Piektdiena, 29.marts

redeem Agija, Aldonis

arrow_right_alt P.S.Kultūra \ Teātris

Inga Tropa iestudējusi izrādi par stereotipiem

AKTĪVS DARBS. «Vasara bija ļoti radoša, bet nu ir sākusies jaunā sezona Jaunajā Rīgas teātrī, un šobrīd man ir aktīvs darbs pie Ulda Tīrona, kurš iestudē Pēdējo Ļeņina eglīti,» saka režisore Inga Tropa, piebilstot, ka pirmizrāde plānota 20. oktobrī. Bet šajā svētdienā pirmizrāde gaidāma viņas pašas iestudētajam Dvēseļu utenim © Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

«Vai vispār ir iespējams pilnībā iziet no stereotipu ierobežojumiem? Es nedomāju. Bet – mēs varam uz to tiekties un mēģināt būt par to, ko sauc par Cilvēku,» saka aktrise un režisore Inga Tropa. Viņai svētdien pulksten 19 pirmizrāde Dirty Deal Teatro (DDT), kur jaunā sezona tiks atklāta ar viņas iestudēto dramaturģes Justīnes Kļavas «kara drāmu virtuvē» Dvēseļu utenis.

Izrāde, kas tapusi ar British Council Latvija (Britu Padomes Latvijā) atbalstu, vēsta par sešiem Latvijā dzīvojošiem studentiem, kuru likteņus izšķir nevis valsts ģeopolitiskā atrašanās vieta starp rietumiem un austrumiem, bet gan šīs paaudzes atrašanās laikā starp sabiedrībā neatrisinātiem pagātnes konfliktiem un neziņu par nākotni. Lugas galvenie varoņi savus priekšstatus viens par otru veido, nevis iepazīstot vienam otru reālajā sadzīvē, bet no savu tēvu, vectēvu un pat vecvectēvu nostāstiem, no populistiskiem ierakstiem sociālajos tīklos, kā rezultātā mierīga līdzpastāvēšana kļūst tikpat kā neiespējama. Šķietami sadzīviska konflikta laikā izaicināti un dekonstruēti tiek iepriekšējo paaudžu radīti mīti par nacionālo un valstisko identitāti.

«Viņi visi dzīvo vienā komunālajā dzīvoklī, utenī, un visi ir ļoti izteikti ieslēgušies savos stereotipos. Protams, ka saruna, kas ļoti intensīvi notiek vienas nakts laikā un kurā viņi mēģina risināt kādu situāciju, jau ir novesta līdz absurdam. Jo viņi nav gatavi iziet ārpus rāmjiem, saviem stereotipiem, līdz ar to viņi nav gatavi dzirdēt un saklausīt viens otru. Un, ja dvēseles nesastopas, saruna nevar notikt. Patiesībā tas ir karš, kas valda šī komunālā dzīvokļa virtuvē. Tā ir izteikta kara situācija, kas ar katru brīdi uzņem arvien karstākus apmērus, līdz vienā brīdī eksplodē,» stāsta izrādes režisore Inga Tropa.

Viņasprāt, šo situāciju, kas nav radoša, bet gluži otrādi - ir postoša un ārdoša, var pielīdzināt trešajam pasaules karam. «Un trakākais ir tas, ka šie stereotipi, šie vectētiņu rēgi, kas ir mantoti, nav līdz galam izrunāti, izzināti un izprasti. Protams, arī daudz kas ir noklusēts. Plus vēl slinkums, kūtrums un nevēlēšanās iedziļināties kaut kādās lietās un varbūt arī bailes iziet ārpus rāmjiem, kuros cilvēki paši sevi un sabiedrība viņus ir ielikusi, līdz ar to tā puzle nesaliekas,» stāsta Inga Tropa. Viņa uzsver: tā nav pasakaina izrāde par laimīgu sabiedrību un ar labām beigām. «Īstenībā mēs ļoti asi parādām sabiedrībā notiekošo. Protams, tas ir izteikti sakāpinātā formā, bet es ceru, ka mēs to spēsim parādīt un to varēs uztvert caur humora prizmu. Katrā ziņā tās ir tēmas, par kurām ir jādomā un jārunā. Un, kamēr mēs, sabiedrība, nebūsim gatavi līst ārā no saviem skapjiem, kastēm un zārkiem, kamēr neiepazīsim sevi un neapzināsim savu sakņu sistēmu un nesapratīsim, ko ar to iesākt, kamēr nepieņemsim, ka otrs var būt un ir savādāks, mēs nespēsim objektīvi, ar zinošu un redzošu apziņu tālāk komunicēt. Nekas nemainīsies, kamēr sabiedrība būs tik deformēta, kāda tā ir šobrīd, kad sava ērtuma, kūtruma un baiļu dēļ tā pieķeras pie skaļiem un kliedzošiem virsrakstiem, tajos nemaz neiedziļinās, bet gudri attīsta un zelē tālāk.»

Režisore uzskata, ka šo izrādi tiešām ir vērts redzēt - lai neļautu savu vectēvu bailēm un aizvainojumiem noteikt mūsdienu jauniešu izvēles un cīnītos par kopīgu vērtību sistēmu, kuras centrā atrodas cilvēks. Lomās: Ance Strazda, Anastasija Rekuta-Džordževiča, Klāvs Mellis, Āris Matesovičs, Reinis Boters un Igors Šelegovskis. Mūzikas autors - Jēkabs Nīmanis. Māksliniece, scenogrāfe - Pamela Butāne. Nākamās izrādes - 30. septembrī, 9. un 24. oktobrī.