Nelielā tūrē pa Latviju ar savu jaunāko koncertprogrammu Mēs pārejam uz Tu devusies Aija Andrejeva. Šāda paša nosaukuma albumā iekļautās dziesmas no tekstu viedokļa ir pašas atklātākās dziedātājas līdzšinējā karjerā. «Šo sadaļu aizveru, atveru nākamo un – turpinu iet!» tā Aija.
Pēc dabas perfekcioniste
Pašlaik tūres Mēs pārejam uz Tu grafikā atlicis vēl tikai viens koncerts - 23. martā Rīgas koncertzālē Palladium. «Pērn no februāra līdz aprīlim ar akustisko tūri izbraukāju pusi Latvijas - bija 17 vai 18 koncertu mazākos kultūras namos. Savukārt lielajās pilsētās es nebiju bijusi kopš albuma Soļi izdošanas 2015. gadā,» skaidro Aija Andrejeva. Koncertos spēlētas pirms mēneša izdotajā albumā Mēs pārejam uz Tu iekļautās dziesmas, kā arī Aijas jau pazīstamie hiti. «Mēs vispirms nobliežam jauno albumu, tad seko Kafijas krūze un citas lēnās un liriskās dziesmas, kuras nevar izspēlēties festivālos un pilsētas svētkos, - bišķiņ ir mieriņš, visi nedaudz atpūšas, un tad atkal ir kārtīgs gāziens līdz beigām,» koncertu uzbūvi skaidro dziedātāja. «Man likās, ka beidzot vajadzētu lauzt sevi un pie viena audzināt klausītājus, nedziedot kā pēdējo dziesmu Tu un es. Bet! Viņi to neļauj darīt! Pagaidām bez šīs dziesmas vēl nevar, man nav izvēles,» rokas noplāta Aija.
Jau nospēlētos koncertus viņa dēvē kā izdevušos. «Pirmajā koncertā es gan biju nenormāli uz nerviem, taču viss bija kārtībā, cilvēkiem patika. Jelgavā es sev pateicu - stop, tagad viss ir izdarīts, viss sakārtots, gaismas ir vietā, visi visu zina, tā ka, Aija, mierīgi izbaudi mūziku un atmosfēru! Un no pašas pirmās dziesmas kā aizgāja emocionālais pacēlums, tā līdz pašam galam!» priecājas mūziķe. Šķiet, par ko nu ar viņas pieredzi vairs satraukties?! «Lai gan no malas tā varbūt neizskatās, pēc dabas esmu baigā perfekcioniste,» atzīst Aija. «Man vajag, lai lampiņa tur stūrī ieslēgtos tieši tad, kad esmu to iedomājusies, lai puiši spēlē tieši tā, kā esmu to iecerējusi, utt. Taču ar puišiem man ir paveicies, man ir brīnišķīgs sastāvs. Tagad ir divas ģitāras, kuras jaudīgi aizpilda visu telpu. Kur es biju agrāk, kāpēc man jau agrāk sastāvā nebija divu ģitāru?!» pati par sevi brīnās dziedātāja.
Pa septiņām stundām dienā
Pašlaik Aijas sastāvā ietilpst ģitāristi Kaspars Ansons un Jānis Kalniņš, basists Toms Veismanis, taustiņnieks Toms Mikāls, bundzinieks Kaspars Pļavnieks, kā arī fona vokālistes Anna Zankovska un Santa Šillere. «Dzīvā grupa dod baigo jaudu - jūties stabils, jo ir kārtīga aizmugure,» sāk stāstīt Aija. «Iepriekšējā sastāva mūziķiem bija katram savs ceļš ejams, vasarā mēs organiski un draudzīgi pašķīrāmies. Meklēju jaunu sastāvu, bet praktiski visi mūziķi ir jau aizņemti, savukārt man negribējās sesijas mūziķu. Kaut kā viss salikās tā, ka turpinu spēlēt ar Kasparu Pļavnieku un Tomu Veismani, kuri ietilpst grupas Colt sastāvā. Tomu Mikālu, taustiņnieku, iepazinu pērn radošajās darbnīcās Omas briljantā - viņš labprāt piekrita pievienoties. Savukārt Jančuku pazīstu no fabrikas laikiem, tolaik viņš spēlēja [fabrikanta no Limbažiem] Chupes grupā. Nu, jā, un tad vēl Ansons, kurš laikam kā veca mēbele visu laiku būs līdzās,» smejas Aija. «Pirms albuma nodošanas un tūres braucām uz radošo nometni Limbažu novada Vidrižos, kur kādu nedēļu dzīvojām vienā mājā un radījām mūziku. Tur arī sadzīvojāmies kopā, visi kļuva ļoti vienoti, un tas ir forši.»
Radošā nometne, kurā zem viena jumta nedēļu mitinās virkne radošu cilvēku, no kuriem viena ir eksplozīvā Aija, - šķiet, bez strīdiem neiztikt, tomēr tādu neesot bijis. «Vienīgais, ar kuru pa īstam kasos, ir Ansons. Par ko? Par to, ka viņš slinko! Par to, ka negrib spēlēt tā, kā es gribu, lai viņš spēlē! Viņš saka, lai nomierinos, bet es jau esmu uzvilkusies, tad kasamies un plēšamies, kādu brīdi paklusējam, un tad viņš saka - nu, viss, pārgāja? Jā, pārgāja, turpinām,» smejoties stāsta dziedātāja. «Radošā nometne ir milzīgs darbs: spēlējām pa septiņām stundām dienā, pēc tam vakariņas, un turpinājām spēlēt, tikai džemojot. Šāda nedēļa muzikāli nenormāli nogurdina.»
Izkāpusi no komforta zonas
Šoreiz jaunā albuma un arī tūres nosaukums Mēs pārejam uz Tu, bet it īpaši dziesmu teksti parāda Aiju it kā jaunā gaismā - tik atklāti un drosmīgi par savu iekšējo pasauli viņa līdz šim vēl nebija izpaudusies. «Šī pāriešana uz tu patiesībā ir vairāk pašam ar sevi un, protams, arī ar savu klausītāju. Būt atklātai, būt patiesai, būt godīgai. Iziet no savas komforta zonas, kas attiecas uz saturu. Neslēpties. No manas puses tas bija diezgan drosmīgs lēmums. Tas ir tik ļoti… pa īstam,» dzīvespriecīgā Aija kļūst nopietna un aizdomājas. «Nebija jau tā, ka līdz šim kaut ko pieslēptu, taču ir ļoti personīgas lietas, kuras piedzīvotas un izdzīvotas, bet par kurām bieži vien negribas atklāti runāt. Taču tāpēc jau esmu uz skatuves, lai caur savu stāstu šīs sajūtas izstāstītu pārējiem. Esmu pārliecināta, ka lielākā daļa ir piedzīvojuši kaut ko līdzīgu un katrā no dziesmām var uzprojicēt savu līdzīgo stāstu. Nav tā, ka es līdz šim nebūtu bijusi pa īsto, bet šoreiz tam ir cits dziļums. Atskatoties uz laika posmu no 2013. gada, kad tika izdots iepriekšējais albums, šis tas ir sadzīvots,» joprojām domīga ir dziedātāja.
Par šīm sajūtām tiek runāts jau pašā pirmajā albuma dziesmā, Arņa Račinska sakomponētajā Viss vēl ir tepat - «tagad beidzot esmu es pati», skan tās teksts. «Es nekad neesmu bijusi «ne es pati», bet bija posms, kad sāku dzīvot priekšrakstos, ko izveidojuši citi cilvēki - kā vajadzētu, pēc visiem standartiem. Nedaudz atgāju no sevis, mazliet apdauzījos, bet tad bija jāceļas un jāiet tālāk. Šī dziesma to pauž diezgan agresīvi, taču man patīk, ka tas tā ir. Dzīvē man šie notikumi nebija tik agresīvi, spēju tos nogludināt tā, lai viss būtu cilvēcīgi un saprotami, bet skatuve ir skatuve - uz tās var izpausties!» Izklausās, ka šīs dziesmas Aija izvēlējusies, lai emocionāli izkliegtos, nevis kādam paraudātu uz pleca. «Par to jau šis stāsts, tā ir šī maģija! Ka es šīs lietas varu izrunāt. Šajā gadījumā tā ir mana dzīve, par kuru gribu runāt. Ja ar to varu iedvesmot citus, tad man ir prieks par to. Manuprāt, tā ir mūsu, mūziķu, misija - runāt par lietām tā, kādas tās ir patiesībā.» Vai pašai no tā paliek labāk vai vienkārši citādāk? «Man liekas, ka labāk. Man patīk šī mūzika un arī tai sacerētais teksts, turklāt šoreiz varu ar dubultu jaudu runāt par dziesmās pausto, jo pati to visu esmu piedzīvojusi.»
Ar mūziķes gēniem
Uz lielās skatuves Aija Andrejeva ir jau duci gadu, izdoti seši studijas albumi. Nekļūt par mūziķi viņai laikam nebija iespējams, ņemot vērā to, ka Aijas tēvs ir Opus Pro vokālists Alex. «Atceros tusiņus mūsu mājās, ciemos brauca mūziķi. Spilgtākais moments, kad pie mums atbrauca [Gints] Žilinskis - viņš piesēdās pie klavierēm un sāka uz tām spēlēt rokenrolu. Man kā sešus vai septiņus gadus vecam bērnam, kurš tolaik uz klavierēm klimperēja suņu polkas, tas bija šoks - ārprāts, uz klavierēm var tik skaisti spēlēt?! Šādu mūziku, tās taču ir pilnīgas ārzemes! Daudz spilgtu mūziķu pie mums viesojās - Muravejs, Harijs Zariņš, ar kuru es gribēju precēties, vēl citi. Ja pie mums mājās bija sabraukuši mūziķi, tad mēs rīkojām popielas - attēlojām Queen, Guns N’ Roses un tamlīdzīgas grupas, un viņi mūs vērtēja. Sētas draudzenes bija laimīgas, ka viņas vērtē paši Opus Pro!» smejas dziedātāja.
Iesākumā bijusi dalība mazo vokālistu konkursā Cālis, pēc tam - karaoke, taču atšķirībā no citām meitenēm viņa nav dziedājusi Britnijas Spīrsas vai tamlīdzīgu dziedātāju popgabalus. «Pat nezināju, kas tā tāda ir!» galvu noraidoši purina Aija. «Nu, labi, es zināju Maiklu Džeksonu un Vitniju Hjūstoni, kura bija mana mīļākā dziedātāja, jo viņa filmējās Miesassargā, kas savukārt bija mana mīļākā filma. Taču Dieva vietā man bija [Fredijs] Merkūrijs, arī Eksels Rouzs. Es jutu, ka manī ir dziedamā balss, taču es nekad to nerealizēju, jo visi domāja, ka es būšu flautiste.» Šā instrumenta spēles iemaņas Aija katru gadu izmanto Ziemassvētku koncertos, kopā ar citiem mūziķiem braukājot pa baznīcām ar programmu Tev tuvumā. «Man gribētos arī savos koncertos spēlēt flautu, bet nav, kur to integrēt,» saka dziedātāja.
Izrādās, ka Aijai tomēr bijusi alternatīva mūziķes profesijai: «Man tēvs parasti teica - vai nu tu būsi uz skatuves, vai pavārs. Es jau bērnībā cepu garšīgas kūkas.» Saldumu kārotājiem un diētas ievērotājiem Aija ir nopietns drauds veselībai. «Gatavot ēst - tā arī ir māksla, ļoti radoša lieta! Man tas palīdz meditēt. Pēc pirmā koncerta arī - OK, albums izdots, koncerttūre palaista, nākamā diena brīva. Ko nu, ko darīt?! Cepšu kūku! To darot, atslēdzos, priekš manis tā ir laba meditācija. Pēc tam cienāju radus, draugus un kaimiņus.» Starp citu, Aijai kaimiņos dzīvot ir interesanti. «Man kaimiņos dzīvo trīs brāļi Grīnbergi - jauni puikas, kuri visi ir bundzinieki. Starp citu, tieši viņi mani iedvesmoja sākt mācīties arī bungas - pirmoreiz bungu solo nospēlēju pirms diviem gadiem festivālā Summer Sound. Agrāk viņi mēģināja turpat aiz sienas, bet tagad viņu mammai pirmajā stāvā noīrētas telpas, kur viņi spēlē. Arī es pati dzīvoklī spēlēju un padziedu. Virs manis dzīvo Astrīdas tante, kura ir ļoti laimīga, kad kaut kas notiek. Tiešām priecīga! Pēc albuma prezentācijas pie manis ciemos sagāzās visi iespējamie komponisti un producenti - skanēja trīs ģitāras, klavieres un kahons, viss sastāvs! Vienos naktī spēlējām Račinska gabalu, un tieši stāvu virs mums guļ Astrīdas tante… Bet viņa nevienu sliktu vārdu - bērniņi, dziediet, kamēr jauni, darbojieties, man tikai prieks par to! Tā ka man ar kaimiņiem viss ir cool - zem manis ir veikals, tam pret muzicēšanu arī nav iebildumu, pie manis droši var rīkot ballītes!» smejas Aija.
Lielākais dziedātājas hobijs ir ceļošana - gadā vismaz divas reizes viņa dodas skatīt tuvākas un tālākas zemes. «Šogad braukšu uzreiz pēc Palladium koncerta, tiesa, nevis uz kādām tālām zemēm, bet uz Grieķiju, uz Atēnām. Savukārt septembrī braukšu skriet vīna maratonu uz Franciju, uz Bordo. Jā, tur tiešām skrien 42 kilometrus, bet tur neviens neskrien uz ātrumu - tas ir lēnākais maratons pasaulē, jāiekļaujas septiņās stundās,» savus plānus atklāj Aija. Izrādās, viņa sev par mērķi noskatījusi slavenā Bordo vīna maratona jeb Marathon du Medoc pievārēšanu - distancē ūdens vietā dzer vīnu, proteīnu nodrošina ar austerēm, katrā kilometrā uzstājas kāds mūziķis, ir dažādi priekšnesumi, izklaides, skrējēji apskata vīnogulāju laukus utt. «Brauksim sešas draudzenes. Es gan varu noskriet pusmaratonu, bet 42 kilometrus… Nesen biju pārgājienā apkārt Ķīšezeram, nosoļojām 35 kilometrus - man likās, ka es atdošu galus… Jāsāk trenēties,» apņēmīga ir Aija. «Vēl ir plāns uzkāpt kalnā - Kazbekā, vēl ir arī citi plāni. Daudz plānu! Mērķu arī daudz - gan uz skriešanu, gan uz vīna dzeršanu, gan uz kalnā kāpšanu. Un uz muzicēšanu.»
Aija Andrejeva
Dzimusi 1986. gada 16. janvārī Ogrē
Vecāki: tēvs - Oļegs Andrejevs, grupas Opus Pro vokālists Alex, māte - Inga Andrejeva
Izglītība: Lielvārdes vidusskola, Lielvārdes mūzikas skola, Pūšamo instrumentu klase
Piecu gadu vecumā piedalījusies mazo vokālistu konkursā Cālis ’91, kur ieguvusi otro vietu
Leģenda: Aijai bija tikai seši gadi, kad, kādu dienu skatoties televizoru, viņa paziņojusi: «Tēti, tante televizorā šķībi dzied!» Tētis ieklausījies, un viņam bijis jāatzīst, ka tiešām šķībi. Tante televizorā bijusi slavenā Laiza Minelli…
Ar skatuves vārdu Aisha uzvarējusi TV5 šovā Fabrikas muzikālais teātris (2004. gads)
Ar dziesmu What For? uzvarējusi konkursā Eirodziesma ‘2010 un piedalījusies Starptautiskajā Eirovīzijas dziesmu konkursā
Diskogrāfija: Tu un es (2006, kopā ar Opus Pro), Viss kārtībā, mincīt (2008), Dvēselīte (2009), Grāmatzīme (2012), Mežā (2013), Mēs pārejam uz Tu (2018);
No 2013. līdz 2016. gadam bijusi precējusies ar Tomu Bērziņu
Mājdzīvnieki: Maltas zīda sunītis Dada un kaķis Muris Lote. «Viņai īstais vārds ir Lote, taču atsaucas uz Muri, neviens viņu citādāk nesauc. Starp citu, kaķis ir Olgas [Rajeckas] kaķa radinieks»
