Pēc pēdējo gadu terora uzliesmojumiem un ar tiem saistītajiem incidentiem dažādu arābu valstu un Turcijas kūrortos, šoruden skatoties visnotaļ karstasinīgus ziņu sižetus no Katalonijas, ceļotāji aizvien biežāk sāk uzdot jautājumu – braukt vai nebraukt uz Barselonu?
Tas ir nenoliedzami populārs tūrisma galamērķis, biļetes bieži vien lēti nopirktas pusgadu uz priekšu izpārdošanās - nebraukšanas gadījumā naudu par tām neatdos. Arī viesnīcas pasūtītas. Ja gadījies izmantot, piemēram, jocīgās vietnes agoda.com pakalpojumus, maksu par naktsmītni tur mēdz noņemt no konta, tiklīdz veikta rezervācija. Dabūt to atpakaļ nav variantu. Tātad no materiālā viedokļa nebraukt nozīmētu zaudēt krietnu summiņu. Šis ir labs arguments, lai neļautos vispārējai psihozei, bet domātu ar galvu.
Vispirms jāatgādina lasītājiem, ka tie laiki, kad par visu, kas notiek pasaulē, izstāstīja Panorāma, ir beigušies. Skatīšanās televizora ekrānā var radīt un pamatā arī rada mānīgu iespaidu - Barselonas gadījumā par milzu demonstrācijām. Ņemsim vērā faktu, ka Barselona ir otra lielākā Spānijas pilsēta. Tajā mitinās vairāk nekā pusotra miljona iedzīvotāju. Ko šādā pilsētā nozīmē piecdesmit tūkstošu pūļa demonstrācija, kas notiek uz vienas ielas? Tikai to, ka šajā ielā labāk nerādīties, bet ielas apkārtnē var veidoties satiksmes sastrēgumi. Katalāņu neatkarības piekritēji sludina, ka seko baltiešu nevardarbīgās pretošanās paraugam, visas demonstrācijas tiek saskaņotas ar varas iestādēm, kārtību nodrošina policija. Pagājušajā nedēļā pieredzēju, ka uz demonstrācijas laiku tika slēgts viens lielās maģistrālās ielas Avinguda Diagonal posms. Par to visi zināja, pārējā pilsēta to nejuta. Te vietā padoms - nekautrējieties, vaicājiet viesnīcniekiem, policistiem. (Pirmie labāk runā angliski.) Ja nu pašam nevelk uz varoņdarbiem vai piedzīvojumiem, demonstrācijas var mierīgi apiet. Ļoti civilizēts izskatījās pikets vecpilsētā pie policijas prefektūras, tad jau Uzvaras pieminekļa svinības reizēm ir nepievilcīgākas. Tūristi no visas pasaules pastaigājās turpat blakus, nekā tāda, kas varētu šķist bīstams, nemanījām, kursēja skaisto skatu ekskursiju busiņi, darbojās kafejnīcas, stāvēja rindas pie muzejiem, bija ļoti daudz ekskursantu - skolēnu.
Nopietnāks signāls par iespējamām problēmām jebkurā Eiropas lielpilsētā ir paziņojums par vispārējo streiku, kas aptver arī sabiedriskā transporta nozari. Tas jāņem vērā, jo tas garantē problēmas ar tikšanu uz lidostu un ar pārvietošanos pa iecerētajiem ceļojuma maršrutiem. Esmu to pieredzējis Parīzē. Tās apmeklējums toreiz izvērtās par pastaigu desmitiem kilometru garumā, jo nekursēja nekas. Šādās situācijās ir jārēķinās, ka brauciena plāni var mainīties, bet vai tāpēc nebraukt? To lai izšķir katrs pats. Pavisam nopietna situācija protams ir tad, kad ārlietu ministrijas sāk brīdināt kaut kur nebraukt. Tad gan jāklausa. Vismaz pagaidām par Barselonu šādu bīstamu ziņu nav.
Var būt, ka televizora ekrānā vērotais un kaismīgās latviešu debates kataloņu jautājumā varētu kļūt par papildu ieganstu, lai uz Barselonu aizbrauktu un savām acīm pārliecinātos par to, cik ļoti var vai nevar uzticēties tam vai citam informācijas avotam. Manā atmiņā Barselona paliks kā pilsēta, kur pie atvērto namu logiem sievietes ritmiski visu nakti dauzīja kastroļus, tā protestējot pret divu kataloņu aktīvistu arestu. Protams, Barselona jāredz arī tāpēc, ka šī pilsēta ir tiešām skaista, nu kaut vai Gaudi arhitektūras šedevru dēļ. Vienreiz skatīti dzīvē, tie ir daudz iespaidīgāki, nekā simtreiz veroties fotogrāfijās. Un, protams, saule, vairāk nekā 20 grādu siltums tagad oktobra beigās, spāņu vīns, tapas, tikko nogriezts šķiņķis un pārējie virtuves brīnumi. Ja kāds piedāvātu, kāptu lidmašīnā kaut šodien.
Pavisam nopietns iemesls uz Barselonu braukt ir arī tas, ka pilsētā jau tuvākajos mēnešos sāksies literāro tūristu svētceļojumi pa romāna Origin vietām. Dena Brauna jaunā daiļdarba notikumi norisinās Barselonā. Vai nu jāatgādina, kas notika ar Parīzi un Florenci pēc iepriekšējo romānu iznākšanas. Florences centrā vēl tagad var izbaudīt profesora Lengdona radīto drūzmu. Secinājums ir vienkāršs. Jebkurā gadījumā lēmumam apmeklēt Barselonu, tāpat kā citus tūrisma galamērķus, ir jābūt saistītam ar personisko loģiku, nevis pūļa psihozi. Masu mediji mūs reizēm mēģina izklaidēt līdz nāvei, bet reizēm līdz nāvei biedēt lielāko reitingu vārdā. Ne visam, ko tajos rāda, ir jātic. Ne viss, kas tur redzams, ir nepatiesība. Jāizvēlas katram pašam.
