Nevajadzēja būt pat Kašpirovskim, lai pareģotu šo. Pagājušajā nedēļā viss sākās arī Latvijā. Piektdien parādījies plauktā, Dena Brauna romāna Sākums (Origin) tulkojums kļuva par visvairāk pārdoto grāmatu topa līderi. Un droši vien ne jau uz vienu nedēļu vien.
Ar prātu nemīl
Esmu teicis to vairākkārt - rakstīt recenzijas par Dena Brauna romāniem ir tas pats, kas mazam sunītim riet uz jūras viļņiem. Jēgas nekādas. Pasaule šos darbus nepieņem racionāli - tos mīl bez pamatojuma un kaislīgi. Kas par to, ka tā nav augstākās kvalitātes literatūra? Kas par to, ka zināms, ar ko viss beigsies? Lasītāji ļaujas kopā būšanas priekam ar grāmatu ne tādēļ, lai kā vecais garlaicīgais Hercens domātu dižas domas par esamību, bet lai priecātos un izklaidētos bez nosacījumiem. Tā ir bauda, apmēram tas pats, kas ēst dietologu lamātu ēdienu, kurā esot vesels lērums veselībai kaitīgu vielu. Nu un, ja tas ir garšīgi! Kritiķi, kuri vārgi mēģina iebilst, ka ēdat īstu s**u, šajā gadījumā vienkārši tiek uzskatīti par stulbiem un nepieskaitāmiem ļautiņiem, izlēcējiem, kuri cenšas veidot savu imidžu ar to, ka lamā to, kas patīk citiem. Kāda jēga vaimanāt par to, ka Dens Brauns kļuvis par to, kas viņš ir? Domāju, ka rakstnieka šoruden Barselonā atkārtoti teiktais, ka viņš joprojām pats nesaprot, kāpēc viņa pirmos romānus nopirka 50 eksemplāros, bet Da Vinči kods vienā naktī kļuva par bestselleru, nav nekāda poza. Ar dažiem autoriem tā vienkārši notiek, un ir diezgan vienalga, vai tā ir laime, veiksme, talants vai visvarenais mārketinga dievs.
Publicitātes foto
Ceļvedis un Mikimauss
Protams, arī romānā Sākums galvenais varonis ir simbolu pētnieks profesors Roberts Lengdons. Kas par to, ka daudzi viņu dēvē par mikimausa profesoru, jo šis estēts nēsā tēva dāvinātu piecu dolāru vērtu pulksteni ar slaveno mikipeles attēlu, kas mūsdienās esot dārga raritāte. Ir lasītāji, kuri pat mēģina saskaitīt, cik reizes romānā šis pulkstenis tiks pieminēts. Vai tad slikti, ja kādam ir šāda interese? Vienmēr esmu domājis, ka Lengdons savā ziņā demonstrē paša rakstnieka attieksmi. Izņemot vienu, visu sērijas romānu darbība pamatā notiek vecajā pasaulē Eiropā, tās izcilajās kultūras pērlēs, bet profesora identitāti apliecina šķietami banāls Amerikas simbols, kuru, patīk vai ne, atpazīst pārējā pasaule. Šoreiz darbības vieta ir Spānija un interjeri, kā jau ierasts, izmeklēti. Tūristi no visas pasaules brauc tos apjūsmot. Kritiķi mēdz uzsvērt, ka Dena Brauna romāni esot tāds savdabīgs interneta enciklopēdijas wikipedia un arhitektūras grāmatu mikslis, bet tā nu gan nav taisnība! Lai nu ko, Dens Brauns nepārraksta enciklopēdijas, varbūt drīzāk viņš raksta savu tūrisma ceļvedi par vietām, kas viņam patīk un ir svarīgas.
Turklāt grūti nepamanīt to, ka gandrīz jebkura viņa pieminētā vieta romānos iegūst kādu jaunu dimensiju, kuru neatrast nevienos plānos vai dabā. Iespējams, te slēpjas viņa metodes burvība un valdzinājums. Miljoniem cilvēku no visas pasaules ir apmeklējuši, piemēram, Florences Boboli dārzus, redzējuši arī slaveno grotu. Bet slepenās durvis, kas ved uz pazemes eju, tur saskata tikai Dens Brauns. Pieļauju, ja kādam tik ļoti gribas meklēt Dena Brauna maģijas atslēgas, šis ir viens no pavedieniem, kas uzrunā tos lasītājus, kuri paši tur bijuši. Tas tiešām ir āķis, kas sākas ar izsaucienu - hei, es taču arī to esmu redzējis -, bet beidzas ar izbrīnu - nu kā viņš to izdomāja? Protams, ka šai enciklopēdiski tūristiskajai sadaļai netrūkst arī kritiķu. Daļai lasītāju, kuri nav bijuši tur, kur bijis Dens Brauns, šie apraksti šķiet garlaicīgi un pat pārāk gudri. Labāk būtu kādu nožmiedzis, nevis aprakstījis kārtējo baznīcu - pukojas straujāka action cienītāji. Bet pērk un lasa! Nu padomājiet paši! Kāpēc tad kino pasaules bestsellerus, piemēram, Džeimsa Bonda filmas, tik bieži filmē visās iespējamajās tūrisma pastkartītēs, no kurām galvenā ir Venēcijas vecpilsēta? Tāpēc ka tas patīk cilvēkiem.
Lielās tēmas
Daļa sašutušo nevar pārdzīvot to, ka «kaut kāds lubeņu rakstnieks grābstās ap lielajām tēmām». Šis ir tāds aprobežotu pseidointelektuāļu snobisms. Turklāt pieļauju, lielisku izglītību ASV un Eiropā baudījušais Dens Brauns iebāztu kabatā daudzus tarkšķus, kas tēlo lielus erudītus, kaut savas zinības sakasījuši kaut kur pa kaktiem. Kādu miljonu rakstnieks droši vien nopelnītu arī tad, ja rakstītu par tām sieviešu žurnālu tēmām, pret kurām vēršas kareivīgās feministes. Tomēr tas nav Dena Brauna stilā. Lielās tēmas ir viņa rokraksts. Kāpēc? Iespējams, tie ir bērnībā gūtie iespaidi un audzināšana. Dzimis apbrīnojami dievbijīgā katoļu ģimenē, viņš, kā pats stāsta, piecu gadu vecumā ir vīlies Dieva plānā, jo mirusi mazā Dena rotaļu draudzenīte.
Kāpēc gan nerunāt par lielajām tēmām, ja tās, pareizā mērcītē pasniegtas, interesē visus. Žultains ar piecām kaitēm sirgstošs domātājs, kādu pasaules vēsturē nav mazums, labākajā gadījumā prot uzrunāt dažus desmitus savu pielūdzēju. Vai Dens Brauns nolaiž latiņu zemāk tāpēc, ka viņš uzrunā auditoriju formā, kas saprotama miljoniem lasītāju? (Ne velti The Times savulaik rakstnieku ierindoja starp simt pasaules vadošajiem intelektuāļiem, kuri spēj uzrunāt cilvēci.) Lai kļūtu par pravieti, mūsdienās obligāti nav jāstaigā skrandās vai jāatsakās no nodokļu iekasētāja amata.
Ko gaidīt?
Jaunākais Dena Brauna romāns neliks vilties viņa cienītājiem Latvijā. Kāds varbūt teiks - šis nav labākais Dena Brauna darbs, tomēr nešaubos, ka būs arī tādi, kam tā šķitīs Lengdona piedzīvojumu līdz šim augstākā virsotne. Tiem, kuri zina, ko gaidīt no Dena Brauna, Sākums nešķitīs ne pārāk gauss, ne stiepts, ne kā savādāk samudrīts. Tāds prognozējams džentlmeņa komplekts ar daiļo dāmu un pakaļdzīšanos. Darbība šoreiz norisinās Spānijā, to tagad droši vien zina katrs. Lielās tēmas ir zinātne un reliģija, kuras, kā teikts romānā: «Zinātne un reliģija nav nekādi sāncenši. Tās ir divas atšķirīgas valodas, kas mēģina pastāstīt vienu un to pašu. Šajā pasaulē pietiek vietas gan vienai, gan otrai.» Galvenā problēma un drauds - mākslīgais intelekts. Vai esat pamanījuši - kopš romāna iznākšanas internetā jau parādījies vairāk rakstu par šo tēmu? Protams, Latvija ir brīva valsts - neviens šo grāmatu ar varu pirkt un lasīt nespiež. Tomēr ir diezgan žēlīgi skatīties uz īpatņiem, kas kompānijā, kura mūsu laikos, kad debates par literatūru ir diezgan retas, ņemas par Dena Brauna romāniem, etiķskābā balsī paziņo - es šos darbus nelasu principā.
***
LASITĀJU VIEDOKĻI
Pasaulē lasītāju viedokļi, protams, atšķiras, taču ņemiet vērā, romāna reitings ir četras zvaigznītes no piecām, kas nozīmē - darbs cilvēkiem patīk. Ieskatam daži diezgan polāri viedokļi internetā:
-«Tikko pabeidzu grāmatu. Pēc manām domām, tā nav labākā Roberta Lengdona sērijā, bet vienalga ellīgi izklaidējoša. Kā vienmēr, ja meklējat pēc kvalitātes literatūrā, šī nav grāmata jums. Man patīk, ka varu ielūkoties ēkā, mākslas darbā vai reliģiskajā organizācijā, par kuru nekad neesmu dzirdējusi, ka tāda pastāv. Ja tas ir jūsu stilā, tad šī grāmata ir jūsējā.»
-«Kopš laika, kad paņēmu Da Vinči kodu, esmu uz Roberta Lengdona āķa. Atzīstu, ka Dena Brauna formula, kā viņš veido savus trillerus, izmantojot vēstures, mākslas, dzejas, simbolu, kodu un arhitektūras pērļu miksli, ir mana vājība.»
-«Dārgais Den Braun! Es apbrīnoju katru jūsu romānu un smago darbu, tos rakstot. Bet man jāatzīst, ka Lengdons zaudē savu šarmu un pievilcību. Es negribu jūs kritizēt, bet kā lasītājs es gribētu jums ieteikt izstrādāt kādas pilnīgi jaunas idejas un jaunu modeli Roberta Lengdona sērijai, lai arī turpmāk Lengdons dzīvotu mūsu sirdīs.»
-«Es turpināju gaidīt, kad beidzot kaut kas notiks šajā garajā, izstieptajā stāstā, vienīgi lai viltos vēl un vēl. Īpaši jau beigās, kad es beidzot līdz tām tiku. Viena zvaigzne no desmit.»
-«Perfekta grāmata! Labākā no Lengdona sērijas. Man patīk!»
-«Zinu, ka daudzi cilvēki neuzskata Denu Braunu par izcilu rakstnieku un viņa grāmatas par izcilām, ka tās esot garlaicīgas. Mani tas neinteresē. Man patīk Dens Brauns.
