Apgādā "Jumava" klajā nākusi Ilzes Indrānes grāmata "Basām kājām"

Publicitātes foto
  • Publicitātes foto
1 / 1

Ilze Indrāne, īstajā vārdā Undīna Jātniece, ir latviešu skolotāja, skolas direktore, rakstniece un dramaturģe.

Bērnības gadus kalpu ģimene pavadījusi Vestienas pagasta “Brantos”. Mācījusies pirmās un otrās pakāpes Vestienas pamatskolā (1935.-1941.). No 1941. līdz 1946. gadam mācījusies Madonas ģimnāzijā. Skolas laikā vadījusi un pierakstījusi literāro žurnālu “Avots”. 1946. gadā uzaicināta strādāt par skolotāju Mārcienas pamatskolā ar apvienotajām 1.- 4. bērnunama klasēm.

Dabas ainas Ilzi jau bērnībā rosināja gan dzejas, gan citu sacerējumu rakstīšanu. Savukārt, dramatiskie pārdzīvojumi pēckara gados, saskarsme ar karā izpostīto ģimeņu nelaimīgiem bērniem, viņu pievērsuši cilvēka dvēseles izzināšanai.

“Manam tēvam zem gultas stāvēja koferītis ar literatūru no kara gaitām. Tur bija arī Puškina darbi.

Tēvs uzrakstīja dzejoli mātei, un viņa smējās kopā ar mums, bērniem.

Mūsu vecmāmiņas mājas bija Daugavas krastā, kur bērnībā sargājām govis, lai tās neiekrīt upē. Tēvs bija plostnieks, viņš nāca no krastā atdzīta, izjukuša plosta un nolūkoja skaistāko Daugavmalas meitenīti — zemenīti, stāvo krastu mežrozīti. Tas bija viņa dzejolī uzrakstīts.

Lai gan mēs bijām jau krietni paaugušies, mūsu mamma uz tēti joprojām skatījās kā uz dzejnieku. Tādi nu bija mani vecāki. Mamma — jauna, ļoti enerģiska daugavmaliete, kura laikam bez vecāku svētības bija aizgājusi plostniekam līdzi. Un, kad piedzima meitene, kurai vajadzēja ielikt vārdu, tēvs to izraudzījās no vācu literatūras, ko arī labi pārzināja, bet citi nesaprata — kāpēc Undīne, ja brālis Uldis un jaunākā māsa Ināra...”

No Zigmunda Bekmaņa sarunas ar Ilzi Indrāni

2017. gada 25. februārī.

Grāmatu var iegādāties visās Latvijas grāmatnīcās.

Komentāri [0]

 

Grāmatu apskats Vairāk >

Kaut kas traks!