«Tie ir maza puikas piedzīvojumi lauku dzīvē. Lielā mērā šis darbs ir par pilsētniekiem, par to, ka mazo Jurīti mēģina iesaistīt dažnedažādos lauku darbos, un vienlaikus arī par to, ka bērns ir tik taupāms un pieskatāms... Vēstījums nav mainījies – savus bērnus par daudz kontrolējam, pieskatām un «taupām», bet bērnam kaut kādā veidā ir jāgūst pieredze, pieaugušie to priekšā nevar pateikt,» tā par savu jaunāko izrādi Tuntuļu Jurītis saka režisors Ģirts Šolis. Tās pirmizrāde – svētdien Latvijas Leļļu teātrī.
Šajā rudenī tiek atzīmēta izcilā latviešu grafiķa un dzejnieka Alberta Kronenberga 130. gadadiena, un šim notikumam par godu Leļļu teātris iestudējis muzikālu objektu izrādi par Jurīša piedzīvojumiem un nepatikšanām, no kurām viņš vienmēr izkuļas ar veselu ādu. Asprātīgie pantiņi, kuros dzirkstī Albertam Kronenbergam tik raksturīgais vieglums un ironija, ir latviešu literatūras bagātība. «Kronenberga teksti ir draiski un rotaļīgi - viņš spēlējas ar vārdiem, atskaņām, valodas iespējām, mēs - ar tēliem, objektiem, mūziku. Kronenbergs savos darbos ir ļoti latvisks, bet tas nav nekāds latviešu pelēcīgums - tieši otrādi, viņa tēli ir ļoti vitāli, notikumi spraigi. Liela loma šajā iestudējumā ir arī muzikalitātei - dziesminieks Mikus Frišfelds ir labi pastrādājis, lai darbību papildinātu asprātīgs muzikālais materiāls, ko ar visdažādākajiem instrumentiem izpildīs izrādes aktieri,» stāsta režisors Ģirts Šolis.
Režisors atzīst, ka viņam ar Alberta Kronenberga darbiem un dzimtu ir īpašas attiecības - bērnībā lasījis viņa darbus, turklāt viņam kaimiņos dzīvojusi Kronenberga meita, mazmeita un mazmazmeita, kas ir apmēram viņa vecuma. «Bijām un joprojām esam tuvos draugos,» nosaka režisors. Un reiz rakstnieka mazmeita ieminējusies, ka uz Kronenberga jubileju varētu iestudēt kādu viņa darbu, bet tā kā Mazais ganiņš un Jērādiņa ir gluži vai hiti, bieži arī iestudēti, šoreiz izvēle kritusi uz Tuntuļu Jurīti. «Tas ir mazāk zināms no Kronenberga darbiem, un tas man šķita pievilcīgs un interesants. Turklāt grāmatiņa ir četrās daļās, kas zināmā mērā sadalās gadalaikos - vasarā, rudenī, ziemā un pavasarī,» stāsta režisors.
Jau otro sezonu Ģirts Šolis ir Latvijas Leļļu teātra galvenais režisors, amatam esot savi nosacījumi un pienākumi. Par publikas trūkumu teātris sūdzēties nevarot, turklāt teātra skatītāju zāles esot tik mazas, ka vislabākais novēlējums pirmizrādē būtu - «plašākas iespējas pulcēt skatītājus». «Tas gan būtu ļoti noderīgi. Pagaidām vienīgais bērnu teātris Latvijā ir arī pats mazākais teātris Latvijā, kurā ļoti ilgi nav bijis arī remonts. Esam garā rindā bez lielām cerībām. Pirms dažiem gadiem zālē ielika jaunus krēslus, un tas tika uztverts ar lielām ovācijām, un šķiet - ar to saistības ar mūsu teātri ir nokārtotas, cik es zinu, mums nedraud ne remonts, ne zāles paplašināšana. Lai gan mums ir visvecmodīgākais teātris Baltijā».
