Pagājušajā nedēļā Rīgas klubā One One ar nelielu koncertu savu jaunāko studijas albumu prezentēja grupa Satellites LV. Brāļi Jānis un Edgars Žildes ar domubiedriem kārtējo reizi liek priekšā darbu, kas liks diskutēt, vērtēt un izteikt viedokļus.
Ar jauniem instrumentiem
Grupas Satellites LV (savulaik The Satellites) vēsture rakstāma vairāk nekā divu gadu desmitu garumā. Tās slavas apogejs būtībā bija jau pašos pirmsākumos, 1997. gadā, kad uz britpopa bāzes radīto mūziku izpildošie satelīti uzvarēja prestižajā festivālā Liepājas dzintars un izdeva albumu Piens ar tādu hitu kā Nekad nekad. Brāļi Jānis un Edgars Žildes turpināja stūrēt tālāk, lai gan pa starpu bija gan eksperimentālā mazā platīte Kind Of Glue (2001), gan pauze aptuveni sešu gadu garumā (Edgars bija devies mācībās uz štatiem), gan dažādi soloprojekti (Stāvi, Augusts IV), bet par pirmo nopietno pieturas punktu var dēvēt 2009. gadā ar nedēļas starpību izdoto elektroniski tendēto albumu Bezvadu un roķīgo Vadu. Pēc tam - vēl viens roka albums Pagrīdē (2012), pēc kura pasludināja, ka dosies eksperimentālākas mūzikas virzienā.
Lūk, šī virziena sasniegtais mērķis (vai kārtējais starpposms) - albums Varavīksnes galā. «Šis albums seko pirms pieciem gadiem izdotajam ierakstam Pagrīdē, kas bija roķīgāks, vitālāks un dinamiskāks,» pie skaidrošanas ķeras Jānis Žilde. «Pēc šī albuma veicināšanas koncertiem iekšēji nolēmām, ka mums vajadzētu mūzikā kaut ko pamainīt, bet tieši ko - to mēs uzreiz neuztaustījām. Mums bija pāris braucieni pie Lomika uz Valmieru (producents Ģirts Laumanis no Hodila Records - aut.), kur šo un to paeksperimentējām, ierakstījām grupas Baložu pilni pagalmi [dziesmas Cilvēks tik uz pus’] kaverversiju, kas iekļauta izlasē Brāļi un māsas, vēl šo to parakstījām, taču tikai pirms trīs gadiem uztaustījām šo dzīslu. Radot jaunās dziesmas, atteicāmies no elektriskās ģitāras, līdz ar to tās ir ambientākas, gaisīgākas un vieglākas. Izmantojām jaunus instrumentus, piemēram, bungmašīnu Roland SPDSX (Mareks Ameriks iestarpina: «Tas maina to, ka vari paplašinātāk spēlēties ar skaņu - bungas vairs nav kā akustiskais instruments, tas ir elektrisks un ienes attiecīgo noskaņu telpā, kurā mēs spēlējam.»). Trešā lieta - Edgars pirms tam aktīvi izmantoja analogo Vermont sintezatoru, tagad viņš arī klāt ņēmis melodisko sintezatoru. Šādu jaunu instrumentu izmantošana mainīja dziesmu rakstīšanas un veidošanās dramaturģiju, un tas viss radīja to jauno skaņu, kurai pieķērāmies, tāpēc arī albums skan tā, kā tas šobrīd skan.»
Izlecot no komforta zonas
Pašlaik Satellites LV joprojām ir Jānis Žilde (vokāls, ģitāra), Edgars Žilde (vokāls, taustiņi), Toms Ostrovskis (bass), Mareks Ameriks (bungas) un Ervings Znotiņš (taustiņi), taču kas tas ir stilistiski? Norādes uz 70. gadu softroku ar 80. gadu elitārā poproka krustojumu Jānis Žilde sev ierastajā mūzikas guru tonī uzreiz noraida: «Esmu dažkārt tiešām ieteicies par softroku, taču tas vairāk bija kā koķetērijas līmenī, jo, ja paklausāmies dziesmu Laikmets vai vēl kādu citu, tajās nav nekā no softroka. Dažās vietās ir iestrādāti kaut kādi elementi, bet to nevarētu nodēvēt par klasisku softroka plati. Šis ir Satellites LV albums - melodiskā līnija un divbalsība ir vienojošie elementi. Mēs kā ansamblis neskrienam līdzi jaunākajām tendencēm, piemēram, šobrīd aktuāls ir Eds Šīrans, uztaisām kaut ko kā viņš! Mēs drīzāk reflektējam paši par sevi, to apliecina arī jaunā albuma nosaukums. Ejam it kā pa apli, atsaucoties uz sev raksturīgām lietām un pieķerot kaut ko klāt. Es varu nosaukt kādus no mūsu iedvesmas avotiem, bet nāksies ļoti papūlēties, lai mūsu mūzikā varētu atrast kādas atsauces uz jebkuru no tiem. Piemēram, The Alan Parsons Project vai Maikls Makdonalds - šīs iedvesmas bija kā impulss kaut ko radīt, taču, iespējams, kardināli atšķirīgāku nekā pats iedvesmas avots. Turklāt mūsu darbs nebūt neizklausās kā 70. gadu ieraksts, tas izklausās kā 2017. gada albums.»
Par studijas izvēli - minēts, ka albums rakstīts Pārdaugavā un Ķengaragā. «Mēs iesākām darbu TRU Studios telpās, ierakstījām signālu pirmajiem gabaliem, taču atlikušo materiālu ierakstījām Ķengaragā, Lokomotīves studijā, kas ir arī mūsu mēģinājumu telpa. To par studiju tās klasiskajā izpratnē gan nevarētu saukt, taču mūsdienās lielo studiju laiks ir pagājis, svarīgākais ir cilvēks, kas sēž aiz pogām un pareizi saliek mikrofonus. Un mums, par laimi, tāds bija [producents] Gatis Zaķis,» atzīst Jānis. Savukārt Mareks piebalso: «Apstākļi sakrituši tā, ka šāda telpa ir pieejama un var bez stresa mēģināt, plānot savu ierakstu sesiju un neskatīties pulkstenī, neietekmē nekādi ārējie apstākļi - arī tas ietekmē kopējo noskaņu. Katrai telpai, katrai sienai tomēr ir sava skaņa.» Edgars pauž, ka kopumā jaunajā darbā «atsauces vairāk ir uz albumu Bezvadu, kas bija elektroniskāks, tur vairāk bija uzsvars uz sintezatoriem, mazāk - uz ģitārām, un, salīdzinot ar Pagrīdi, arī šeit to ir mazāk. Protams, ģitāras te ir, bet nav fūzēto ģitāru. Ja ir elektriskā ģitāra, ar to var veidot attiecīgus rifus un dažādas skaņas sienas, bet akustiskajai ģitārai ir sava tekstūra, kas ir nedaudz citādāka. No Jāņa puses iesākumā tas bija apzināts uzstādījums, lai mēs it kā izlēktu no pašu radītās muzikālās komforta zonas jaunos apstākļos, lai soli pa solim veidotos jaunais skanējums.»
Atrādīsies koncertos un festivālos
Noklausoties šo desmit skaņdarbu albumu, šķiet, ka tādas dziesmas kā Potenciāls, Bukovskis zinātu… un Kā pievaldīt mēli? tapušas vienā laika periodā, bet Pāri barjerām un Līdz rītam - citā. «Tā arī ir,» apstiprina Jānis Žilde. «Radošās sesijas sākās ar vienu dziesmu vācelīti, izmantojot 80. gadu mūzikas elementus, bet sesiju mēs pabeidzām ar apcerīgākiem ierakstiem. Pat albuma ieraksta procesā, kas notika pusotra gada garumā, mēs mainījāmies līdzi kaut kādām tendencēm un mēģinājām atrast kādu vienojošo. Nav tā, ka šis albums būtu absolūti viengabalains. Dabiskā veidā esam nonākuši līdz šādam skanējumam. Mums nevienam vairs nav 20, ir piezadzies briedums. Vai arī nākamie ieraksti būs šādi, to es nevaru apgalvot, bet pašlaik šāds risinājums šķita visorganiskākais.» Kad jaunā programma būs klausāma un skatāma koncertos plašākai auditorijai? «Dziesmu svētkos!» skanot piecbalsīgiem smiekliem, šādu minējumu izsaka Jānis. «Dažas no jaunajām dziesmām jau esam spēlējuši vasaras festivālos, bet viss materiāls tomēr koncertprogrammās vēl nav integrēts. Nākamgad mēs noteikti gribētu ar šo programmu izbraukāt ne tikai festivālus, bet sarīkot kādu minitūrīti un aizbraukt uz turieni, kur varbūt vēl neesam bijuši. Tas būs uz pavasara pusi.»
Starp citu, satelīti varētu svinēt arī kādu jubileju: šogad aprit 20 gadi kopš ieraksta Piens tapšanas (albums dienasgaismu ieraudzīja gadu vēlāk), un jau iepriekš izskanēja plāni to pārizdot ar dažām tolaik ierakstītām, taču albumā tā arī neiekļautām dziesmām bonusā vai/un to izdot vinila platē. «Esam par to runājuši, katram ir savs viedoklis. Protams, šāds izdevums būtu interesants, taču, no otras puses - vai kādu tas interesē? Vai ir vērts tam tērēt enerģiju, vai labāk tomēr labāk doties uz priekšu un rakstīt jaunu mūziku? Esam dilemmas priekšā. Ierakstus esam izdevuši paši, budžetu no nopelnītā veidojam paši, līdz ar to ir arī jautājums par resursiem, vai [par esošajiem līdzekļiem] nofilmēt videoklipu potenciālam singlam, rakstīt jaunu albumu vai pārizdot esošu ierakstu. Šis jautājums ir darba kārtībā, bet mēs šobrīd to nesolām,» saka brāļi Žildes.
