Latvijas Nacionālajā operā pēc nu jau pierimušajām kaislībām ap iestādes mākslinieciskās un administratīvās vadības maiņu 7. decembrī notika šīs sezonas pirmā operas jauniestudējuma pirmizrāde – Sergeja Prokofjeva Mīla uz trīs apelsīniem Maskavas Konstantīna Staņislavska un Vladimira Ņemiroviča-Dančenko Muzikālā teātra mākslinieciskā vadītāja Aleksandra Titela režijā un jaunieceltā LNO galvenā diriģenta Mārtiņa Ozoliņa muzikālajā vadībā.
Uzreiz jāsaka, ka stilistiski tik tīra un izturēta operas izrāde uz Latvijas Nacionālās operas skatuves nav redzēta sen. Iestudējuma autoriem šķitis svarīgi veidot atsauces uz darba tapšanas laikmeta tendencēm mākslā un estētikā, veidojot dialogu ar šodienas skatītāju. Turklāt šim mākslas darbam piemīt delikateses svaigums arī tāpēc, ka līdz šim Latvijā tā iestudēta tikai vienu reizi – 1964. gadā. Tiesa, bijusi iespēja to Rīgā noskatīties vēl divreiz – 2003. gadā Maskavas Lielā teātra un 2011. gadā Igaunijas Nacionālās operas viesizrāžu laikā.
Sergeja Prokofjeva opera sacerēta starp 1919. un 1921. gadu Amerikā. Operas tapšanu iedvesmojis tālajā ceļā līdzpaņemtais aktiera, režisora un dramaturga Vsevoloda Meierholda izdotais žurnāls Mīla uz trim apelsīniem, kas nosaukts par godu delartiskā teātra meistara Karlo Goci pasaku lugai. Gluži kā Goci lugu, arī Meierholda žurnāla mērķis bija vērsties pret akadēmismu un panākt bagātinošu žanru mijiedarbību teātrī, nevairoties arī no ielu teātra. Prokofjeva opera ir tikpat moderna un dinamiska, ka saukt to par operu tradicionālā izpratnē varbūt par ir maldināšana. Tā drīzāk ir daudzslāņaina ironiska komēdija, kur tēliem nav psiholoģisku raksturu, kur nav garu, melodisku āriju, drīzāk tāda ainiņu montāža ar tikpat dinamiski mainīgu, programmatisku mūziku, ko pēc pirmizrādes Čikāgas operā 1921. gadā amerikāņi pamanījušies nodēvēt par krievu džezu boļševiku griezumā. Taču precīzāk Prokofjeva mūziku raksturo amerikāņu mūzikas žurnālists Alekss Ross, sakot, ka «viņam bija dotības uz to, ko krievu literatūrzinātnieks Mihails Bahtins saucis par «karnevālisko» – farsu, parodiju, vieglprātīgu jautrību, tēlotu diženumu».
Abi zeltmaskotie LNO jauniestudējuma veidotāji – režisors Aleksandrs Titels un scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Vladimirs Arefjevs – šajā hiperreālajā pasakā vienojušies gan par ielu teātra atdzīvināšanu, kori ietērpjot dažādu sabiedrisko dienestu – ceļu strādnieku (Savādnieki), ugunsdzēsēju (Traģiķi), ārstu (Liriķi), policistu (Komiķi) formastērpos un žurnālistu (Tukšgalvji) tēlos, gan par supremātisma reanimēšanu, dekonstruējot Kazimira Maļēviča Melno kvadrātu un veidojot izrādes skatuvi ģeometriskās formās un ritmos. Skanot prologam, no skatuves griestiem gāžas četrkantīgi bluķi, un tūlīt klāt ir arī ugunsdzēsēji, kas sauc pēc traģēdijām (operas sākumā Traģiķi, Komiķi, Liriķi un Tukšgalvji strīdas par to, kurš ir labākais teātra žanrs). Policisti vicinās ar svītrotajiem zižļiem, saucot pēc komēdijām, dakteri sapņaini dūdo par mīlu, bet žurnālisti brēc pēc farsiem. Šķiet, šeit paņēmiens teātris teātrī iet ārpus teātra robežām, ironiski krustojoties ar realitāti un reizē ar šekspīrisko «it visa pasaule ir milzu teātris».
Operas sižetu pārstāstīt pāris teikumos ir sarežģīti, tomēr, ņemot vērā, ka šis nav nekāds standarta Pučīni, ir vērts to darīt. Tātad – ir kāda karaļvalsts, kuras troņprincis sirgst ar hipohondriju. Karalis ar padomnieka palīdzību sameklē izklaidētāju Trufaldīno, lai tas princi sasmīdinātu. Prinča nāves gadījumā uz troni tīko Karaļa brāļameita Klariče un viņas mīļākais – premjerministrs Leandrs. Ja pieņem, ka vienā pusē ir labie, otrā – nosacīti sliktie, katram no viņiem ir arī savs aizstāvis – burvis. Karaļa prinča un Trufaldīno pusē ir mags Čelio, bet Klaričes un Leandra – ļaunā ragana Fatamorgāna ar savu izpildīgo kalponi Smeraldīnu, kas spēlē kārtis, ķīlā liekot savu aizbilstamo veiksmi. Protams, labais mags paspēlē viltīgajai raganai, Trufaldīno joki un izrādes princi sasmīdināt nespēj. Papriecāties par uzvaru vecenes izskatā ieradusies arī Fatamorgāna. Nejauši viņa paklūp un nokrīt, par ko princis... iesmejas. Nu viss ir otrādi. Tad ragana nolād princi, ka tas iemīlēsies trīs apelsīnos, kas glabājas raganas Kreontas valstībā pasaules malā. Seko abu jaunekļu piedzīvojumi apelsīnu meklējumos, ļaunās Virējas apmānīšana, cīņa ar slāpēm tuksnesī, divu apelsīnos atradušos princešu nāve, Trufaldīno bēgšana un prinča mīlas duets ar pēdējo apelsīnu – princesi Ninetu. Protams, līdz beigām vēl notiek virkne pārpratumu, kamēr viss atrisinās. LNO iestudējumā katrs tēls ir kolorīts, katra aina – rūpīgi pārdomāta. Ir cirka elementi (meitene uz bumbas), farsi, ko izspēlē dažādas ģeometriskās figūras ar uzzīmētiem ģīmjiem, asprātīga kustību partitūra (Irina Ličagina), spilgtas krāsas un joki dažādos līmeņos, jo, lai cik līdzīgi izskatītos uz pirmizrādi glauni tērpušies skatītāji, humora izjūta tomēr ir katram sava. Ne jau velti komēdija ir grūtākais žanrs režisoram.
Komiskie akcenti tēlu līmenī, protams, likti uz briesmīgo Virēju, ko komponists uzticējis baritona balsij, līdz ar to komisma elementu veido dzimumu maiņas spēle, un Trufaldīno noņemšanās ar smīdināšanu. Jāpiebilst, pirmajā sastāvā jaunais tenors, vēl tikai Latvijas Mūzikas akadēmijas students Mihails Čuļpajevs izceļas ne tikai ar stabilo, spēcīgo balsi, bet arī ar lieliskām akrobāta iemaņām, kas Trufaldīno tēlu, protams, tikai paspilgtina. Savu artavu humora pievieno arī vides interpretācija – Kreontas valstība attēlota kā armijas nometne, briesmīgā Virēja darbojas ap armijas mobilo virtuvi (kura pirmizrādē patiesi sasmīdināja, jo nebija pienācīgi nostiprināta un visu laiku gāzās uz vienu pusi, tādējādi liekot dziedātājiem mizanscēnā improvizēt), bet apkārt uz divām kājām tekalē spalvains leduslācis. Karalis un viņa svīta Prokofjeva laikam vislabāk zināmā šīs izrādes hita – drastiskā marša – pavadījumā pārvietojas ar ceļa rulli, vērojot uzzīmētu kuģu un lidmašīnu parādi videoekrānā (teicams Inetas Sipunovas un Uģa Ezerieša darbs) un tamlīdzīgi. Nevar nepieminēt asprātīgi izmantoto skatuves tablo, uz kura laiku pa laikam parādās komentāri, ko varētu iedomāties skatītājs, piemēram, «Kurš ir mākslinieks?», «Re, kā sataisījuši!», «Kāpēc lācis?», «Atkal Maļēvičs!» utt., kas panāk arī šķietamu atgriezeniskās saites atspoguļojumu kā vēl vienu teātra teātrī dimensiju.
Mīla uz trim apelsīniem ir veiksmīga izvēle teātrim arī tajā aspektā, ka šajā operā ir iespēja darboties lielam skaitam dziedātāju, kaut lomas nav lielas. Līdz ar to šāds repertuārs piedāvā izdevīgu platformu jauno dziedātāju spēku iemēģināšanai. Šajā izrādē sevi spilgti pieteica jau pieminētais Mihails Čuļpajevs (Trufaldīno), Laura Grecka (Smeraldīna), kā visnotaļ cerīgs atzīmējams arī otrā sastāva ģenerālmēģinājumā dzirdētais jaunais baritons Rihards Millers (Pantalone), kuram pirmizrāde gan vēl tikai priekšā. Spoži izskanēja jaunais baltkrievu bass Anatolijs Sivko sīkā velna Farfarello lomiņā. Runājot par galvenajām jeb, pareizāk sakot, lielākām lomām, vokāli un aktieriski pārliecinošs bija plašā diapazona īpašnieks, krievu tenors Vasilijs Jefimovs sarežģītajā Prinča lomā, ko otrajā sastāvā atveido Raimonds Bramanis. Romāns Poļisadovs (otrajā sastāvā Krišjānis Norvelis) grūtsirdīgā karaļa tēlu iekrāsoja ar krāsām bagātu basu, kas lieliski harmonēja ar Armanda Siliņa (Pantalone) spēcīgo, tīro baritonu. Plašs un spilgts ir operas raksturtēlu klāsts – aktieriski ļauna Ilona Bagele (Klariče) un visai ironisks Jānis Apeinis (Leandrs), spēcīgi dramatisks un līdzeni spožs Airas Rūrānes dziedājums Fatamorgānas tēlā. Atklājums ir otrā sastāva Klariče – mecosoprāns Irma Pavāre ar līdzenu, tīru skanējumu un pilnasinīgu apakšējo reģistru, kas papildināts ar izkoptu ķermeņa plastiku. Tandēmā ar Rihardu Mačanovski (Leandrs 2. sastāvā) šis ir īsts izsmalcinātu blēžu pārītis. Arī Ieva Parša kubietes Smeraldīnas tēlā nebaidās izskatīties smieklīga, tāpēc iztapīgās kalpones tēls sanāk lielisks. Otrs Trufaldīno – Andris Lapiņš komiskajā ampluā jūtas kā zivs ūdenī, pamanoties piešķirt tēlam arī krietnu devu meistarīgas groteskas, kas citur šķistu pārspīlējums, bet šajā operā iederas lieliski, piemēram, neaizmirstamajā duetā ar Virēju. Runājot par Virēju, jāatzīstas, ka, par spīti viesa Fēliksa Kudrjavceva vokāli kvalitatīvajam sniegumam, Kārlis Saržants otrajā sastāvā viņu pārspēj aktieriski – kāda ķermeņa plastika, kustības, mīmika! Šķiet, Saržants beidzot ticis pie lomas, kurā var izspēlēties no visas sirds, turklāt arī spējot pārliecinoši sasmīdināt publiku ne tikai ar to, ka tēlo vīrieti brunčos. Vēl viens kolorīts tēls ar nevainojamu vokālu un atbrīvotu tēlojumu bija mags Čelio, ko abās pirmizrādēs atveidoja Permas akadēmiskā operas un baleta teātra bass Garijs Agadžajans. Apburoši trauslas savā tēlā ir abas princeses Ninetas – dzidri mirguļojošais soprāns Inga Šļubovska un tumīgāk tonētais soprāns Dana Bramane.
Mīlas uz trim apelsīniem jauniestudējums LNO ar nepārprotamām atsaucēm uz modernismu pierāda šī mākslas virziena spuraino iedabu un mūžīgo jaunību. Šis spēcīgais impulss 21. gadsimtā, kas aizklīdis dažādu postpost- ismu rizomiskajos labirintos, lien ārā no klasikas plauktiņa un spītīgi atgādina to, par ko jau rakstījis Žans Fransuā Liotārs, proti, modernisms nebūt nav beidzies, jautājums ir tikai, kurā brīdī un kādēļ to aktualizējam.
