Dokumentālās filmas "Ručs un Norie" varone, japāniete Norie atkal apciemojusi savu Latvijas vecmāmiņu Ruču jeb Mariju Steimani.
Norie, kuras uzvārds pēc laulībām ir Kozaki, uz Alsungu atveda savu ģimeni - dzīvesbiedru Rjūšu un dēliņu Dzunsuki, kā arī tēti Jasumasu, mammu Ikuko un jaunāko brāli Atsuhiro.
Juris Lipsnis
Īpašu pārsteigumu Kozaki ģimenei bija sarūpējuši suitu kopienas ļaudis - japāņu jaunieši M.Steimanes māju pagalmā piedzīvoja īstu mičošanu suitu garā (to veica etnogrāfiskā ansambļa "Suitu sievas" dziedātājas): ar vainaga noņemšanu un aubes uzlikšanu, apdziedāšanu, kuras nianses japāņu valodā izskaidroja tulks Uģis Nastevičs, kā arī dūdu spēli, ko viesiem dāvāja folkloras kopas "Suitu dūdenieki" vadītājs Juris Lipsnis. Par vedējiem bija izvēlēti Māra un Grigorijs Rozentāli, jo Grigorijs, toreiz novada domes priekšsēdis, pirms septiņiem gadiem pierunāja Ruču uz dažām dienām pieņemt savās mājās Kioto universitātes antropoloģijas studenti Norie Curutu, kura 2010. gada Jāņos pirmoreiz ieradās Alsungā, lai pētītu UNESCO steidzami glābjamo pasaules nemateriālās kultūras vērtību sarakstā iekļauto suitu kultūrtelpu. Mičošana tika arī dokumentēta - tajā piedalījās gan filmas "Ručs un Norie" uzņemšanas grupa Ināras Kolmanes vadībā, kā arī LTV1 žurnālisti.
Uzziņai!
Filma „Ručs un Norie” ir stāsts par divu eksotisku pasauļu sastapšanos, kas uzšķiļ pārsteidzošu emocionālu un dvēselisku radniecību. Antropoloģijas maģistratūras studente Norie Tsuruta no Japānas ierodas Latvijā, lai pētītu un rakstītu savu maģistra darbu par suitu novadu.
Te viņa satiek vienu no vecākajām suitu sievām Mariju Steimani, sauktu par Ruču, kura nezina ne vārda angliski, toties dzied. Norie iemācās latviešu valodu un antropoloģiskā interese pamazām pārvēršas patiesā gara tuvībā, kas neapdziest pat tad, kad Norie ir spiesta atgriezties Japānā.
Turpmāk Latvija un Japāna ir saistītas ar neredzamu un ļoti personisku pavedienu - Ručs raizējas par Norie „tur, tālumā”, bet Norie sauc Ruču par savu Latvijas vecmāmiņu un vēlas atgriezties (avots: Nacionālais kino centrs).
Juris Lipsnis
