"Riga IFF" sāk maratonu: 122 filmas 11 dienās

«Grūti runāt par visu šā brīža kino, es varu runāt par to, kādu es izvēlos skatīties un atlasīt festivālam. Man ļoti simpatizē šā brīža kino tēls, jo tas vēršas dziļumā, ir atteikšanās no sadrumstalotības, no sarežģītiem sižetiskiem elementiem, no eklektikas, tās ir filmas, kas tiešām runā par universālām tēmām, kas ir svarīgas jebkuram cilvēkam, tāpēc mums šķiet tuvas un saprotamas tikpat labi Taizemes, kā Argentīnas filmas. Tās ir filmas, kas runā par cilvēka vietu šobrīd pasaulē, par to, kā viņš meklē ceļu pie sevis un kā viņš cenšas sadzīvot ar šā brīža pasauli. Tas tikpat labi stāstāms caur, teiksim, vēsturisko prizmu, mūsdienu stāstiem, tās ir ļoti šauras kino pasaules, tādas subjektīvas filmas, bet šā vārda vislabākajā izpratnē, jo režisori nebaidās iekļaut sevi filmās, nebaidās caur savu pieredzi stāstīt kino stāstus. Subjektivitāte ir viens no raksturojošiem lielumiem šobrīd» /F64
  • «Grūti runāt par visu šā brīža kino, es varu runāt par to, kādu es izvēlos skatīties un atlasīt festivālam. Man ļoti simpatizē šā brīža kino tēls, jo tas vēršas dziļumā, ir atteikšanās no sadrumstalotības, no sarežģītiem sižetiskiem elementiem, no eklektikas, tās ir filmas, kas tiešām runā par universālām tēmām, kas ir svarīgas jebkuram cilvēkam, tāpēc mums šķiet tuvas un saprotamas tikpat labi Taizemes, kā Argentīnas filmas. Tās ir filmas, kas runā par cilvēka vietu šobrīd pasaulē, par to, kā viņš meklē ceļu pie sevis un kā viņš cenšas sadzīvot ar šā brīža pasauli. Tas tikpat labi stāstāms caur, teiksim, vēsturisko prizmu, mūsdienu stāstiem, tās ir ļoti šauras kino pasaules, tādas subjektīvas filmas, bet šā vārda vislabākajā izpratnē, jo režisori nebaidās iekļaut sevi filmās, nebaidās caur savu pieredzi stāstīt kino stāstus. Subjektivitāte ir viens no raksturojošiem lielumiem šobrīd» /F64
1 / 1

Šodien sākas Rīgas Starptautiskais kinofestivāls (Riga IFF), kurā no 7. līdz 17. septembrim deviņās programmās kinoteātros Splendid Palace, Kino Bize un K. Suns tiks izrādītas 122 filmas. Gandrīz visas filmas iepriekš nav izrādītas Latvijā, turklāt dažām būs arī pasaules pirmizrāde. Neatkarīgā uz sarunu aicināja Riga IFF radošo direktori Sonoru Broku.

- Festivāls notiks jau ceturto reizi. Vai var jau vilkt kādu bilanci pirms pirmās mazās jubilejas nākamgad?

- Mums vairs nav jāizstrādā festivāla sākotnējā stratēģija, pamati jau ir ielikti, nu jau varam domāt vairāk par papildu detaļām, tālāku attīstību. Noteikti ir notikusi komandas saaugšana.

- Principiālas izmaiņas šogad notikušas ar festivāla galveno - filmu konkursa - programmu. Kāpēc?

- Konkursa programmu šogad veido jaunas vai Latvijā maz pazīstamu režisoru filmas. Tas tāpēc, ka pērn festivāla žūrijai bija salīdzinoši grūti izvēlēties, kuru no filmām apbalvot ar galveno balvu, jo vairākas filmas iepriekš jau bija triumfējušas vairākos citos festivālos. Lai sacensību padarītu vienlīdzīgāku, jau citviet apbalvotās filmas esam salikuši citās programmās, bet konkursa programma ir tā platforma, kurā vēlamies apkopot mazāk zināmus režisorus un pavisam jaunas filmas, kuras vēl nav guvušas starptautisku ievērību. Tā ir arī iespēja redzēt to režisoru darbus, kas pēc kāda laika, iespējams, būs pasaulē slaveni. Turklāt teju visām deviņām konkursa skatē iekļautajām filmām to izrādīšanas seansos klāt būs arī paši režisori, un tas ir iepriecinošs fakts, ko, cerams, novērtēs arī skatītāji.

- Vai var teikt, ka festivāla konkursa programmā iekļautas tās filmas, kas citur palikušas pāri?

- Es gribu teikt, ka konkursa programma ir tā, kurai mēs esam pievērsuši ļoti īpašu uzmanību, meklējot filmas, jo tas nemaz nav tik vienkārši, jo ir jāatrod filmas, kas vēl nav izskanējušas starptautiski, tas nozīmē - mēs tās neatrodam lielos festivālos, bet veicam vēl rūpīgākus priekšizpētes darbus, lai uzzinātu par šiem darbiem, atvestu tos uz Rīgu. Konkursa programmā iekļautās filmas var būt kā atklājums skatītājiem, bet vienlaikus tās visas vieno tas, ka režisors ir centies domāt inovatīvi, režisoram ir skaidra pārliecība par to, ko viņš ir vēlējies uz ekrāna redzēt. Tomēr tās savstarpēji ir absolūti atšķirīgas filmas - sākot no skaista poētiska kino vai personiski intīma stāsta, līdz žanra kino paraugam.

Mēs piedāvājam filmas, kas ir ļoti drosmīgas kino valodā un tēmās, to spektrs ir plašs, tik plašs, lai ceļu uz skarbāko un izaicinošāko kino skatītājs var atrast pats un tādā tempā, kādā viņš vēlas. Piemēram, daudz drošāk ir sākt ar Nordic Highlights programmu, nevis ar ArtDocFest, ja vien skatītājs nav «iekšā» politiskajos procesos, viņu pat mazliet atbaida šo tēmu loks, tādējādi kino labirintā var sajusties drošāk, pēc tam, ja ir vēlēšanās, var virzīties tālāk.

- Jau iepriekšējos Riga IFF iepazītajām programmām šogad piepulcējusies vēl viena - BEAST jeb Austrumu jaunie solījumi.

- Tā ir mūsu iespēja skatītājam dot ieskatu kino reģionā, kas pēdējā laikā liek daudz par sevi runāt starptautiskajā kino vidē, tātad - ungāru, rumāņu, arī poļu jaunais kino. Tie ir gan režisori, kas sevi pieteikuši kā jauna spēcīga kino veidotāju paaudze, gan arī jau zināmi profesionāļi, bet šajā programmā uzsvars ir tieši uz jaunajiem režisoriem, kas nereti mēdz pārsteigt skatītājus ar kaut ko jaunu un neierastu konkrētās valsts kino tradīcijām.

- Kā uz kopējā fona izskatās latviešu kino, kas iekļauts festivālā? Varbūt jāsaka - Latvijā veidots kino?

- Programma Home Made ir sava veida atvasinājums no iepriekšējos gados iepazītās Latvijas kino programmas. Baltijas reģionā arvien vairāk tiek veidotas veiksmīgas kopprodukcijas, un robežšķirtne starp to, kas ir Latvijas, Lietuvas vai Igaunijas filma, kļūst arvien marginālāka. Tādēļ Home Made programmā iekļautas ne tikai Latvijas kopprodukcijas filmas, bet arī Latvijā filmētās. Mēs bieži lasām, ka kaut kur Latvijā notiek kāda slavena režisora jaunākā darba uzņemšana, bet visbiežāk šīs filmas pie mūsu skatītājiem tā arī nenonāk. Piemēram, Sergeja Lozņicas filma Lēnprātīgā ir uzņemta Daugavpilī.

Tātad - uz citu fona latviešu filmas izskatās labi, mums nevajag latviešu kino uzlūkot kā trauslāku un saudzējamāku, mazliet ēnā augušu, filmas, kas iekļautas Home Made programmā, tikpat labi varētu būt jebkura cita kinofestivāla programmā.

- Kā Riga IFF programmā ir iedzīvojies ArtDocFest - Krievijā veidota festivāla, ja tā var teikt, filiāle?

- Es pieļauju, ka pašiem programmas veidotājiem sākumā nebija līdz galam skaidrs, vai ArtDocFest te ir vai nav uz palikšanu, vai tas tikai ir mirkļa risinājums. Ar katru gadu ArtDocFest organizēšana Krievijā kļūst aizvien sarežģītāka, tas nav noslēpums. Šā festivāla Rīgas platforma ir kā absolūti brīva vieta režisoru pašizpausmei un viņu filmām, un, kas ir būtiski, - arī diskusijām par filmām, jo ļoti svarīgi ir ne tikai skatīties kino, bet arī runāt par to, īpaši jau ArtDocFest programmas kontekstā, jo tajā iekļautās filmas ļoti tieši šobrīd runā par procesiem kā sabiedrībā, tā mākslā, visās iespējamajās sfērās, kas skar mūsu ikdienas dzīvi. Un tās nav filmas, kas runā tikai par Krievijas problēmām, tās ir saistītas ar mūsu ikdienu, mums jāsaprot, ka tā ir mūsu kaimiņvalsts, notikumi tur ir ļoti tieši saistīti ar mūsu ikdienu.

- Vai var teikt - šī ir Krievijā neizsijātā programma?

- Lielāka programma tiek izrādīta Krievijā, bet Rīgas programma tiek veidota, vadoties pēc tā, kuras filmas būtu sarežģīti vai neiespējami izrādīt Krievijā, kā arī kuriem no filmu veidotājiem ir iespējams atbraukt uz Rīgu, bet būtu sarežģīti vai pat neiespējami aizbraukt uz Krieviju.

Latvijā dokumentālā kino skatīšanās tradīcija vienmēr ir bijusi spēcīga un arī šobrīd ir, mēs to redzam pēc citām programmām, kurās arī ir dokumentālais kino. Es priecājos, ka šī tradīcija nav pārtrūkusi, turpinās. Sākumā skatītāji bija mazliet piesardzīgāki pret ArtDocFest programmu, bet tas latvietim ir ļoti raksturīgi - būt piesardzīgam pret jebko jaunu, bet šai programmai pamazām auditorija aug.

- Vai esat pētījuši, kas ir Riga IFF skatītājs?

- Droši vien visbūtiskākais ir tas, lai mūsu skatītājs mīl kino - tas ir galvenais priekšnoteikums, un, ja viņš vēl nemīl kino, tad viņam jābūt ieinteresētam kino. Un atvērtam pret to, ko mēs viņam varam piedāvāt. Jo, izvēloties jebkuru filmu, protams, domājam, ar ko tā būtu interesanta tieši Latvijas skatītājam. Mūsu piedāvātā kino mozaīka, lai cik tā plaša un daudzšķautņaina, noteikti atradīs atbalsi mūsu skatītājos. Mana vēlēšanās - lai skatītājs paļautos uz festivālu, uz mūsu izvēli un festivāla veidotāju izvēlē izdarītu savas izvēles. Jo jebkura no filmām ir rūpīgi izsvērta, rūpīgi atlasīta. Daudzas no tām mēs citādā veidā Rīgā nekad neieraudzītu.

- Arī internetā ne? Jo ir jau viedoklis, ka visu var redzēt internetā, neizejot no mājas.

- Arī ne internetā. Turklāt internetam piemīt sērga, ka tas mīl auditorijas apjomu, tāpēc tur visbiežāk var redzēt filmas, kas domātas visplašākajai auditorijai. Paradokss - viskrāšņākās filmas arī ir vissvarīgāk skatīties uz lielā ekrāna, lai tiešām baudītu tās visā iespējamajā kvalitātē. Mazāk zināmas filmas, kur nu vēl Austrumeiropas filmas vai mazpazīstamu Ziemeļeiropas režisoru filmas, internetā praktiski nevar atrast. Tāpēc šī ir vienīgā reize, kad ar šīm filmām var sastapties.

- Un arī ar filmu veidotājiem, jo ļoti daudzu filmu seansos būs klāt tās režisors.

- Bieži vien aizkadra stāsti ir gandrīz tikpat interesanti kā pati filma. Nereti ir pārsteidzoši stāsti no vēstures un kultūrvēstures, kurus nekādi citādi nevarētu uzzināt. Un ar latviešu publiku viss kārtībā, to gan ir grūti atvērt sarunai, bet, kad saruna sākas bez auditorijas līdzdalības, režisors pats sāk stāstīt dažādus filmas tapšanas stāstus, vairāk par motivāciju - kāpēc tapa tieši tāda filma, tapa tieši tā, tad vairākumā gadījumu skatītājs pārvar biklumu, iesaistās sarunā, un tas ir ļoti vērtīgs moments, jo tad izveidojas saikne starp skatītāju un filmas veidotājiem, ko arī nekad nevar iegūt kinoteātrī, skatoties kino seansus.

Es ieteiktu nebaidīties no tā, kas jūs sagaida kino zālē, jo nereti tieši seansā, par kuru nav bijusi pārliecība, ka uz to vēlaties iet, varbūt jūs sagaida vislielākais pārsteigums. Ļauties intuīcijai, ļauties gadījumam, turklāt šis moto sasaucas ar šā brīža kino aktualitātēm, ka tas nav loģiski izskaitļots process.

Sonoras Brokas festivāla filmu TOP 5

LIDA

Splendid Palace Mazā zāle, 13. septembrī pulksten 16.

Tikšanās ar filmas režisori.

Starptautiskās konkursa skates dokumentālā filma Lida ir īpaša ne tikai ar to, ka filmēta nu jau teju arhaiskā tehnoloģijā - uz 16 mm kinolentes. Astoņdesmitgadniece Lida ir viena no pēdējām, kas mazajā Ukrainas ciematā vēl runā veczviedru valodā. Neticams, bet pavisam patiess ir stāsts par kādas Zviedrijas salas iedzīvotāju izceļošanu uz tālo Ukrainu, lai tur dzīvotu laimē un pārpilnībā. Lida ir šo izceļotāju pēctece, kas piedzīvojusi arī izsūtījumu uz Sibīriju, bet tagad prieku rod, redzot, cik ļoti režisori Annu Ebornu interesē viņas stāsti par piedzīvoto. Lidas stāsti ir daudz senāki par pašu stāstītāju un reizēm robežojas ar sapņiem vai vīzijām, viņas balss ir kā hipnotisks instruments, un filmā izmantotās hronikas no gadsimta sākuma vēl vairāk piešķir filmai teiksmas noskaņu.

PAR MIESU UN DVĒSELI

Splendid Palace Lielā zāle, 16. septembrī pulksten 16.30 (16+)

Berlīnes Zelta lāci šogad ieguva ungāru režisore Ildiko Enjedi ar savu filmu Par miesu un dvēseli, mīlasstāstu, kura darbība norisinās kādā Budapeštas lopkautuvē. Situācijas un vides kontrasts nav izvēlēts nejauši - Enjedi komēdija/fantāzija/melodrāma ar izsmalcinātu metaforu palīdzību runā par nespēju cilvēkiem kļūt tuviem mūsdienu pasaulē. Par mūsu sociālajām lomām, maskām, kam pretstatā ir sapņi un zemapziņa, telpa neierobežotam fantāzijas lidojumam un, iespējams, telpa, kurā varam būt mēs paši, īstenot slēptākās vēlmes. Tikai - sapni izstāstot, tas neglābjami zaudē savu burvību.

Par miesu un dvēseli uzvara Berlinālē raisa pārdomas par kursa maiņu vispārējā kino pasaules noskaņojumā vairāk eksistenciālu tēmu virzienā - jo ierasti šajā festivālā apbalvotas tiek filmas, kas skar aktuālus sociālus vai politiskus jautājumus.

MELNAIS KAĶIS

K. Suns, 17. septembrī pulksten 18.30

1931. gads šausmu kino vēsturē bija pavisam īpašs - tajā uz ekrāniem iznāca divas leģendāras filmas - Drakula ar Bēlu Lugoši galvenajā lomā un Frankenšteins ar Borisu Karlofu. Trīs gadus vēlāk notika teju neticama apvienošanās - Egara G. Ulmera 1934. gada filmā Melnais kaķis redzam abas šīs agrīnā šausmu kino zvaigznes dzirksteļojošā saspēlē. Melno kaķi iedvesmojuši Edgara Alana Po stāsti, kā arī okultista Alistera Kroulija personība, tomēr kino kritiķi to raksturoja vairāk kā komisku, ne biedējošu filmu, turklāt togad tā kļuva par Universal studijas gada hitu. Melnā kaķa sižets ir tik klasisks, ka viegli sajūsminās no kino eksperimentiem nogurušu prātu un vienlaikus saglabās intrigu līdz teju pēdējai filmas minūtei, jo, ticiet man, šiem harismātiskajiem vīriem ir ko slēpt un greznās art deco villas pagrabstāvs ir kā vārti uz elli.

SAMURAJS RAUNI

Splendid Palace Mazā zāle, 16. septembrī pulksten 16 (12+)

Tikšanās ar filmas režisoru.

Kino ir kā bezgalīgs spēles lauks, ja vien izvēlēti pareizie ieroči. Un Samurajam Rauni tādi ir. Nevainojama humora un stila izjūta un vienlaikus arī drosme pārkāpt robežas. Pieklājības, mēra un citas, kas vien stājas ceļā režisora Mikas Retes iecerētajam. Samuraju Somijā pieveikusi nelāga, rietumu puslodei raksturīga liga - atkarība no brandvīna, kas Rauni padara gluži traku. Neskatoties uz to, ciema skaistākās meitenes (iespējams, daži no tiem ir puiši, to skaidri nezinām, pateicoties stilizētajam geišu grimam biezā kārtā) ģībst, Samurajam ienākot telpā. Režisors jūtas droši žanra kino teritorijā un, kas interesanti, bez grūtībām pārnesis japāņu kultūrai raksturīgus elementus Somijas ciemata askētiskajā vidē. Mērenību šeit nesagaidīt, visa kā ir daudz - līksmes, kautiņu, romances, arī visai vardarbīgas, kā arī dzīves ceļa meklējuma. Gan filmas režisors, gan producents būs ieradušies uz filmas vienīgo seansu, kas notiks Splendid Palace mazajā zālē 16. septembrī.

SVĒTAIS

K. Suns, 15. septembrī pulksten 16.30.

Tikšanās ar filmas režisoru.

Režisora Andrjusa Blažēviča filma nav iekļauta Riga IFF Baltijas kino programmā Homemade nejauši. Svētais pārstāv to kino vilni, kurā bija arī Jura Kursieša filma Modris. Tās bija filmas, kas reaģēja uz krīzes gadu izraisīto noskaņojuma maiņu sabiedrībā, uz starptautiskās kino vides pieprasījumu pret reālistiskiem stāstiem no mazpilsētu vai guļamrajonu ikdienas. Svētais varētu būt kā pārsteidzošs atklājums, cik ļoti mūsu tuvāko kaimiņu ikdiena ir līdzīga tai, kas tepat. Tās pašas mājas, tās pašas problēmas, tie paši mazie prieki un tās pašas mūžam pelēkās, smagās debesis. Režisors gan piešķīris filmai arī nelielu sensācijas noskaņu - galvenais varonis iedegas nepieciešamībā atrast puisi, kurš youtube vietnē paziņo, ka redzējis Jēzu - tepat, mikrorajonā. Atrast, lai piekautu, lai izprašņātu vai sajūsminātos, īsti nav skaidrs.

Komentāri [0]

 

Kino Vairāk >

Kaut kas traks!