«Man liekas, ka teātris nepareizi dara, ieskatīdams lugu tikai par bērnu lugu un nedodams vakara izrādes priekš lielajiem. Tur bija taisnība Dzimtenes Vēstneša kritiķim, kurš saka, ka virsraksts lugai tāpat simbolisks kā pati luga, kuru var saprast tikai lielie. Maziem paliek tikai skatīšanās. Jaunais teātris līdz šim diemžēl daudz ko pārpratis; tā arī šo lugu. Tur vajadzēja izpalīdzēt aktieriem no vadības puses, un avīžu aizrādījumos teikt, ka luga ir domu luga.»
Šāds Raiņa citāts par lugu Zelta zirgs atrodams jaunās Latvijas Leļļu teātra izrādes programmiņā. Piebildīsim, izrādes pieaugušajiem, ar vecuma cenzu 16+... Līdzās priekam, ka Latvijā beidzot atkal ir konceptuāla leļļu teātra izrāde pieaugušajiem, Zelta zirgs raisīja pārdomas par mūsdienu estētikas un autorības problemātiku, teksta un zemteksta, teātra un sabiedrības attiecībām mūsdienās.
Raiņa spēles ar varoņa arhetipiem, ko lielā mērā iedvesmojušas Vāgnera rotaļas, radot jaunu mitoloģiju savās muzikālajās drāmās, radošā komanda risina caur šaha spēli kā formu. Šīs stratēģiskās un vienlaikus taktiski ļoti prasīgās spēles un cīņas metaforas paralēles teātrī ir regulāra parādība. Un parasti šahs tiek izmantots kā alegorija - kaut vai slavenajā grupas ABBA mūziklā vai Kristapa Pētersona Mihails un Mihails spēlē šahu, kur gan paralēli izspēlēts ne vien alegoriskā, bet arī tiešā nozīmē. Zelta zirgā šahs izmantots kā simbols cīņai starp gaismu un tumsu, koķetējot ar vāgneriski rainisko ideālismu un vienlaikus šļūcot vācu režijas teātra iebrauktajās sliedēs, cenšoties raisīt refleksiju, politisku un sociālu aktivitāti ar vardarbības estetizācijas, ironijas, groteskas un atsvešinātības palīdzību, samazinot teksta īpatsvaru iestudējumā un palielinot fiziskā teātra un popkultūras klātbūtni.
Postdramatiskā teātra situācijā nerodas nekādi jautājumi par to, vai kaut ko drīkst vai nedrīkst darīt ar klasiku. Brazīliešu izcelsmes režisors Duda Paiva ir materiālu interpretējis ar ārpusnieka skatu uz Raini, kas ir kopumā visnotaļ veselīgi Latvijas publikai. Interpretācija ir skarbas ironijas pilna, Riharda Zaļupes brīnišķīgi apskaņota, aktieru Druvja Anusāna, Baibas Vanagas, Lienītes Osipovas, Anrija Sirmā un Aleksandra Jonova meistarīgi iemiesota, kombinējot leļļu tehniku ar aktiermeistarību, horeogrāfiju un dziedāšanu, izrāde ir lielisks laikmetīgā teātra paraugs, kur aktierim uz skatuves jāprot viss, un viņi to prot. Dudas Paivas veidotās lelles ir liela izmēra un vienlaikus ļoti fleksiblas, tās var plēst, raut un atkal salikt kopā, kas mūsdienu pasaules marionetisma metaforu padara vēl baisāku. Antiņš kā naivā antivaroņa tēls Druvja Anusāna tēlojumā ir skumji komisks un drīzāk raisa līdzjūtību, ne līdzpārdzīvojumu. Sevišķi otrajā, šova, daļā, kur Antiņš, pieteikts kā Stikla kalna Saulvedis, piedalās kādā televīzijas šovā, no kura pēc tam tiek aizvadīts ar apsardzes palīdzību, jo nesniedz pareizās atbildes un atļaujas uzdot jautājumus tur, kur jautājumus paredzēts uzdot šova vadītājam.
Melnais Bandinieks un Komentētājs Anrijs Sirmais veic teicēja lomu, komentējot gan nežēlīgo šaha spēli, kur ar dažādiem paņēmieniem pretinieki cenšas viens otru iznīcināt ļoti tiešā nozīmē, saplēšot gabalos, izraujot sirdi, noraujot kādu roku vai kāju, izgriežot ar iekšām uz āru un aizmetot prom un tamlīdzīgi. Tomēr ironiskākais, protams, ir brīdis, kad baltajiem izdodas nodziedāt līdz nāvei vienu melno figūru ar Nevis slinkojot un pūstot, sadodoties rokās, aicinoši spiežot lelli pakārties no griestiem nolaistā cilpā. Tieši šajā epizodē režisora izteikums, ka «mums Saulcerīte nav Latvija», kļūst apšaubāms, savukārt kā īlens no maisa izlien dramaturga Matīsa Gricmaņa nevaldāmais prieks veidot politisko teātri.
Protams, režisors aizkustinoši runā par Saulcerīti kā sievieti-objektu, kura ieslodzīta stikla zārkā un nevar tikt atbrīvota citādi, kā vien apprecoties ar savu atbrīvotāju, un Raini, kurš lugā piemirsis šo būtisko sievietes skatījumu, taču šī tēma, lai arī visnotaļ aktuāla un moderna kā mūsdienu mākslā, tā mākslas teorijā un kritikā, Raiņa lugas kontekstā ir tik ļoti pievilkta aiz matiem, ka izskatās pēc studentiskas ālēšanās, kur, protams, loģikai nav nekādas nozīmes. Jāpiebilst, Saulcerīte, izrādē, protams, ir lelle - cilvēka auguma figūra līgavas kleitā ar milzīgu, kailu galvu un tukšiem redzokļiem. 16+ vecuma cenzs acīmredzot galvenokārt attiecas uz ainu, kur Melnais princis šo lelli izvaro no mugurpuses, tās rokas iespiežot starp krēsla sēdekli un rokturi. Pēc tam attiecīgi Melnā māte un Baltais tēvs ainā, ko raksturo frāze «zārks jau nevar palikt tukšā», kopā savienoti kā melnbalts milzīgs monstrs, aprij un sakošļā Melno princi.
Nevar teikt, ka izrādē trūktu humora, lai arī tas lielākoties ir slapja asfalta krāsā.
Runa jau īstenībā nav par Raini. Tāpat skaidrs, ka mūsdienu teātrī autors ir režisors vai radošā komanda kopumā. Jautājums ir par to, kas kuram ir izaicinājums. Ja kādam izdotos jebko no Raiņa pacelt bez pārprasta patosa un arī bez splīnīgas ironijas, tas gan būtu kaut kas nebijis.
