Dzīves apnicība un dzīvības instinkts
 
LIGITA DĒVICA: «Man nevajag par katru cenu būt uz skatuves, to gan es negribu. Kad es jau biju prom no teātra, aktīvi tajā neko nedarīju, sarunājoties ar Dievu, viņam teicu – ja esi lēmis, ka es sevi vēl tērēju uz skatuves, cilvēku sirdis uzrunājot, tad iedod ar’ man kādu lomu. Jau sen biju aizmirsusi par to, un, re, – loma atnāca.» ©Lauris Aizupietis/F64

«Šī izrāde varētu būt kā atgādinājums, ka nevajag ļaut attiecībām sarežģīties, bet, ja tomēr tā noticis, vajag ātrāk tās sakārtot, nevis tad, kad klāt pēdējā stundiņa, jo – var nepaspēt,» saka aktrise Ligita Dēvica.

Piektdien, 15. jūnijā, Valmieras Drāmas teātrī notiks sezonas pēdējā jauniestudējuma - Deivida Berija lugas Augusta vaļi - pirmizrāde Feliksa Deiča režijā. Galvenās lomas atveido Ligita Dēvica un Lelde Kalēja, pārējās lomās Agris Māsēns, Aigars Vilims un Māra Zemdega (Nacionālais teātris). Amerikāņu dramaturga un kinoscenārista Deivida Berija lugas Augusta vaļi (1981) centrā ir divas māsas - Lībija un Sāra, kuras apmetušās savā vasaras mājā vientulīgas salas krastā pie Atlantijas okeāna. Taču šī vasara ir citādāka. Varbūt mūža nogale nav tikai vecums, kas neizbēgami piemeklēs mūs visus, bet kāda vieta kā neizbēgama vientulība, kas ilgojas vēl pēdējo reizi ieraudzīt vaļus. Un varbūt abas māsas, gaidīdamas vaļus, kas vēsta par rudeni, spēs viena otru ieraudzīt no jauna. Latvijas teātrī šis darbs tiek iestudēts pirmo reizi.

«Šo lomu es saucu par Dieva dāvanu. Protams, tā nāk caur cilvēkiem - teātra māksliniecisko vadītāju Indru Rogu, kura šo lugu atrada, un direktori Evitu Ašeradenu, kuras mums devušas iespēju visiem kopā sapulcēties šajā iestudējumā.

Pēdējos gados man bijušas mazas lomiņas, bet sen nav bijis tik liels darbs,» saka Ligita Dēvica. Tomēr darbs pie šī iestudējuma nav bijis no vieglajiem. «Mana atveidojamā varone Lībija praktiski zaudējusi redzi, arī attiecības ar meitu nav izdevušās, būtībā - viņa sev ir apnikusi, viņai apnikusi dzīvošana. Protams, viņa saprot, ka pēdējā stundiņa tuvojas, un viņa pat grib, lai tā atnāktu ātrāk. Tomēr, kad notiek konflikts ar māsām, viņā pamostas dzīvības instinkts, kas ir katrā cilvēkā,» saka Ligita Dēvica. Aktrise uzskata, ka kopumā izrāde ir cerīga, turklāt dramaturģiskais materiāls ir jēdzieniski blīvs un neviennozīmīgs, tāpēc skatītājiem noteikti būs interesanti. «Šī ir izrāde, pēc kuras patiešām būs par ko padomāt. Arī jauniem cilvēkiem. Visādi var dzīvē klāties, katram ir savi pārdzīvojumi un savs liktenis, bet pēdējais mirklis pienāk ikvienam, un tas ir visskaudrākais un nežēlīgākais. Jo ātrāk cilvēks to saprot, jo viņam vieglāk - ātrāk saprot dzīvi, vismaz mācās to saprast. Un kuram cilvēkam nav attiecību, kas sarežģījušās? Būtu labi, ja izrāde būtu impulss izrunāt un sakārtot to, kas samilzis. Ir ierasts, ka, tuvojoties vecumam, cilvēki mēdz sakārtot savas lietas, bet vajadzētu arī sakārtot attiecības. Šī izrāde varētu būt kā atgādinājums, ka nevajag ļaut attiecībām sarežģīties, bet, ja tomēr tā noticis, vajag ātrāk tās sakārtot, nevis tad, kad klāt pēdējā stundiņa, jo - var nepaspēt,» uzskata Ligita Dēvica. Šis iestudējums aktrisei nozīmīgs arī ar to, ka pirmo reizi viņai izdevies strādāt tik ciešā partnerībā ar savu kolēģi Leldi Kalēju, ar kuru 50 gadus viņa bijusi vienā ģērbtuvē, bet uz skatuves nekad, lai arī spēlējušas izrādēs, nekad nav bijusi iespēja strādāt tik ciešā partnerībā. «Pirmo reizi!» smaidot saka Ligita Dēvica. «Un vēl labi tas, ka šis iestudējums ir vecais labais teātris, kuru esam pazinušas visu mūžu - tāds, kur nepieciešamas emocijas, kur sevi ir jātērē, vecais labais psiholoģiskais teātris. Tāda savdabīga atgriešanās jaunībā...»

Ligita Dēvica zina, ka pēc sezonas noslēguma būs nepieciešams kāds laiks, lai atjaunotu spēkus, jo šī loma pamatīgi iztukšojusi, prasījusi daudz spēka. «Man neko īpašu nevajadzēs, tikai mieru,» nosaka aktrise. «Ciemos atbrauks mazbērni, tad jau atjaunošos,» cerīgi saka Ligita Dēvica.