Latvijas Neatkarības atjaunošanas dienā, 4. maijā, Ķīpsalas hallē būs iespējams pirmo reizi noskatīties unikālu deju koncertuzvedumu ar grupas Raxtu raxti, dūdu un bungu grupas Auļi, kā arī vairāk nekā 1000 dejotāju dalību. Viena no galvenajām personām šī pasākuma realizācijā ir jaunā horeogrāfe Dagmāra Bārbale.
Mūzikas un dejas simbioze
Koncertuzvedums «Vēstījums rakstos būs muzikāli un vizuāli vērienīgs konceptuāls vēstījums - stāsts, kurā interpretēta mūsu senču atstātā mantojuma daļa, kas saistīta ar seno latvju rakstu un zīmju tradīciju, veidojot kā tiltu uz pagātnes cilvēka mītisko domāšanu un pasaules izpratni» - tā to piesaka koncerta koncepcijas autori. Apvienība Raxtu raxti šai programmai radījusi 17 jaunas kompozīcijas, kuru autori ir paši mūziķi, savukārt tekstos izmantotas latviešu tautasdziesmas. Jāpiebilst, ka 4. maijā Ķīpsalas hallē būs divi Vēstījuma rakstos koncerti.
Vairāk nekā tūkstoti dažādu paaudžu dejotāju vienā komandā savāks horeogrāfi Dagmāra Bārbale, Agris Daņiļēvičs un Gints Baumanis. «Es biju it kā sākumpunkts. Kad sapratu, ka darba apjoms ir milzīgs un viena es to nepacelšu, tad izveidojām komandu no trim cilvēkiem - no manis, Agra un Ginta. Tā kā pasākumam ir režisore [Inese Mičule], bet es esmu deju mākslinieciskā vadītāja, tad, tā kā mēs abas nolemjam, tā tam būs būt, taču, ja abiem kolēģiem rodas interesantākas idejas, tad tās vienkārši tiek pieņemtas,» komandas darba principus raksturo Dagmāra. «Pirmais impulss par sadarbību bija no Raxtu raxtu puses, jo viņi vēlējās veidot kaut ko īpašāku un citādāku, nekā tas bijis līdz šim. Kādā savā ideju virpulī viņi nonāca līdz domai, ka vēlētos koncertu ar dejotājiem, jo ar viņu mūziku jau tāpat tiek veidotas dažādas horeogrāfijas. Tā nu mēs kaut kā satikāmies!» smejas Dagmāra. Darbs bijis pamatīgs. «Apmēram divus gadus tika veidotas dejas - tas ir laiks, kad mēs saņēmām mūziku no Raxtu raxtiem, tad, protams, ar šīm idejām kādu laiku ir jāpadzīvo, un tad sākās šis radošais process. Kad esi uzbūvējis deju ar vienu kolektīvu, tas jāiemāca vēl četriem. Tā šis laiciņš pagāja. Taču katrs [kolektīvs] mājās ir labi pastrādājis, visas dejas ir iestudētas, un aprīļa beigās ģenerālmēģinājumos jau likām to visu kopā un veidojām tā sauktos laukuma zīmējumus.»
«Man pašai šis projekts ļoti, ļoti patīk. Jo vari neko nesaprast no dejošanas, tā var pat nepatikt, bet tu vari aiziet uz koncertu, aiztaisīt acis un baudīt Raxtu raxtu fantastisko un skaisto mūziku. Daudzos tautas deju pasākumos mūzikai ir it kā pakārtota loma, jo galvenais ir dejotāji un horeogrāfija, taču šajā gadījumā var kaut vai tikai klausīties, un cilvēks vienalga pēc koncerta paliks apmierināts. Taču tajā pašā laikā ir arī ļoti augstas kvalitātes dejotāji un skaisti tautastērpi - mēs neejam stilizēto tautastērpu ceļu, mēs saglabājam to klasisko vērtību. Turklāt dejas tiek veidotas tieši šim uzvedumam - ja kādam apnikušas jau ierastās horeogrāfijas, tad te varēs redzēt kaut ko pilnīgi jaunu. Un, protams, režisore to visu ir savijusi vienotā vēstījumā,» koncertu plusus īsumā uzskaita Dagmāra Bārbale.
No Smiltenes līdz Dzirnām
Dagmāras dejotājas gaitas sāktas jau divarpus gadu (!) vecumā Smiltenes kultūras centrā, kur strādāja abi vecāki. «Protams, tā dejošana šādā vecumā ir stipri nosacīta. Gandrīz jau no pašas dzimšanas mamma mani ņēma līdzi uz mēģinājumiem, un, kad bija pienākuši šie divarpus gadiņi, bija pienācis brīdis, kad jābeidz sēdēt mammai līdzās pie klavierēm un jākāpj uz skatuves, jo laiks tur vienalga jāpavada - nav auklītes, nav bērnudārza, ir kultūras nams! Tā mēs abi ar brāli uz skatuves tikām uzstumti,» smejas Dagmāra. «Iesākumā ļoti negribējās [dejot], bet pēc tam kaut kā aizgāja. No sākuma bērnu deju kolektīvā, pēc tam nonācu līdz Ieviņai, kas Smiltenē ir augstākais punkts. Pamazām kļuvu arī par pasniedzēju: iesākumā bērnu kolektīvus vadīja mamma un mani ņēma par asistenti - man tad bija kādi 13 - 14 gadi. Mamma man mājās iemāca kādas deju kombinācijas, bet es pēc tam tās atrādu pārējiem. Beigās mamma saprata, ka es lieliski tieku galā ar deju aprakstiem, redzēja, ka dejotāji mani arī klausa utt., līdz beidzot vidusskolas gados jau es vairāk vadīju šos kolektīvus.»
Ne mazāk straujos tempos Dagmāra nonāca līdz deju skološanai Dzirnās pie paša Agra Daņiļēviča. «Smiltenē pirms kādiem astoņiem gadiem notika skolēnu deju skates, un viņš bija ievērojis, ka visi dejotāji, ar kuriem tobrīd strādāju, saņēma augstākās pakāpes. Sešu paaudžu kolektīviem uz lielajiem skolēnu deju svētkiem - visiem bija augstākās pakāpes, Agris kaut ko tādu nebija redzējis!» palepojas Dagmāra. «Pēc šīs skates viņš mani ņēma aiz rokas un prasīja - kad tu nāksi uz Rīgu?! - Šovasar! - Kā? - Beigšu vidusskolu un iešu uz Rīgu mācīties! - Viss, dod man savu tālruņa numuru, nāksi pie manis strādāt!
Nopietni es to neuztvēru - lieliem māksliniekiem jau vienmēr lielas idejas, nākamajā dienā viņš to droši vien būs aizmirsis… Taču, nē - vasarā viņš man zvanīja un aicināja parunāties par turpmākajām sadarbības iespējām.» Tā nu kopš 2010. gada Dagmāra strādā Dzirnās.
Dziesmu svētku virsvadībā
Ja neskaita jau minēto koncertuzvedumu Vēstījums rakstos, šogad Dagmārai Bārbalei būs vēl viena liela virsotne sasniedzama - viņa būs deju svētku virsvadītāja, virsvadīs deju Aug meitas kā liepas, puiši kā ozoli pirmajā lieluzveduma Māras zeme daļā. Dagmāru šim darbam uzaicinājuši mākslinieciskie vadītāji Jānis Ērglis un Jānis Purviņš. «Jā, tas ir liels pagodinājums un arī liels darbs. Kopumā deju svētkos piedalās ap 17 000 dejotāju, bet, tā kā esmu virsvadītāja pirmo gadu, tad, protams, man uzreiz nedos visus 17 000 izdīdīt,» joko pedagoģe. «Manā pārziņā esošajā dejā laukumā būs ap 45 kolektīvi, tātad aptuveni 700 dejotāji. Bet tie nav pieaugušie, tie ir bērni. Pie tā sākām strādāt jau septembrī, jo viss ir prātīgi jāizplāno un precīzi jāuzzīmē uz papīra, kā arī ļoti precīzi jāizskaidro vadītājiem, kas no viņiem nepieciešams.»
Dagmāra Bārbale izskolojusi daudzu un dažādu paaudžu dejotājus - kas šajā lietā ir visgrūtākais? «Pedagoģiskajā darbā visgrūtāk ir panākt to, lai dejotājs gribētu saprast un iedziļināties šajā procesā, lai visu izdarītu maksimāli labāk. Katrai vecuma grupai ir savas īpatnības, un katrai jāatrod sava pieeja, kāpēc lai šim dejotājam būtu interesanti dejot. Iespējams, tie ir dziesmu un deju svētki, varbūt kāds ārzemju brauciens vai lielāks koncerts. Kā mēs Dzirnās sakām - ir jāatrod burkāns, ko pakārt deguna galā.»
Pagājušajā vasarā Dagmārai piedzima bērniņš - viņa ir precējusies ar dūdu un bungu grupas Auļi dalībnieku Kasparu Bārbalu. Saprotams, meita Marta šobrīd paņem visu to, kā Dagmārai tāpat nav, proti, brīvo laiku. «Gribas viņai veltīt maksimāli daudz laika. No rītiem darbojies ar bērniņu, pēc tam maksimāli izmanto tās pāris stundas, kad viņa ir aizmigusi, un tad atkal sāc strādāt naktī, kad bērniņš ir aizmidzis. Ir diezgan traki, bet nekas! Vai viņa jau no divarpus gadu vecuma ies Dzirnās? Mēs ar Kasparu jau jokojam: mēs viņai neko nespiedīsim speciāli darīt, bet viņa būs Latvijas hokeja izlases vārtsardze!» smejas Dagmāra. «Kasparam ar Auļiem studija ir turpat Dzirnās, arī es tur grozos dienām un naktīm, līdz ar to bērniņš agri vai vēlu tiks deju zālē, bet, ja viņai dejošana vai stabules spēlēšana nepatiks, ar varu neuzspiedīsim. Mēs būsim demokrātiskie vecāki!»
Dagmāra Bārbale
Dzimusi 1991. gada 23. janvārī Smiltenē;
Horeogrāfe un dejas pedagoģe;
Koncertuzveduma Vēstījums rakstos horeogrāfe;
Kopš 2010. gada pedagoģe deju skolā Dzirnas. Strādājusi tādos uzvedumos kā No zobena saule lēca (arī solistes lomā), Zvaigžņu rakstu kalējiņi, Lec, saulīte (arī soliste), Līdz varavīksnei tikt, Gredzenus mijot, Spēlēju. Dancoju. Dejoju un citos;
XVI deju svētkos virsvadīs deju Aug meitas kā liepas, puiši kā ozoli (2018);
Ģimenes stāvoklis - precējusies, vīrs mūziķis un skaņu inženieris Kaspars Bārbals («Iepazināmies Dzirnās, kopā veidojām dažādus mazos projektiņus. Viņš mani ilgi, ilgi jau bija noskatījis, tad sagaidīja, līdz man Facebook profilā attiecību statuss parādās kā brīva, un tad beidzot atsūtīja pirmo vēstuli.») Abu ģimenē aug meita Marta (10 mēneši); Hobiji: «Man kādreiz ļoti patika likt puzles - tās lielās, milzīgās. Bet, kad piedzima bērniņš, tas izbeidzās. Protams, patīk ceļot, bet arī tas šobrīd ir ierobežoti. Lai cik tas banāli skanētu, bet tas darbiņš, ko mēs šobrīd darām, vienlaikus ir arī hobijs.»
