Aizvien lielāku popularitāti gūst Latvijas Televīzijas (LTV) raidījums Rīta Panorāma, kurā skatītāju simpātijas līdzās mūždien smaidīgajai Lindai Krūmiņai iemantojis arī žiperīgais Gusts Kikusts. Viņš darbojies ļoti plašā amplitūdā, sākot no bērnu raidījumiem līdz pat Valsts prezidenta padomnieka statusam.
No radio televīzijā
Savulaik Gusts Kikusts vairāk bija pazīstams kā Latvijas Radio ētera balss, taču nu jau kādu laiciņu zināms kā Rīta Panorāmas vadītājs. «Jā, esmu ieguvis rādāmo seju, lai cik tas arī baisi neskanētu,» joko Gusts. «Televīzija ir fundaments, uz kura pašlaik darbojos, taču, protams, darbam radio stāžs ir lielāks - aptuveni 12 gadu ziņu dienestā. Rīta Panorāmā esmu no 2016. gada augusta. Arī iepriekš biju strādājis televīzijā, taču tas nebija tiešais ēters kadrā, kas tomēr ir atšķirīgs un visai pamanāms darbs.»
Ar ko tad atšķiras? «Nav jau tā, ka es iepriekš nebūtu pilnīgi neko zinājis par tiešraidēm - savulaik, ap tūkstošgades miju, tiešraides ciešā sazobē ar tās aizkulisēm bija LNT Brokastu laikā, kad tās vēl bija darba dienu rītos. Tolaik mēs ar tagad slaveno Positivus Festival galveno kungu Ģirtu Majoru ik pa nedēļai paralēli veidojām ziņas Unai Jansonei un Ingum Ulmanim kā ziņu moderatoriem. Līdz ar to man nebija pārsteigums, kā tiek veidotas tiešraides, un brīnumi, lūkojoties uz kamerām, izpalika,» norāda Gusts. «Protams, radio ir citādāk - sēdi viens pats studijā aiz stikla, iedomājies vidējo aritmētisko klausītāju un kaut ko bubini. Pierašanas jautājums - jā, tas gan televīzijā bija. Esi pieradis skatīties informāciju datora monitorā un žestikulējot kaut ko pasacīt kolēģiem, bet te bija jāprot ne tikai izklausīties dabiski, bet arī izskatīties tā, nevar tur gorīties krēslā. Arī skatiens jāvirza konkrētā punktā, piemēram, uz kameru Nr. 3. Un vēl - ka blakus parādās otrs cilvēks. Tas ir forši, tomēr esi pieradis, ka ēters ir jāaizpilda vienatnē, bet te pēkšņi kāds kaut ko pa vidu mēģina pateikt, turklāt pasaka trīs vārdus, un ir jāsaprot, vai viņš teiks ceturto un piekto arī, vai arī runas pavediens atkal jāpārņem pašam. Tas nav viegli.» No malas gan nešķiet, ka tas būtu grūti, jo Gusts ar Lindu viens otru pusvārdā pārtrauc ļoti reti. «Ir dažādi mikroskatieni vai dzirksteles, dusmīgi vai labvēlīgi, kas tiek raidīti kolēģa virzienā, lai viņam signalizētu par savām vēlmēm izteikties, kad tikai ar perifēro redzi vari to pamanīt un izdomāt tālāko rīcību. Pastāv arī žestu valoda. Kopumā šo gadu laikā, manuprāt, šī kopīgā ritma izjūta ir izveidojusies diezgan sekmīga. Svarīga ir vienotā modalitāte, kurā raidījuma vadītāji domā, jo mēdz būt fakti, kurus savā fantāzijā vari atvasināt trīs dažādos virzienos, tāpēc svarīgi, lai virzieni, kuros tos atvasina viens ētera cilvēks, aptuveni sakristu ar otra domu gājienu. Lai nav konfrontācijas, kas vestu uz nekurieni. Nav vienpersoniski jāvalda pār ēteru, bet jāmin pedāļi tandēmā ar otru vadītāju,» par tiešraides aizkulisēm stāsta Gusts. «Un vēl ir ceturtā dimensija - balss, ko nedzird skatītāji. Matrikss, kas tev austiņā saka, kurā kamerā jāskatās, kurā brīdī mums jāpasteidzas, jo tūlīt tev izraus štepseli, tas ir, beigsies ētera laiks vai arī tieši otrādi - jāpavelk laiks, jo aizkavējies tiešā ētera pieslēgums un tamlīdzīgi. Un dažkārt šīs norādes ir skaļākas par tavu iekšējo balsi, un tas vienā brīdī var radīt zināmu sajukumu, jo vairs nesaproti, vai citēt to, ko esi tikko dzirdējis, bet varbūt pat neesi to dzirdējis, bet izdomājis vai pateicis pats. Tas uzdzen personības dalīšanos. Bet ar laiku tas viss kļūst par ikdienu.»
Lielas kļūdas vai pārteikšanās Gustam neesot gadījušās. «Man palikuši prātā daži klasiskie piemēri vēl no radio laikiem, kad no rīta pusmiegainā pusautopilotā nepiefiksē vārdu sakņu un priedēkļu kombinācijas. Piemēram, reiz ziņās par dzelzceļu pateicu «tiks veikta pārmaiņu nomija», nevis «pārmiju nomaiņa»… Lasi tālāk un tikai pēc tam saproti, ka kaut kas nav bijis pareizi. Televīzijā trakas pārteikšanās nav gadījušās, ir tikai interesanti brīži, kad tevi padod ēterā, ko vēl neesi gaidījis. Neesam pamanījuši, ka reklāmas pauze beigusies, turpinām sarunāties vai sabozušies pārspriežam iepriekšējā intervijā dzirdēto un austiņā atskan balss - eu, jūs esat ēterā! Ā, sveiki, sveiki, skatītāji, mēs esam tepat!» smejas Gusts.
Dažādos ampluā
Pagaidām Gusta radiogaitās ir iestājusies tāda kā pauze. «Arī pēc gaitu Rīta Panorāmā uzsākšanas diezgan regulāri piestaigāju uz Latvijas Radio izlīdzēt ilggadējiem kolēģiem, jo vienubrīd tur bija grūti ar rīta radio ētera cilvēku atrašanu, savukārt man tā drēbe bija skaidra un nebija īpaši grūti kolēģu slimošanas vai atvaļinājumu laikā bez liekas minstināšanās ielēkt šajā vilcienā un izdarīt darāmo. Šobrīd gan štats ir nokomplektēts, tāpēc varu tur reizēm kā vecbiedrs aizstaigāt ar kādu aprunāties, taču ēterā kādu laiku neesmu bijis. Tomēr man joprojām par šo laiku ir skaistas atmiņas, ar aizvietošanu man jau tagad februārī sarunātas dažas lietas, un radio durvis es nekad neesmu grasījies aiztaisīt pavisam ciet,» stāsta Gusts. «Starp citu, man nevienā jomā nepatīk aizcirst durvis tā, ka viss noklab, nograb, rokturis paliekā rokā un vēl eņģes aizlido. Protams, gadās visādi, tās var dažkārt emocionālu apsvērumu dēļ tā skaļāk piecirsties, bet Latvijā tā hallīte ir relatīvi maza, durtiņu ir maz, tāpēc tās sist un dauzīt, un eņģes bojāt nav labi. Kādreiz var sanākt pa tām no otras puses atkal iet iekšā.»
Durvis viņš ir vēris dažādas, Gustam mediju jomā ir bijuši visādi projekti un projektiņi, sākot no informatīva apdrošināšanas raidījuma un jauniešu programmas Domkrats vadīšanas līdz Brīnumskapja skolai profesora Actiņa Austiņa lomā. Ilglaicīgi viņa pārziņā ir arī raidījums Tavs auto, lai gan Gusts sevi par milzīgu autofanu nesauc. «Es par savu interešu vadmotīvu spēju uzņemt sfēru, ko man darbs piedāvā. Kolēģu aicināts, darbu auto jomā iesāku ar Auto ziņām TV5 2002. gadā, tad aizbraucu studēt uz ārzemēm, un manas lietas pārņēma viens no Tavs auto galvenajiem cilvēkiem Roberts Jansons. Atgriezos citā kapacitātē - Auto ziņas attīstījās vienā virzienā, bet projekts Tavs auto citā. Veidojām to, vadoties no populāru cilvēku skatapunkta. Lai kā arī mēs automobili dažkārt mēdzam dēvēt par dzelzi, kas tikai nogādā no punkta A līdz punktam B, par to runājot, tomēr vienmēr ir emocijas. Tā nu es arī šajā jomā ieskrējos - sākumā strādāju pie safilmētā materiāla montāžas, bet vēlāk mani iebīdīja kadrā un sāku šo sfēru vairāk izprast. Taču nonācu līdz automašīnām nevis ar apmātu interesi, bet ar pragmatisku un racionālu pieeju TV darbam, kas nemaz nav slikti, jo ļauj man reizēm saglabāt vēsu skatu uz šādām emocionālām lietām.»
Savulaik šis raidījums bija skatāms TV5 Rīga (no 2005. gada), pēc tam pārcēlās uz LTV7. «Tur sabiju kādus gadus septiņus, bet nu jau trīs gadus [ar šo raidījumu] dzīvojos pa sociālajām platformām. Šobrīd daudzi mediji izmisīgi prāto, kā nākotnē būs un ko darīt, lai pielāgotos jaunā laikmeta tehnoloģiskajām prasībām, bet mūsu gadījumā vienkārši bija tā, ka LTV7 nolēma mainīt darbības koncepciju, un vairāki raidījumi no programmas tika amputēti, ieskaitot dažus zvejošanas, cepšanas un vizināšanās raidījumus. Līdz ar to bija divi varianti - meklēt klasiskā ētera iespējas citur vai doties internetā. Palikām pie Facebook (TavsautoTV), YouTube un interaktīvajām platformām (t.sk.portālā TVNET).»
Augstākos krēslos
Lielākais sānlēciens žurnālista amatā notika, kad Gusts pieņēma darba piedāvājumu kļūt par Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa padomnieku preses jautājumos. «Man pirms šī piedāvājuma pieņemšanas bija ļoti daudz pārdomu par to, vai to vajag, jo, kā zināms, joprojām nepamatoti tos, kuri ir aizgājuši uz tā saukto barikāžu otru pusi, žurnālistu cunftē mēdz saukāt par nodevējiem. Lai gan to pašu Latvijas mazo durtiņu kontekstā to nevajadzētu darīt,» prāto Gusts Kikusts. «Manā gadījumā es gan neskatījos uz visu tā, ka pēkšņi esmu sajutis sevī vilkmi kļūt par PR guru, lai gan akadēmiskās izglītības un praktiskās saskarsmes ziņā man par šo jomu bija sajēga un sapratne. Ja tev piezvana pats jaunievēlētais Valsts prezidents, tad tas ir piedāvājums, kuru vai nu neizsaka, vai no kura neatsakās. Katru dienu tāds netiek izteikts, un, lietojot klišejisko teicienu par izaicinājumu, tāds tas tomēr ir. Tā bija iespēja pastaipīt savu zināšanu apvārsni, ko es patiešām jūtos izdarījis. Paldies šai dzīves dotajai iespējai! Tajā bija savi gandarījuma brīži, bija arī savi grūtie brīži, bet tā tas ir visos darbos. Sajēga par procesiem un par to, ko ideālists spēj mainīt pastāvošajā varas sistēmā, šajos aptuveni astoņos mēnešos man nudien radās. Taču situācija pavērsās tā, ka man radās iespēja atkal nokļūt žurnālistikas cunftē, tāpēc varu būt vien pateicīgs vārtiem, kuru eņģes netika salauztas, ka mani šajās durvīs ar diezgan plati atvērtām rokām sagaidīja atpakaļ,» diplomātiski stāsta Gusts. Lūgts precizēt aiziešanas no darba iemeslus, viņš turpina tikpat diplomātiski: «Dzīvojot vienā mājā, ātri saproti, kurā brīdī tev gribas atvērt vēdlodziņu, savukārt kādam citam ir vēlme, lai tur viss būtu aizpakots, un neviena gaisa plūsma netiktu no mājas ārā vai tajā iekšā. Manā sapratnē par to, kā ir pareizi komunicēt un kurā brīdī tas vēdlodziņš būtu jātur vaļā, teiksim tā, iezagās diverģentas šaubas. Līdz ar to abpusēji [ar prezidenta kanceleju] sapratām, ka varbūt kāds cits šo lomu var pildīt labāk.» Tas bija interesants laiks, kam piekrīt arī Gusts: «Pieredze tika gūta pamatīga! No malas izskatās, ka augstas amatpersonas pārstāvēšana nav nemaz tik sarežģīta - staigā tikai līdzi sapucējies un neko prātīgu nedari! Taču tas, cik milzīgs spiediens jāiztur no bijušajiem amata brāļiem un māsām, ja kaut kas noiet greizi, ir neaprakstāms. Kā tagad atceros kādu interviju, kurā bija pausts prezidenta viedoklis par tolaik iesākušos konfliktu Ukrainā - it kā viss bija pareizi un kārtībā, bet, ja kādu teikumu izlasīja no cita skatapunkta, tad to varēja tulkot arī citādāk. Tikai viens atšķirīgi lietots vārdiņš, bet tas radīja aizdomas kādai no vēstniecībām, kas bija zvanījusi Ārlietu ministrijai, - vai tiešām prezidenta kungs tā teica, vai tiešām viņš tā domāja?! Lai gan teksts bija pilnīgi nevainīgs! Protams, šāda veida skolā varētu iet vēl ilgi un dikti, taču mans izlaidums pienāca 2016. gada pavasarī.»
Uz puspajokam izteikto jautājumu, vai žurnālists joprojām var zvanīt prezidentam un, piemēram, apsveikt vārdadienā, Gusts tikpat puspajokam atbild: «Ko nu es viņu traucēšu, domāju, ka ir ļoti daudzi, kas vēlas viņu apsveikt un to arī dara… Viens no maniem novērojumiem, kas radās pēc astoņu mēnešu pabūšanas citā ādā, saistās tieši ar šādiem apsveikumiem - vari novērtēt, kuri pēkšņi vēlas formēties par taviem jaunajiem draugiem. Pēc astoņiem mēnešiem viņiem sanāca baigais aplauziens, jo izrādījās, ka nevajadzēja steigties draudzēties, bet viņi jau bija paspējuši izgaismoties. Citādāk pat ilgos gados es nespētu novērtēt, kurš kažoku pēkšņi met otrādi, bet te tas pierādījās ļoti ātri.»
Gatavojas svētkiem
Ar šādu balsi kā Gustam laikam nedziedāt būtu grēks? «O, jā, ierāva mani koru kustībā… Kopš vidusskolas nebiju dziedājis korī, bet pirms kādiem četriem gadiem iesaistījos jauktajā korī Domino. Tas ir bijušo Juventus dziedātāju atzars, kas vēlējās turpināt savu atšķirīgāko līniju, un tā nu izveidojās šāds kolektīvs. Paši atrodam telpas mēģinājumiem, paši ar savām biedru naudām finansējam kora vajadzības, dziedam savu repertuāru savam priekam. Tam arī nepieciešams atvēlēt zināmu daļu enerģijas, jo, ja pat mēģinājums ir tikai reizi nedēļā, tas tomēr ir konkrēts laiks, kurā nevar tāpat vien sagribēt darīt ko citu.. Ja vienreiz tā izdarīsi, otrs arī tā izdarīs, tad trešais, ceturtais.. Tad kas tas vairs par kori?! Šāds kolektīvs tomēr prasa pašdisciplīnu, bet ir arī forši satikt profesionāli tik dažādus cilvēkus, kurus vieno dziesma.»
Šogad visiem koristiem kā centrālais notikums droši vien ir dziesmu svētki. Gusts tam piekrīt, taču mazliet jokojot, mazliet negribīgi: «Būs, būs [svētki], tas ar nopūtu jāatzīst. Latvijas valsts simtgade spiežas iekšā pa visām porām… Protams, gods un cieņa mūsu valsts lielajai jubilejai, kuras, citējot gudrus cilvēkus, galvenajai funkcijai vajadzētu būt - apstāties un padomāt, ieiet nelielā katarsē un saprast, ko tu kopā ar pārējiem esi šajā dzīvē paveicis un savas nacionālās valsts uzturēšanā darījis, kāds ir tavs ieguldījums, kas mēs esam, kurp mēs ejam utt. Taču - jā, vasara tuvojas, pavasarī būs skates un dziedāšana, nekur jau nezudīs arī darba rīti. Lai kā arī būtu, tas tomēr ir tik skaisti, kad tā lielā masa uz skatuves vienlaikus dūc. Man jau vienmēr šķiet, ka baritons ir tā īstā vadošā balss, un tikai fonā dzirdi, ka melodiju kaut kur tālumā čivina soprāns, kaut ko uzdzied tenors un priekšā žūžo alti, bet tā jau nav, ka centrā esam tikai mēs. Katram korī ir sava funkcija. Līdz ar to savus koncertus nofilmējam - un tad ir ļoti vērtīgi tos paklausīties - o, kopaina taču skan pavisam citādāk! Un paskatīties, kā mēs tur ar akmens ģīmjiem veramies notīs, lai gan pašiem šķiet, ka starojam smaidā. Skats no malas vienmēr ir ļoti vērtīgs.»
Tikai nedomājiet, ka viņš šajā intervijā citētos tekstus pauda ar akmens ģīmi - Rīta Panorāma laikam uzliek par pienākumu būt mazliet (vai krietni) nenopietnam.
