Pēc 2016. gada vasarā notikušās debijas 69. Kannu kinofestivālā, janvāra otrajā pusē Rīgā, kinoteātrī Splendid Palace, notika Latvijā labi pazīstamā krievu režisora Kirila Serebreņņikova jaunākās filmas Māceklis pirmizrāde.
Filmas nosaukumu tulkojot latviski, tas kļūst ne tikai viennozīmīgāks nekā režisora iecerē, bet iegūst arī citu nozīmi nekā scenārija pamatā izmantotās vācu dramaturga Mariusa fon Maienburga, kura vārds jau ilgāku laiku saistās ar Berlīnes Schaubühne teātri, lugas nosaukums, kas oriģinālā ir Moceklis (Märtyrer). Vienā teikumā rezumēt lugas un filmas saturu nozīmē to stipri vienkāršot, taču galvenā līnija stāsta par spītīga pusaudža konfrontāciju ar līdzcilvēkiem, izmantojot sekulāras sabiedrības vājās zināšanas par Svētajiem rakstiem un vienlaikus ieaudzinātu vai nezināšanas raisītu pietāti pret tiem. Proti, galvenais varonis Venjamins izmanto Bībeles tekstu fragmentāru klaji burtisku interpretāciju, manifestējot to kā savu pārliecību un tādējādi satricinot jebkādu iestrādātu sabiedrības regulēšanas sistēmu (valsts, skola, baznīca) pamatus.
Tomēr, lai cik bērnišķīgs nešķistu šāds uzstādījums, nevar noliegt, ka 2012. gadā tapusī luga ar tajā risināto problemātiku pa šiem gadiem kļuvusi tikai aktuālāka straujo ģeopolitisko un ar tām saistīto sociālo izmaiņu dēļ. Tas liek pārskatīt reliģijas vietu un funkcijas globalizācijas apstākļos un izturēties daudz uzmanīgāk pret jebkāda veida ekstrēmismu. Tomēr režisors netiecas vispārināt, un skatītājam tiek atstāta izvēle, uztvert Veņu kā žēlojamu atkarīgo un zombiju vai tomēr aukstasinīgu manipulatoru, kurš savu manipulāciju platformu atradis Bībeles nerakstītajā autoritātē. Patiesībā ar nosaukuma metamorfozi Kirils Serebreņņikovs pārvērš iracionālo par racionālo, viņaprāt - labāk saprotamo vai, ja vēlaties, vieglāk skaidrojamo.
Mariusa fon Maienburga lugas tiek iestudētas diezgan aktīvi. Tās ir modē arī ārpus Vācijas, pamazām iekarojot angliski runājošās pasaules teātru skatuves. Mocekli ar jau pārfrāzēto nosaukumu Māceklis (krievu valodā tas atveidots, liekot burtu M iekavās pirms Učeņik) Kirils Serebreņņikovs iestudējis Maskavā, paša vadītajā Gogoļa centrā 2014. gadā. Latvijā 2015. gadā JRT to iestudēja Viesturs Meikšāns.
Šoreiz filma ir loģisks, producentu iniciēts turpinājums izrādei, kurā Kirils Serebreņņikovs sev ierastā veidā, ar gana lielu ironijas un pašironijas devu turpina nodarboties ar diagnožu formulēšanu mūsdienu Krievijas valstij un sabiedrībai, tādējādi kontekstualizējot fon Maienburga lugu pavisam konkrēti. Aktieru ansamblis lielā mērā veidots, pieaicinot Gogoļa centra aktierus, kas piedalījušies arī izrādē. Vieni un tie paši atveido klibo Grišu (Aleksandrs Gorčiļins), bioloģijas skolotāju Jeļenu (Viktorija Isakova), fizkultūras skolotāju (Antons Vasiļjevs), direktori (Svetlana Bagarņika), vēstures skolotāju (Irina Rudņicka). Galvenajā lomā Ņikitu Kukuškinu nomainījis Pjotrs Skvorcovs, kurš lieliski atbilst izteiksmīgajam Venjamina tēlam. Ārēji nekas neliecina, ka fiziski attīstītais jaunietis ciestu no uzmanības trūkuma vai tamlīdzīgām likstām, taču viņa uzvedība un rīcība liecina par pretējo.
Pusaudža savaldīšanā šoreiz tradicionālās metodes izrādās bezspēcīgas. Jūlijas Augas atveidotā ikdienas rūpju pārņemtā māmuļa izmisumā atdodas baznīcas klēpim, direktore ar vēstures skolotāju un sekretāri kabinetā piedzeras un dzied smeldzīgas dziesmas. Pārliecinātā darviniste, dabaszinātņu skolotāja un vienlaikus skolas psiholoģe Ļena upurē attiecības Bībeles studēšanai ar mērķi atšķetināt Venjamina samežģījušās apziņas noslēpumu. Klibais un homoseksuālais Griša, kam Venjamins pievēršas, komiskā veidā interpretējot citātu no sava iecienītā Lūkas evaņģēlija «…un ved šurp aklus, nabagus, kroplus un tizlus…», kļūst par viņa mācekli jeb ietekmes objektu un beigās arī slepkavības upuri. Dzīvības upuris mūsdienu mākslā ir tipisks līdzeklis, kas spēj pamodināt jebkuras auditorijas sajūtas, sevišķi, ja tā ir bezjēdzīga nāve, kurai nepiedēvēt varonību, cildenumu vai likumsakarības.
Filmā ir daudz asprātības, paradoksu, ironisku atsauču, pie pēdējām pieskaitot arī slovēņu metāla grupas tautoloģisko dziesmu God is God (Dievs ir Dievs). Taču visvairāk tas ir mākslas līdzekļiem veidots pētījums par cilvēka dabu un iespējamām rīcībām dažādās krīzes situācijās, neatkarīgi no krīzes izraisītāja, būtībā apliecinot acīm redzamu antiutopijas un realitātes saplūšanu mūsdienu pasaulē.
Pēc filmas kinoteātrī notika jautājumu un atbilžu vakars ar režisoru. Patiesībā ne tik daudz par pašu filmu, cik par tās raisītajām domām. Tātad režisora mērķis - atmodināt auditorijas (kritisko) domāšanu - tika sasniegts. Pilnā kinoteātra zālē jautājumu birums labāk par filmu parādīja sabiedrībā eksistējošo viedokļu daudzveidību ne tikai, kā jau varēja gaidīt, par reliģiju. Tas liecināja, ka filma rosinājusi analizēt personīgo pieredzi saskarsmē ar jebkāda veida nekritisku ekstrēmismu, vai tas būtu karojošs veģetārisms vai piederība kādai reliģiskai sektai. Un pārpratumus, kādus reizēm var izraisīt tikai viens burts vai pieturzīme kā hrestomātiskajā «sodīt nedrīkst apžēlot» piemērā. Pēc rezonanses Kannās, kur filma jau tika klasificēta kā «diskutabla», par Mācekli vēl noteikti dzirdēsim arī plašākā mūsdienu kino kontekstā.
