Atzīmējot pasaulē viszināmākās latviešu izcelsmes mākslinieces Vijas Celmiņas 80. jubilejas gadu, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) Kupola zālē atklāta izstāde Vija Celmiņa. Vienpadsmit darbi un filma, kas būs aplūkojama līdz 25. martam.
Rīgā dzimušās Vijas Celmiņas (25.10.1938.), vienas no ievērojamākajām mūsdienu amerikāņu māksliniecēm, kas strādā hiperreālisma novirzienā, astoņdesmitās jubilejas gads tiek atzīmēts ar vairākām izstādēm ASV. Šobrīd viņas darbi eksponēti Losandželosā, Metjū Marksa galerijā, gada nogalē - Sanfrancisko Laikmetīgās mākslas muzejā, 2019. gadā būs skatāmi Metropolitēna mākslas muzejā Ņujorkā. Latvijā plaša Vijas Celmiņas darbu retrospekcija bija skatāma 2014. gadā, bet šoreiz ir iespēja iepazīt LNMM krājumos esošos mākslinieces darbus, kas līdz šim nekad nav bijuši izlikti apskatei. Starp citu, šī ir tikai trešā reize, kad leģendārās latviešu mākslinieces darbi aplūkojami Latvijā. Izstādē Vija Celmiņa. Vienpadsmit darbi un filma ir aplūkojamas 11 grafikas lapas, no kurām pirmo muzejs ieguva 1998. gadā, bet pārējās - sākot no 2012. gada, kad muzejam izveidojās sadarbība ar mākslinieci. Piecas kompozīcijas autore dāvinājusi LNMM, to skaitā divas pērn - viņas nosacīti «jaunā perioda» darbus - mecotintas un sausās adatas tehnikā darinātas lapas, kas fiksē okeāna virsmu.
Izstādes kuratore Elita Ansone uzsver, ka Vijas Celmiņas «izmantotie sižeti mūža garumā ir vieni un tie paši - ūdens okeānā, zvaigznes debesīs, smiltis tuksnesī, akmeņi virs zemes. Muzeja kolekcijas grafikās attēlotā okeāna ūdens virsma, zvaigžņota debess, zirnekļu tīkls, pasaules karte, markas ar Saturnu var tikt uzlūkoti kā ļoti garlaicīgi motīvi, kuros nekas nenotiek. Taču «sāls» slēpjas atšķirību meklēšanā, nianšu pamanīšanā, skatītāja uzmanības trenēšanā, vērīgumā. Vijas Celmiņas darbu pētīšana ir kā meditācijas uzdevuma veikšana.» Izstādes laikā tiek demonstrēta režisora Olafa Okonova veidotā dokumentālā filma Vija Celmiņš. Teritorija.
Šīs izstādes atklāšana notiks bez mākslinieces Vijas Celmiņas līdzdalības, bet 2014. gadā, kad māksliniece viesojās Latvijā, viņa intervijā Neatkarīgajai teica: ««Māksla ir jāpiedzīvo. Neviens jau nezina, kas tā māksla ir. Man patīk klusums un nekustīgums un patīk daudz kas, ko ir ļoti grūti izteikt vārdos. Man nav daudz ko teikt par saviem darbiem, es varu vien pateikt to, ka esmu viena no tūkstošiem mākslinieku, un ceru, ka daži no maniem darbiem kaut ko pievienos cilvēces mākslas vēsturei.» Uz jautājumu, ko viņa vēl vēlētos no dzīves, atbilde bija lakoniska: «Gribas dzīvot vēl vismaz desmit gadus, lai realizētu tās idejas, kas manī ir, un lai atstātu to, kas manī ir.
