Uzzibsnījumi. Dainas Avotiņas atmiņu grāmata

KOLĀŽAS. Viena no grāmatas vērtībām ir mākslinieces Vitas Lēnertes veidotās kolāžas, kas tapušas no Dainas Avotiņas personiskajā arhīvā glabātajām vēstulēm, dokumentiem un fotogrāfijām /Publicitātes foto
  • KOLĀŽAS. Viena no grāmatas vērtībām ir mākslinieces Vitas Lēnertes veidotās kolāžas, kas tapušas no Dainas Avotiņas personiskajā arhīvā glabātajām vēstulēm, dokumentiem un fotogrāfijām /Publicitātes foto
1 / 1

Īsā laikā apgāds Zvaigzne ABC laidis klajā nu jau otro Dainas Avotiņas atmiņu grāmatu, kas balstīta uz viņai rakstīto vēstuļu tekstiem. Ojāram Vācietim un Imantam Ziedonim veltītajai Mani spēka pīlāri nu pievienojušies Paliekoši uzzibsnījumi.

Jaunā grāmata vēsta par septiņiem izciliem latviešu literātiem: Imantu Auziņu, Māri Čaklo, Jāni Sudrabkalnu, Mirdzu Ķempi, Āriju Elksni, Regīnu Ezeru un Olgu Lisovsku. Teksta struktūru veido vēstules, ko šie autori sūtījuši Dainai Avotiņai, un esejiski autores komentāri, kas daudzos gadījumos pārsniedz šim žanram ierasto obligāti skaidrojošo rāmi. Nelielās esejas ir skaisti uzrakstītas un vērtība par sevi, no tām strāvo garu mūžu nodzīvojuša cilvēka viedums, ar kādu liktenis apvelta nebūt ne visus seniorus. Paliekoši uzzibsnījumi savā ziņā veido cieņpilnu atskatu uz 20. gadsimta literārās dzīves norisēm padomju Latvijā.

Par šo laiku runājot, jo tālāk no tā aizejam, jo spriedēju tonis kļūst gudrāks un kategoriskāks. Vajadzējis iet mežā, pretoties un nesadarboties. Šis viedoklis top jo skaļāks un agresīvāks, it kā tā paudēji nāktu no kādas citas dimensijas un paši nebūtu maršējuši pionieru ierindā. Daina Avotiņa savā grāmatā, gluži otrādi, raksta par to, kāpēc vajadzēja sadarboties un stāties komunistiskajā partijā, velkot paralēles ar Lietuvu. Tās intelektuāļi šajā ziņā bija daudz pragmatiskāki un nelaida savā kompartijā pie varas tādus tumsoņus kā Arvīds Pelše vai Augusts Voss, aktīvi stāvot pret rusifikāciju un ekstensīvo industrializāciju, kas Latvijā nesa sev līdzi milzīgas migrantu straumes.

Grāmatā ir traģikomiska epizode, kas vēsta par latviešu rakstnieku delegācijas tikšanos Maskavā ar Arvīdu Pelši, bijušo Latvijas PSR komunistiskās partijas 1. sekretāru, kurš 1966. gadā saņēma paaugstinājumu un pārcēlās uz Maskavu, kļūstot par PSKP CK prezidija locekli un partijas kontroles komitejas vadītāju, bet formāli paliekot LZA loceklis un LPSR RS biedrs. Šīs tikšanās iemesls, kā raksta Daina Avotiņa, bija rakstnieku savienības biedru naudas iemaksa. Par to, kā latviešu delegācijai klājās vizītē pie biedra Pelšes, detalizēti varēsiet izlasīt grāmatā. Īsi raksturojot, no vienas puses, tā apstiprina visas iespējamās anekdotes par politbiroja biedru marasmu, bet, no otras puses, demonstrē, kāda bija atmosfēra padomu laikos un kādi cilvēki vadīja padomju impēriju.

«Protams, mēs bijām uztraukušies, un es nevaru visu šo sarunu atcerēties, jo toreiz tā man itin kā slīdēja garām. Taču pāris epizožu neaizmirsīšu līdz pēdējai stundai. Pelše jautāja, lai pastāstot, ko dara jaunie dzejnieki.

Alberts [Jansons] sāka runāt par Imantu Ziedoni, bet Pelše viņu atkal pārtrauca:

- Kas tas tāds? Tādu es nezinu, bet kā klājas Arvīdam Grigulim, Jūlijam Vanagam un pārējiem jaunajiem? Vai labas grāmatas raksta?» (11. lpp.)

Interesanti, ka šos jautājumus uzdod cilvēks, kurš pats nezin kāpēc ir Latvijas PSR Rakstnieku savienības biedrs laikā, kad viņa piesauktajiem jaunajiem dzejniekiem, Pelšes vienaudžiem, ir krietni pāri sešdesmit. Te vietā būtu jautājums, kas bija tie, kas reāli vadīja Padomju Savienību, kamēr politbiroja večuki plivinājās savā iedomu pasaulē kopā ar citiem jaunajiem dzejniekiem? (Pelšes pēcnācējs partijas kontroles komitejas vadītāja amatā Mihails Solomencevs intervijās sūrojās, ka Pelšes vadībā partijā kontroles nebijis nekādas, politbiroja lēmumu īstenošana netika uzraudzīta, bet Pelše būtībā nodarbojies ar sadzīvisku nieku pārraudzīšanu.) Šī epizode tomēr ir drīzāk izņēmums, lai raksturotu Dainas Avotiņas paaudzes autoru pārliecību par to, kāpēc nedrīkstēja stāvēt malā. Daudz vairāk grāmatā atrodamas dažādas personiskas epizodes, kuras lasot ir patīkamā sajūta, ka esi nonācis labā kompānijā un atklāj aizraujošas nianses par sazin kur aizskrējušo laiku.

Publicitātes foto

Divas nodaļas autore veltījusi Latvijas padomju literatūras grandiem - dzejniekiem Mirdzai Ķempei un Jānim Sudrabkalnam. Ķempes gadījumā lasītājam atklājas intelektuāla, vientulības ieskauta personība - otrā latviešu dzejas karaliene pēc Aspazijas. (Tā Ķempi kādā sarunā nosauca Uldis Bērziņš.) Šīs abas nodaļas caurvij doma par to, ka dzeja jāraksta caur sirdi, un tā ir Ķempes un Sudrabkalna paaudzes traģēdija - izdzīvot Staļina laikus, kad dzeja bija jāraksta tā, kā vajag. Simpātiski šķiet tas, ka Daina Avotiņa nemēģina izspīlēt sevi centrā. Viņas atspoguļotās epizodes ir varbūt pat cilvēciski necilas, tomēr, personiski izdzīvotas un aizraujoši izstāstītas, tās paver vienu otru savdabīgu šķautni portretējamo personībās. No vienas puses, tās precīzi atbilst grāmatas apakšvirsrakstam Laikabiedru vēstules un atmiņu kripatas, no otras puses, kādreiz šīs atmiņu kripatas mēdz būt ļoti noderīgas un līdzīgi mazām pērlītēm var veidot atmiņu krelles arī nopietnākiem pētījumiem.

Skumjas pārdomas rosināja par Jāni Subdrabkalnu rakstītais. Daina Avotiņa, protams, piemin viņa paranoidālās bailes no režīma, kas pārsteidza daudzus Sudrabkalna laikabiedrus, kuri dzejnieku privātā saskarsmē raksturo kā laipnu, gudru, ārkārtīgi sirsnīgu cilvēku, bet lupatīgi gļēvu, tiklīdz sākās attiecības ar oficiālo varu. (Te vērts rūpīgi izlasīt epizodi par Sudrabkalna dzejas izlases tapšanu.) Autore atklāj arī burvīgu stāstu par to, kā jaunie dzejnieki Imants Auziņš un Māris Čaklais Dubultu rakstnieku mājā mēģina piedabūt Jāni Sudrabkalnu, lai viņš atgriežas pie normālas dzejas rakstīšanas. Tomēr veca vīra bailes un neuzņēmība ir pārāk lielas. Tas, ko padomju vara saprotamu iemeslu dēļ slēpa no visiem, ko Sudrabkalna kolaboracionisma gadījumā tomēr ir ļoti būtiski uzsvērt, ir fakts, ka režīms nekrietni izmantoja slimu cilvēku, kurš savas diagnozes dēļ nemaz nespēja būt drosmīgs un stāvēt kādam pretī. Viņa slimība bija no sabiedrības nobēdzināts noslēpums. To zināja daži Latvijas kompartijas kultūras ideologi, kas nekaunīgi izmantoja šo apstākli savā labā jau pēc Sudrabkalna nāves, šķirot viņa laulību ar Ernu Strautu. Par šīs netīrās lietas aizkulisēm diezgan daudz var izlasīt Valda Škapara grāmatā Barjerskrējiens (2008), kurā publicēts arī LPSR prokuratūras dokumenta melnraksts, kam padomju laikā bija piešķirts slepenības statuss. Šajā kontekstā prokuratūras lietā pieminētā Jāņa Sudrabkalna paranoja, vajāšanas mānija, halucinācijas, ārstēšanās Serbska institūtā Maskavā iegūst gluži citu jēgu un nozīmi. Sudrabkalna nekontrolējamās bailes nav anekdote, tā ir nopietna psihiskas slimības izpausme. Šī izcilā, bet padomju apstākļos sevi pilnībā pazaudējušā dzejnieka traģiskais mūža gājums prasa jaunu un mūsdienīgu pētnieku skatījumu. Ja vien pētniekiem pietiks drosmes runāt atklāti, respektējot slimību un neslēpjoties aiz puķēm, tas būs stāsts par pavisam citu Sudrabkalnu bez klišejām, kas ap viņu aplipušas biezā slānī.

Liels prieks, ka grāmatā viena nodaļa veltīta dzejniekam Mārim Čaklajam - vienai no spilgtākajām personībām latviešu dzejā divdesmitā gadsimta otrajā pusē. Apbrīnojami talantīgs, elegants, allaž pamanāms, galants, sešdesmito un septiņdesmito gadu jauno elks, viņš, ļaunas slimības pāragri aizrauts, nonācis nepelnītā klusuma zonā, kaut būtu pelnījis gan padziļinātu personības izpēti, gan rakstus. Pēdējie pēc autortiesību dalīšanas perioda, šķiet, kaut kur aizķērušies allaž smaidīgu izdevēju neizpildītos solījumos. Šāda iekrišana klusuma akā tomēr ir visnotaļ bīstama, un tajā pēdējos gados nogrimis ne viens vien nozīmīgs autors, it kā viņa vispār nebūtu bijis. Visvaldis Lāms šajā ziņā ir spilgts piemērs. Māris Čaklais savās vēstulēs un gaitās grāmatā atklājas visā savā krāšņumā. Turklāt ir kāda zīmīga piezīme - Daina Avotiņa ne vien attēlo attiecīgās atmiņu epizodes, bet arī norāda uz Māra Čaklā dzejas sākumposma ietekmēšanos no citas savas grāmatas varones, Ārijas Elksnes daiļrades. Vēl viens skaudrs un traģisma pilns liktenis, manuprāt, Elksnei veltīta viena no sirsnīgākajām nodaļām šajā darbā. Tās nosaukums - Jādzīvo skaisti…

Maza nodaļa, bet Regīnu Ezeru trāpīgi raksturojoša, veltīta, Gunta Bereļa vārdiem runājot, šai latviešu prozas burvei. It kā nelielas atmiņu epizodītes, bet tās trāpīgi raksturo laikmetu un cilvēkus, kas tajā dzīvoja. Tajā pārliecinoši ieskanas Regīnas Ezeras intonācija. Teksta sākumu un galu šajā grāmatā veido atmiņas par Dainai Avotiņai diviem tuviem dzejniekiem. Grāmata iesākas ar vēstījumu par Imantu Auziņu un noslēdzas ar atmiņām par Olgu Lisovsku. «Man vajag ar tevi parunāt…» - šie vārdi likti pēdējās nodaļas virsrakstā, un tas būtībā arī ir galvenais Dainas Avotiņas darba motīvs un dzenulis. Būtībā šis ir stāsts par draugiem, tikšanās un vēl vairāk nesatikšanās reizēm, par labi domātiem solījumiem, kam nav lemts piepildīties. Vienkāršas dienišķas epizodes, nejauša saskarsme un ierastais tālākskrējiens, kad darbs dzen darbu. Nedaudz skumji, emocionāli, savā ziņā pravietiski.

Dzīve ir skaista - starp rindām saka Daina Avotiņa. Grāmatas kontekstā tam jāpiebilst, ka Mirkļa uzzibsnījumi ir ar sirdi uzrakstīti. Var tikai apbrīnot autores spēku un enerģiju - pērn nosvinēta 90. jubileja, bet lasītāji ik gadu saņem jaunu grāmatu. Gribētos cerēt, ka tajā jūrnieku lādītē Dainai Avotiņai glabājas vēl kāds pārsteigums.



Komentāri [4]

 
Kvadrāts
"1959.gads bija draudīgs, un tad sākās Berklava nelaimes. 300 latviešus izlika no robiem laukā un ielika labākus par viņiem." Imants Žūriņš, 25 (!) gadus Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas direktors. (RīgasLaiks, 2007.g. jūnijs)
Avotiņas kundzes atmiņu grāmata kā vēl viens apliecinājums b./ kunga Žūriņa teiktajam. Re, arī Knuts Skejenieks apliecina:
"Bet kāpēc 1988. jūnija plēnuma spiritus movens bija tieši Rakstnieku savienība?
Atbilde jāmeklē jau 1962. gada sākumā. Dubultu namā un saietos citviet tika aktīvi spriests par to, kādas pārmaiņas būtu jāpanāk Rakstnieku savienības vadībā." (Jaunā Gaita Nr. 257. jūnijs 2009)
"Vēsture neatstāj pēdas. Tā atstāj vienīgi sekas, kas nav
līdzīgas to izraisošajiem apstākļiem." A. Zinovjevs "Rēgainās virsotnes"
12.jūlijs, 19:35 Atbildēt
Finks
Dainai sveiciens visā!
12.jūlijs, 17:52 Atbildēt
kolaboracionismam nē
Jā, Māra Čaklā kolaboracionisms tomēr visu sagrauj...
12.jūlijs, 17:48 Atbildēt
Skatīt visus 4 komentārus >

Grāmatu apskats Vairāk >

Kaut kas traks!