Florence ir pilsēta, kurā ceļiniekiem grūti neiemīlēties. Ja vien neesat imūns pret renesanses kultūru un skaistumu, jums te noteikti patiks.
Pieļauju, ka tā domā teju vai puse pasaules, jo sezonas laikā pilsētas vēsturiskais centrs ir tūkstošgalvaina pūļa pārpildīts. Dažubrīd šķiet, ka cilvēku masas ziņā Florences centrs neatpaliek no Romas Kolizeja vai Parīzes centra iepirkumu ielām piektdienas pievakarē. Tomēr ir vērts apciemot Florenci pavasara plaukumā, kad debesis ir tik zilas, Boboli dārzos smaržo rozes un peonijas, bet pagalmos zied magnolijas. Sajūta ir neaprakstāma! Pirms pāris gadiem man bija iespēja Florencē tikties ar pasaulslaveno rakstnieku Denu Braunu viņa romāna Inferno atklāšanas dienā. Kopš tā brīža meklēju ieganstu, lai te atgrieztos. Šopavasar maija svētkos beidzot tas izdevās. Atzīšos, plāni bija lieli ar izbraukumiem uz Fiasole, bet pilsēta ievilka sevī tā, ka nekur tālāk par centru netikām. Iznāca burvīga četru dienu programma, neauļojot pakaļ gidam un ejot tur, kur pašiem gribas.
Renesanses mantojums
Florence ir renesanses kultūras cienītāju svētvieta. Var tikai brīnīties, kas šajā pilsētā, kura tāpat kā jebkura Eiropas pilsēta pārcietusi karus, plūdus un epidēmijas, bijis tik īpašs, ka šeit savulaik dzimusi un pulcējusies tik izcilu ģēniju plejāde, ka to pieminēšana vien jau ir ceļojums pa Eiropas kultūras vēstures spožākajām lappusēm. Citviet ir tikai dabiski, ka pilsēta lepojas ar pāris dižgariem, kā, piemēram, Rīga visos ceļvežos piepin klāt komponistu Vāgneru, bet Florences ceļveža beigu daļā atrodams uz pāris lappusēm nodrukāts Svarīgāko mākslinieku saraksts – sīkiem burtiņiem un alfabēta secībā. Tā teikt, izvēlieties paši pēc savas gaumes starp Makjavelli, Bokačo, da Vinči, Botičelli un vēl vairākiem desmitiem ģēniju. Kā smējās mūsu viesnīcnieks – pilsētas centrā ir vairāk Palazzo nekā vienkāršu ēku, arī mēs dzīvojot pilī, tikai tai ir nieka 200 gadu – tas pēc vietējām mērauklām neesot pat pieminēšanas vērts.
Kā orientēties?
Florence, protams, ir liela pilsēta, tomēr tās vēsturiskais centrs ir ērti izstaigājams kājām un nekādi transporta pakalpojumi tur vispār nav vajadzīgi. Ja nu vien gribat izbraukties karietē ar zirdziņu.
Dabisks orientieris pilsētā ir Arno upe un Ponte Vecchio – vecais tilts, kopš viduslaikiem saglabājies arhitektūras brīnums ar juvelieru veikaliņiem abās tilta pusēs. Vienīgi esiet acīgi, jo, nākot pa Via por S. Maria, ir viegli pāriet pāri šim tiltam, Arno upi nemaz nepamanot. Liela bēda gan tā nav, jo pretējā krastā, šo rajonu dēvē par Oltrarno, jūs drīz vien nonāksiet uz Via de Guicciardini pie Palazzo Pitti. Aiz šā muzeju kompleksa sākas slavenais Giardini di Boboli. Pārējās slavenākās apskates vietas gan meklējamas otrā upes krastā. Ejot Via por S. Maria, drīz vien pa labi būs Palazzo Vecchio ar slaveno pils laukumu Piazza della Signoria. Blakus Palazzo Vecchio ir Galleria degli Uffizi, pasaulslavenais muzejs. Attālinoties vēl tālāk no upes, jūs nonāksiet pie Florences doma – saukta arī par Cattedrale Santa Maria del Fiore – un tai blakus esošās Battistero. Lai gan viduslaiku ieliņas, kā jau visur pasaulē, ir šķības, greizas, orientēties ar tūristu kartes palīdzību te ir samērā vienkārši. Ja sirdī neesat Susaņins, pēc pirmās pastaigas gluži labi iztiksiet arī bez kartes.
Palazzo Vecchio
Mums uzsmaidīja negaidīta veiksme – dienā, kad ielidojām, Florencē tika svinēta Melnā nakts. Tā ir tā pati Rīgā labi pazīstamā Baltā nakts. Tikai, kā jau atkal paskaidroja mūsu viesnīcnieks, varbūt kaut kur Eiropā pavasarī naktis arī esot gaišas, tomēr Florencē tās pavasarī ir tikpat tumšas kā vienmēr. Pilsēta taču neiešot ākstīties ar visādām neesošām baltajām naktīm. Naktij jābūt melnai! Melnās nakts centrālais notikums šogad bija visu nakti bez maksas atvērtā leģendārā Palazzo Vecchio – pils, kuras vēsture ir tik gara un plaša, ka, sēžot pils galvenajā zālē, klausoties Baha mūzikas maratonu un tās pārtraukumos pārmijot kādu vārdu ar blakussēdētājiem, kāds itāliešu kungs, kurš bija ieradies te ar visu savu ģimeni, pēkšņi angļu valodā skaļi noteica – iedomājieties, šajā vietā taču piedzima renesanse. Lai gūtu priekšstatu par Palazzo Vecchio, ar dažām stundām nepietiks: katra detaļa te izstaro īpašu vēsturisku auru, sākot ar ieeju, kas sagaida ar vienu no pasaules kultūras ikonām – Mikelandželo Dāvidu, ar zāļu iespaidīgajiem griestu greznojumiem, dažādiem izciliem eksponātiem, beidzot ar ārkārtīgi trūcīgo kancelejas telpu, kur pie gara galda savas dienas vadījis leģendārais Nikolo Makjavelli. Pievērsiet uzmanību arī pilī izstādītajām kartēm. Uz vienas no tām attēlota arī Livonija. Savulaik latvieši īpaši brauca, lai uz to paskatītos un pārliecinātos, ka tāda karte tiešām esot. Mums paveicās atrast pat slaveno balkoniņu, uz kura režisora Ridlija Skota pasaulslavenajā filmā Hanibals dr. Hanibals Lekters izrēķinājās ar itāliešu izmeklētāju, atkārtojot ar Paci (Pazzi) dzimtas pēcteci eksekūciju, kāda pirms daudziem gadsimtiem uz šā balkoniņa esot piemeklējusi viņa senci. Ja gribat, lai tiešām ir interesanti, pirms Palazzo Vecchio apmeklējuma (tas attiecas arī uz citām Florences vietām) ir vērts par tām kaut nedaudz palasīt. Latviski šīs lasāmvielas gan ir pamaz, bet pašā Florencē labu ceļvežu dažādās lielajās valodās netrūkst. Arī to cena ir samērā draudzīga – par sešiem eiro var atrast itin pieklājīgus izdevumus.
Florences doms
Doms ir vēl viena Florences pērle, kuru nedrīkst neapskatīt. Tomēr, ja esat Florencē tūrisma sezonas plaukumā un negribat stāvēt garum garās rindās, ir divas iespējas to redzēt. Pirmā – jāpērk Florences tūrisma kartes dārgākā versija – 75 eiro vienai personai, kas derīga 72 stundas pēc aktivizācijas. Tā iekļauj sevī vienreizēju biļeti visiem galvenajiem muzejiem, brīvu pārvietošanos sabiedriskajā transportā, kā arī – pats svarīgākais – iespēju brīvi ieiet visos muzejos, nenīkstot nenormālās rindās. Otrs variants ir celties no rīta tā, lai būtu pie Cattedrale Santa Maria del Fiore brīdī, kad atveras kase un sākas galvenās atrakcijas. Pašā dievnamā jūs tiksiet arī bez maksas, tomēr galvu reibinošais kāpiens doma katedrāles torņos un zvanu tornī tāpat kā ieeja Battistero ir par maksu. Biļete kopīga visām vietām – cena 9 eiro. No katedrāles un zvanu torņa paveras iespaidīga Florences panorāma, kuru ir vērts redzēt, tāpat kā izmantot fantastisko iespēju aplūkot tuvumā katedrāles kupola gleznojumus, kas no lejas jāpēta ar binokli. Tomēr ņemiet vērā – kāpnes ir šauras, velves zemas. Ja cilvēku daudz, kāpiens var būt diezgan apgrūtinošs. Veltiet arī laiku katedrāles apskatei no ārpuses! Ir cilvēki, kas laukumā stundām ķīķerē līdzpaņemtajos binokļos, pētot neskaitāmās celtnes cakas. Ir ko redzēt!
Ja jau runājam par Florences baznīcām – tās visas ir skaistas un celtas ar vērienu. Iesaku apskatīt gan Basilica della S. S. Annunziata, gan Basilica di Santa Maria Novella, gan Basilica di Santa Croce, baznīcu, kurā apglabāts Makjavelli, Rosīni, Galilejs, Markoni un vēl krietna kompānija izcilu itāļu.
Palazzo Pitti
Atzīšos, ka, ieraugot vismaz kilometru garo rindu uz pasaulslaveno Galleria degli Uffizi, kas kā čūska izvijās pa kolonnām rotātajām ieliņām līdz upei, tad pagriezās pa labi un stiepās vēl pārsimt metru aiz Ponte Vecchio, mēs nolēmām, lai piedod Ufici galerija, mums pietiks jau ar pārpildīto Doma kupolu. Izvēlējāmies doties rīta agrumā uz Boboli dārziem un blakus esošo Palazzo Pitti. Šīs pils tapšanas vēstures īsais kurss ir ļoti vienkāršs. Kad Sinjorijas laukumā esoša Florences galvenā ēka Palazzo Vecchio kļuva pārāk šaura, florencieši Arno upes otrajā krastā uzcēla Palazzo Pitti.
Mūsdienās tas ir iespaidīgu muzeju komplekss, kas vienlaikus kalpo par vienu no ieejām Boboli dārzu zaļajos labirintos. Kase atrodas pils labajā spārnā, un pie tās ir jāizdara izvēle, kuras biļetes pirkt. Viens variants, kas maksā 7 eiro, ietver trīs muzeju un Boboli dārza apmeklējumu, otrs variants – pārējos pils muzejus, bet bez iespējas ieiet parkā. Vispareizāk Palazzo Pitti būtu veltīt vismaz divas dienas un apskatīt visu, jo vienā dienā to izdarīt nav iespējams. Iesaku sākumā izvēlēties to biļeti, kas ietver parka apmeklējumu. Tas ir liels, skaists, ar fantastiskiem skatiem, augiem. Vietējie te nāk no rīta un dzīvo visu dienu. Muzeji ir redzēšanas vērti. Museo delle Porcellane atrodas augšā kalnā uz vecā cietokšņa. Galleria del Costume meklējiet tālākajā Pitti pils spārnā. Savukārt Museo degli Argente ir pils kreisajā pusē augšstāvā. Turpat pils apakšstāvā atrodas arī kafejnīca. Tā gan ietilpst kategorijā «nekā sevišķa», tomēr dod garantiju – apskates laikā badā nebūs jāmokās.
Ēdiens, dzērieni, pirkumi
Florencē pārtikas ziņā var iztikt ļoti dažādi. Dažādu ēstūžu pilsētas vecajā daļā netrūkst. Īsta krodziņu paradīze, un nudien nav taisnība, ka viņi pārtiek no tā, ka tikai kāš tūristus, – ēdiens mēdz būt pat ļoti labs. Protams, to cena svārstās diezgan iespaidīgās robežās, te nu jāskatās pašiem, jo ēdienkartes ir izliktas publiskai aplūkošanai. Tomēr tradicionālā itāliešu virtuve – pastas, (7–10 eiro) picas (6–11 eiro), dažādi starteri – piemēram, dievīgas tomātmaizītes (4–6 eiro) tiramisu (5–6 eiro) – nav tie dārgākie šajā piedāvājumā. Protams, ēdienkartē atradīsiet arī Florences slavenos gaļas ēdienus, kas var maksāt arī 60 eiro un vairāk.
Pilsētas vecajā centrā ir vismaz četri pārtikas lielveikali, cenas tajos apmēram tādas pašas kā Latvijā, plus delikateses, kādas pie mums neredzēt. Šo iemeslu dēļ mazajās bodītēs varat arī neiet, būs lētāk, jo piedāvājums ir līdzīgs. Iepirkties labāk rīta pusē, sevišķi jau runājot par vīniem. Vakaros mēdz būt tā, ka jūsu noskatītie pasakaini lētie vīni no plauktiem ir pazuduši. Īpaši jau franču šampanieša brālēns, itāļu prosecco, kurš no sava burbuļojošā franču radinieka atšķiras varbūt vien ar to, ka maksā trīsreiz mazāk. Labākās šķirnes pazūd kā akacī! Florence, protams, ir vieta, kas lepojas ar saviem Chianti. Īsta paradīze sarkanvīna faniem!
Iepirkumi
Ja vēlaties atcerēties, kādi izskatās kvalitatīvas ādas izstrādājumi, brauciet uz Florenci. Cenas nav mazas, bet Latvijā tik kvalitatīvas ādas lietas nav iespējams redzēt nu jau gadus pārdesmit. Pilsētas vecajā centrā ir neskaitāmi ādas izstrādājumu veikali un vairāki tirgus plači. Viens atrodas pie slavenā bronzas kuilīša netālu no Florences doma. Tomēr galvenā tirdzniecība – tas, protams, Mercato Centrale. Florences tirgus ir viens no objektiem, ko vērts apskatīt. Restorānos un bodītēs vienkāršāk būs norēķināties skaidrā naudā. Braucot uz Florenci, nekautrējieties paņemt līdzi mazo nominālu eiro banknotes un monētas. Noderēs! Redzēsiet, ka arī viesnīcā skaidra nauda tiks pieņemta ar ovācijām, kamēr jūsu maksājumu karte pēkšņi «var nedarboties». Nesatraucieties, bankomātos tā darbosies lieliski, tajos ir valodu izvēle angļu un dažkārt arī krievu valodā. Un vēl – no lidostas uz viesnīcu droši var doties ar taksometru, ir tā sauktā fiksētā cena, kurai gan pierēķinās par bagāžu. Ar 25 eiro vajadzētu pietikt. Savukārt lidosta ir maza un vienkārša, uz turieni nevajag triekties trīs stundas pirms izlidošanas. Arī ar pašu drukātām ebiļetēm nav jāaizraujas. Tik daudz kā izdrukāt biļeti un pacienāt ar bezmaksas ēdienu lidojuma laikā – to nabaga itāliešu aviokompānijas vēl var atļauties.
