Piektdiena, 29.marts

redeem Agija, Aldonis

arrow_right_alt Izklaide

RECENZIJA: MGMT "Little Dark Age"

© Publicitātes foto

Aiz šī četrus burtu apvienības stāv amerikāņi Endrjū Vanvaingārdens un Bens Goldvasers, kuri kā muzikālie hameleoni darbojas plašā stilistiskajā frontē, sākot no indīroka un pat psihedēliskā roka līdz sintīpopam.

Grupa savu pastāvēšanu sākusi 2002. gadā, viņu diskogrāfijā ir četri studijas diski, no kuriem pēdējais bija nācis klajā pirms pieciem gadiem. Atmiņā paliekošus hitus grupa nav radījusi (par tādu ar lielu piespiešanos varētu saukt vien dziesmu “Kids”), taču pirmie divi “MGMT” albumi “Oracular Spectacural” (2007) un “Congratulations” (2010) tika Britu salu Top 10, kas, protams, ir ļoti atzīstams sasniegums. Ja par grupas jauno albumu, tad pats dīvainākais, ka “MGMT” joprojām tiek pieteikta kā amerikāņu rokgrupa - “Little Dark Age” ir caurcaurēm sintīpops un elektropops, no rokmūzikas te nav ne smakas. Neskatoties uz to, kritiķi to vērtējuši itin augstu, tātad albums ir vismaz noklausīšanās vērts.

PAR. Elegants skaņas režisoru darbs, kas “Little Dark Age” padara interesantāku, ja to klausās uz kvalitatīvas aparatūras. Skartas dažādas tēmas, kas ies pie sirds tiem, kuriem šķiet, ka pašlaik viss ir slikti un vajadzētu atgriezties laikos, kad augstākais tehnoloģiskais sasniegums bija konservu attaisāmais (un paši konservi). No dziesmām ieteicamākā ir trīs valodās skanošā “Me And Michael”.

PRET. Albums atstāj absolūti vienaldzīgu. To pat nevar klasificēt kā fona mūziku, jo tas ir tik neinteresants, ka fonam labāk atstāt grabam kaut vai ieslēgtu kaloriferi vai veļasmašīnu, tāds pat rezultāts.

Materiāls tapis sadarbībā ar mūzikas veikalu “Randoms”.