Lai gan amerikāņu smagmetāla grupas “Machine Head” mājas lapā nekas par to neliecina, nav iemesla neticēt informācijai no neoficiāliem, bet drošiem avotiem – šī apvienība pošas uz Rīgu un uzstāsies koncertzālē “Palladium”!
2015. gada septembrī “Machine Head” uzstājās Liepājas “Fontaine Palace”, taču šāda koncertvietas izvēle bija tik neticama, ka daudzi šo informāciju uztvēra par aprīļa joku vai arī palaida to vispār garām, un uz vēju pilsētu neaizbrauca. Cerams, ka tagad būs iespējas šo kļūdu labot. Turklāt grupai ir novitāte, ko piedāvāt - tās devītais studijas albums, līdz kura izdošanai fani bija spiesti gaidīt četrus gadus. Lai gan “Machine Head” pēdējos gados sastāvs nav mainījies, stilistiski gan grupa aizvien vairāk bridusi “nu metal” virzienā, un “Catharsis” ir šī bridiena tālākais punkts. Jau krietni pirms albuma laišanas tautās vokālists Robs Flinns klāstīja, ka “materiāls sanācis ļoti daudzveidīgs un melodisks”, un te nu viņam taisnība - šeit ir pat viena pusakustiska dziesma (“Behind The Mask”) un šis tas no tīra hiphopa. Nenobīstieties, kopumā “Machine Head” joprojām ir “Machine Head”, taču noteikti ne pat “Supercharger” (2001) niknumā, par senākiem laikiem pat nerunājot.
PAR. Subjektīvi vērtējot, jaunais “MH” modelis šķiet pat tīkamāks - krietni melodiskāks un saprotamāks, mazāk bezjēdzīgi “metālkoriskas” zāģēšanas. Šo virzienu labi ieskicē jau pašas pirmās divas dziesmas “Volatile” un “Catharsis”, kurās ir interesantas ritma maiņas, teicamas ģitārpartijas (Fils Demmels pastrādājis godam!) un atmiņā paliekošas melodijas. Vēl - “California Bleeding”, kurā savukārt izceļas Džereda Makīčerna “korniskais” bass. Interneta atsauksmēs lasīts, ka “Machine Head” sāk līdzināties agrāko laiku “Stone Sour” - daļēji tā tiešām ir, un tas nemaz nav slikti.
PRET. “Machine Head” reakcija pret jauno ripuli ir diezgan pretrunīga, taču ar tendenci uz negatīvu vērtējumu. Noteikti var piekrist paustajam, ka albums ir pārāk ievilkts - 15 dziesmas, no kurām vismaz trešajai daļa daļai nevajadzētu būt ne te, ne vispār kaut kur. Tāpat jāpiekrīt aizdomām, ka nostaļģija pēc “nu-metal” ēras vēl nav pienākusi, līdz ar to “MH” pāragri lien šajā lauciņā. Kas attiecas uz albumā iekļauto skaņu materiālu, tad žēl, ka dziesma “Razorblade Smile” tik atklāti balstās uz “Motorhead” hitā “Overkill” dzirdētajiem ritmiem (smalkjūtīgi pieņemsim, ka tie nav vienkārši “nosperti”…), citādi to varētu kronēt par albuma labāko gabalu.
Materiāls tapis sadarbībā ar mūzikas veikalu “Randoms”.
