādājot, nedaudz ilgāk kā pusgada laikā tas ir pabeigts. Nupat beidzās arī LTV šova Mana dziesma filmēšanas epopeja, bet nākamais projekts ir Mārtiņa Brauna jubilejas koncerti. Pēc tam ir ikgadējais projekts Cabaret Palladium - kādu piekto vai sesto gadu esmu tā muzikālais direktors. Šie ir lielākie projekti, taču ir vēl - nupat iznāca Daumanta Kalniņa kvinteta disks, tūlīt (rīt, 19. oktobrī - aut.) būs Aijas Vītoliņas koncerts. Ir arī dažādi muzikālie izbraucieni, tostarp arī uz Krieviju. Piemēram, šovasar ar Zodiac bijām Vladivostokā, savukārt ar Intaru Busuli - Ņižņijnovgorodā,» stāsta Mārcis. «Dzīvoju pilna laika mūziķa dzīvi. Jā, tie ir daudzi projekti, taču šis ir vienīgais veids, kā es tā pa īstam vispār māku dzīvot.»
Ar Maestro ģitāru
Pašlaik no albuma Viens apritē nonākuši divi skaņdarbi - Upē naktī pīles kliedz (to savulaik dziedāja Edgars Liepiņš) un Viss nāk un aiziet tālumā (Nora Bumbiere, Viktors Lapčenoks). Interesants ir stāsts, kāpēc Mārcis pievērsies tieši Maestro melodiju apdarei - 2010. gadā Raimonds Pauls viņam uzdāvinājis ģitāru. «Maestro tolaik grozījās pa Saeimu, un kāds no viņa kolēģiempolitiķiem bija nopircis savam dēlam ģitāru, kas ir gana dārgs, augstas klases instruments - Gibson Songwritter EC, taču dēls to tā arī nebija spēlējis, ģitāra vienkārši stāvējusi mājās. Šis politiķis bija to iedevis Paulam, lai viņš savukārt to pēc saviem ieskatiem nodod tālāk kādam jaunam censonim,» atminas Mārcis. «Ar Raimondu Paulu bijām pazīstami, esmu piedalījies dažādos viņa projektos. Viņš man piezvanīja, uzaicināja ciemos, es vēl nodomāju - nu, kas gan tāds pēkšņi var būt?! Aizeju, dzīvokļa stūrī stāv ģitāras čehols - paskaties, kas tajā ir! Nūūū, Maestro, tā ir ļoti laba ģitāra! Paspēlēju. Un viņš teica - nu, tad ņem un lieto! Jaunajā albumā iekļautais materiāls par 80% ir ierakstīts tieši ar šo ģitāru. Man kā lauku puikam iekšēji likās, ka kaut kādai pateicībai par šo dāvanu ir jābūt. Iedomājos, ka šis varētu būt labākais veids, kā attaisnot to, ka šī ģitāra ir pie manis.»
Tiesa, šāda žanra albums agri vai vēlu būtu tapis tāpat. «Mani ģitāra vienmēr interesējusi arī kā solo instruments. Jau ļoti sen esmu klausījies tos māksliniekus, kas ieraksta albumus tā sauktajā finger style. Man ir grūti pateikt, kā viss izveidotos, ja nebūtu bijis šīs iedāvinātās ģitāras, taču interese par šo žanru bijusi jau sen. Man šis stils ir ļoti interesants, jo tas savā ziņā ir izaicinājums - albumā skan tikai ģitāra, bez jebkādiem izskaistinājumiem. Tā ir kopējā koncepcija visam albumam. Pie mūsu tehnoloģiskajām iespējām ar dažādiem pedāļiem un perkusijām var savu skanējumu padarīt par milzīgu orķestri, bet tāds nebija mans mērķis,» norāda Mārcis. Protams, var uz šo projektu raudzīties arī citādāk - kurš gan Latvijā nav iespēlējis un/vai iedziedājis «citādāku Paulu», droši vien katrs otrais... «Man pat īsti nav, ko atbildēt,» parausta plecus ģitārists. «Es ar šīm melodijām esmu izaudzis - esmu tās spēlējis kopā ar Maestro, arī ar Laimu Vaikuli. Es šīm melodijām visu laiku esmu it kā dzīvojis blakus. Šīs melodijas ir populāras un - labas! Daži par tām smīkņā, bet, kā pats Maestro saka, nu tad ņem un uzraksti kaut ko līdzīgu! Iespējams, ka pienāks brīdis, kad taps šāda paša veida plate arī ar pasaules hitiem - idejas ir visādas, taču šoreiz sākām ar Paulu.»
Katrai maizei garoziņa
Mārcis ir no Madonas, pabeidzis mūzikas skolu kā pianists. «Es sāku spēlēt ģitāru diezgan vēlu, 14-15 gadu vecumā, turklāt tas notika ļoti spontāni. Madonā notiek Ģitāristu sesija, ko ntos gadus rīko kādreizējais festivāla Sinepes un medus organizators Imants Pulkstenis. Mazpilsētā jau nemaz tik daudz darāmā nav, skaidrs, ka man kā jaunam puikam gribējās uz to aiziet. Pie durvīm aprunājos ar Tāli Gžibovski, kurš man pastāstīja, ka ir tāda opcija kā Rīgas 100. vidusskola - tajā laikā tā Rīgā un Latvijā bija praktiski vienīgā mācību iestāde, kas bija ar rokmūzikas novirzienu. Protams, ka man, kā jau jebkuram ģitāristam, bija interese par rokmūziku - tolaik gan es vēl spēlēju tikai četrus akordus, taču nopirku kombi un draivus, spēlēju Nirvana un Metallica, un pašam likās, ka ir baigi forši!» smejas Mārcis. «Ļoti patika grupa Rage Against The Machine, klausījos arī Sepultura, man bija gari mati - starp citu, man šāda mūzika patīk arī tagad, šad un tad joprojām paklausos,» atzīst ģitārists, kuram tuvākais mūzikas stils ir džezs. Lēmumu par došanos uz Rīgu pieņēmis pusgada laikā («Vecāki bija šokā!»). «Mācoties pie Armanda Alkšņa, pabeidzu 100. vidusskolu, pēc tam aizgāju uz Rīgas Doma kora skolu un pabeidzu mūzikas menedžmenta nodaļu, bet tad atvērās džeza nodaļa. Pabeidzu arī to. Latvijas Mūzikas akadēmijā vēl džeza nodaļas nebija, taču es daudz spēlēju - mācību procesā ieturēju pauzīti, zināšanas apguvu praktiskā ceļā. Pirms diviem gadiem ieguvu bakalaura grādu arī akadēmijas džeza nodaļā.»
Praktiskās iemaņas Mārcis apguvis daudz un dažādos projektos, sākot no ZScars un Gunāra Kalniņa pavadošajai grupai līdz pat Jānim Stībelim un Laimai Vaikulei, savukārt studijā viņš piepalīdzējis arī mazāk zināmām grupām un izpildītājiem. «Es pat dažkārt nezinu, kam ierakstu [ģitāras partijas],» atzīst Mārcis. «Katrai maizei sava garoziņa. Uz šādām lietām skatos racionāli. Skaidrs, ka daļa mūzikas, ko es spēlēju, man ir mīļāka, bet daļa - nē, ir komerciālāka mūzika, ir mazāk komerciāla. Nedzīvojam tādā valstī, lai es, spēlējot tikai sev mīļu mūziku, varētu nodarboties tikai ar to. Ja atteiktu citiem projektiem, man nebūtu līdzekļu, lai ierakstītu savu albumu. Esmu svētīts un laimīgs, ka varu iztikt, nodarbojoties tikai ar mūziku, man nav jāstrādā citos darbos. Šīs ir pilnīgi citas pasaules - solodarbību es nodalu no visa pārējā. Aizejot mājās pēc mēģinājumiem, izslēdzu telefonu, noskaņojos tikai šim darbam. Vai grūti? Es tā neteiktu. Es mīlu to, ko daru.»
Palasīt un pasportot
Lai gan diez ko daudz brīva laika ārpus mūzikas Mārcim neatliek, daži vaļasprieki viņam tomēr ir. «Patīk aiziet uz sporta zāli - tur es pilnībā no visa atslēdzos. Man Veselības fabrikā ir sava programmiņa, albuma rakstīšanas procesā gan kādas trīs nedēļas nesanāca uz turieni aiziet, tagad varēšu atsākt. Jā, sporta zālē skanošā mūzika - tā gan ir tā, kas man nepatīk! Interneta radio… Pēc kādas trešās sporta zāles apmeklējuma reizes jau zini tajā skanošo repertuāru no galvas, turklāt tās nav tās augstvērtīgākās dziesmas… Bet uzlieku austiņas un klausos savu mūziku, kardināli atšķirīgu no tās, ar ko nodarbojos ikdienā.» Otrs sānsolis ārpus mūzikas - grāmatas. «Šovasar diezgan ražīgi palasījos!» priecājas Mārcis. Tiesa, aizņemtības dēļ viņš lasāmās klasikas apgūšanu, maigi izsakoties, ir nedaudz iekavējis... «Labāk vēlu, nekā nekad!» apņēmīgi saka mūziķis. «Nesen izlasīju [Džordža Orvela] Dzīvnieku fermu - kaut kā līdz šim nebija sanācis. Arī šā paša autora grāmatu 1984. Tāpat nebiju izlasījis 12 krēslus. Reiz apsēdos un tā pie sevis iedomājos - visi runā par Dzīvnieku fermu, mūsdienās superaktuāla grāmata, bet es taču to tā arī neesmu izlasījis! Gāju uz grāmatnīcu - sveiki, vai jums ir Dzīvnieku ferma? Ir! Nopirku, gāju mājās un ar lielāko prieku izlasīju!» smaida Mārcis. Šogad viņam lasīšanai pievērsties gan vairs nesanāks - kā zināms, gada nogale mūziķiem ir pļaujas laiks. Tiesa, nākamā gada sākumā arī diez vai, jo ir ieplānota neliela atskaites tūrīte pa Latvijas muižām, atrādot gan albumā Viens iekļauto skaņu materiālu, gan citas Mārča oriģinālkompozīcijas. Bet gan jau būs arī brīvāki brīži.
