Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds laidis klajā Rīgas Lutera draudzes virsmācītāja Linarda Rozentāla monogrāfiju Izdzīvošana: Sinodālais pārvaldes princips Latvijas evaņģēliski luteriskajā Baznīcā 1948.–1984. gadā.
Grāmatu nosacīti varētu sadalīt divos slāņos. Pirmais slānis attiecas uz Latvijas luterāņu baznīcas satversmes izmaiņu hronoloģisku izpēti. Latvijas luterāņu baznīcas satversmes izmaiņas tiek aplūkotas ļoti augstā detalizācijas pakāpē, dodot ieskatu, kāpēc un kādu apstākļu ietekmē tika veiktas izmaiņas baznīcas pārvaldes galveno dokumentu saturā. Piemēram, pēc tam, kad 1945. gadā Staļins atļāva pieņemt nolikumu par Krievijas pareizticīgās baznīcas pārvaldi, padomju vara kādu laiku necēla iebildumus, ka līdzīgi pārvaldes principi tika iekļauti arī citu konfesiju satversmēs. Tāpēc Latvijas luterāņu 1948. gada satversme bija jāveido līdzīga pareizticīgo baznīcas nolikumam.
Grāmatas otrais slānis sniedz korektu un argumentētu vēsturisko apstākļu kontekstu. Vairāk nekā 70 gadu ilgie padomju laiki nav pilnīgi vienādas tumsas laikmets, kura laikā plauka tikai gulagi un represijas. Gan ideoloģiska spiediena apmēri, represiju lielums un mērogi, gan attieksme pret ticību bija dažāda Staļina, Hruščova un Brežņeva laikos. Viens no grāmatas uzdevumiem ir rast atbildi uz jautājumu, kā notika baznīcas pielāgošanās totalitāram, ateistiskam režīmam, risinot dilemmu starp identitātes pamatu noturēšanu un izdzīvošanu (146. lpp.). Linards Rozentāls aplūko padomju ideoloģiju kā «politisko reliģiju», kas radīja savas «sakrālās tradīcijas, utopijas un mesiānismus» (84. lpp.). Padomju laikā vēršanās pret reliģiju bija nenovēršama tāpēc, ka valdīja «ideoloģiska pārliecība, ka baznīca un reliģija ir «kaut kas nepareizs» - nepareizs, aplams ieskats par realitāti, pasauli, cilvēku, nepareiza vīzija par «nākamo pasauli», kas novirza padomju pilsoņus no «īstās» ticības un ar šo «ticību» saistītajiem aicinājumiem, uzdevumiem, pienākumiem, kalpošanas misijas» (84. lpp.).
Tomēr ir jāatzīmē, ka PSRS antireliģiskā kampaņa savu kulmināciju sasniedza 1936.-1938. gadā, kad notika cīņa pret t.s. reliģisko kontrrevolūciju. Tās laikā tika fiziski nogalināti vairāk nekā simts tūkstoši reliģisko darbinieku, bijušo mūku un mūķeņu. Linards Rozentāls aplūko, kādas sekas terora vilnis atstāja uz luterāņu baznīcu PSRS. Līdz 1938. gada decembrim tika nogalināti vai arestēti pilnīgi visi luterāņu mācītāji un PSRS vairāk nebija nevienas legālas luterāņu draudzes (87. lpp.).
Latvija tika pilnībā iekļauta PSRS sistēmā tikai 1944.-1945. gadā, kad bija spēkā nosacīts izlīgums ar pareizticību, kuru attiecināja arī uz lielākajām reliģijām. Līdz ar to represiju mērogi, kas bija jāizcieš visiem ticīgajiem un reliģiskajiem darbiniekiem Latvijā (ne tikai luterāņiem) pirmajos pēckara gados, bija nesalīdzināmi mazāki par to asinspirti, kas notika PSRS 30. gadu beigās. Savukārt Hruščova laiks bija lielu pazemojumu posms visu konfesiju ticīgajiem. Hruščova antireliģiskās kampaņas sākums 1958. gada 4. oktobrī (166. lpp.) sakrita ar PSRS kosmosa apgūšanas triumfa gadadienu, jo tieši pirms gada - 1957. gada 4. oktobrī - PSRS palaida orbītā pirmo Zemes mākslīgo pavadoni. PSRS tehnoloģiskie sasniegumi radīja maldīgu ilūziju, ka reliģiju aizvietos kosmosa apgūšanas progress. Manuprāt, tieši ticība šai ilūzijai (nevis cerības sasniegt komunistisko iekārtu vienā pauzē) noteica to, kāpēc Hruščova antireliģiskajai kampaņai bija tik daudz atbalstītāju.
Savukārt Brežņeva laikā tika izveidota jau pavisam cita attiecību konstrukcija starp baznīcu un padomju valsti: «Antireliģiskās kampaņas beigas iezīmēja jaunu posmu padomju režīma un baznīcas attiecībās, kas turpinājās līdz pat 80. gadu sākumam. Režīms akceptēja reliģisku organizāciju klātbūtni sabiedrībā uz nenoteiktu laiku, atsakoties no idejas par drīzu komunisma uzcelšanas iespējamību. Attiecības ar reģistrētajām baznīcām un draudzēm tika veidotas uz savstarpēja izdevīguma pamata, bet nereģistrētās reliģiskās grupas un reliģisko disidentu kustības piedzīvoja vajāšanas.» (170. lpp.) Linards Rozentāls raksta: «Šajā laikā režīms stabilizējās un piekopa nevis ideoloģisko pretinieku un disidentu iznīcināšanas politiku, bet gan centās tos piesaistīt ar privilēģijām, panākot vismaz ārēju lojalitāti, kas izpaudās arī režīma attiecībās ar baznīcu.» (163. lpp.)
Pielāgošanās sekas bija baznīcu augtākās hierarhijas saaugšana ar padomju iekārtu. Luterāņu baznīcas vadības institūcija vairāk bija nodarbināta, veidojot elastīgas attiecības ar pastāvošo varu un ar baznīcas darbinieku uzraudzību (222. lpp.). «.. Baznīcas centieni, nekonfrontēties ar pastāvošo ideoloģiju un tai pielāgoties, noveda vienīgi pie iluzoras norobežošanās no šīs ideoloģijas. Patiesībā tas nozīmēja nemanāmu saplūšanu ar padomju ideoloģijas struktūru un atšķīra baznīcu arī no valsts sabiedriskās dzīves.» (222.-223. lpp.)
Noslēdzošā grāmatas daļa ir veltīta vislielākajai Latvijas reliģiskajai disidentu kustībai divdesmitā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā - luterāņu jaunās paaudzes mācītāju kustībai Atdzimšana un atjaunošanās, kurā iesaistītie mācītāji centās radīt priekšnoteikumus «atklātai, cilvēciskai un patiesai dzīves telpai baznīcā, kas izkustinātu arī baznīcā valdošo autoritāro vadības stilu un ieviestu demokrātiskos, pilsoniskos un sociālos elementus baznīcas pārvaldē un dzīvē» (215. lpp.).
