No bērnu skaitāmpantiņiem zināmais šļūkšanas maršruts Latvijas iedzīvotājiem kļūst īpaši aktuāls tad, ja viņi Briseles Centrālajā dzelzceļa stacijā gaida vilcienu uz lidostu un redz pa blakus sliedēm aizejošu vilcienu uz Antverpeni. Līdzīgi ir Briseles lidostā, no kurienes vilcieni gan uz Briseli, gan uz Antverpeni atiet vairākas reizes stundā.
Ceļš no Briseles līdz Antverpenei vilcienā par 7,60 eiro iekļaujas pusstundā vai stundā atbilstoši tam, vai vilciens pa ceļam pietur vienā vai piecpadsmit stacijās, un no Briseles lidostas Zaventemas līdz Antverpenei - par 11,60 eiro pusstundas laikā. Kartogrāfiski šādas cenas ir absurdas, jo Zaventema no Briseles jau atrodas Antverpenes virzienā, bet tie, kuri biļetes pērk automātā, ar iespraudumu biļešu pirkšanas instrukcijā tiek brīdināti, ka Zaventema ir velnu apsēsta vieta (diabolo, diabolisch), par kuras apmeklēšanu jāpiemaksā. Proti, lidosta varētu būt teroristu mērķis, tāpēc par tās apsargāšanu patiešām jārūpējas. Biļešu pārdošanas automāti piesaka braucējiem uz Zaventemu savu biļeti pa ceļam nepazaudēt, jo lidosta savus vārtus atver tikai tiem, kuri var šādu biļeti uzrādīt, t.i., novietot savas biļetes svītrkodu uz nolasīšanas ierīces caurlaides automātā.
Arnis Kluinis
Šķērsojam robežas telpā un laikā
Antverpene ir no Latvijas viegli sasniedzama pa dažādiem maršrutiem. Aviokompānija Ryanair ved no Rīgas uz nomaļāku Beļģijas lidostu Šarleruā (Charleroi), bet airBaltic nogādā divās Antverpenei netālās kaimiņvalstu lidostās. Vācijas pilsētu Diseldorfu lidmašīnas no Rīgas sasniedz ik pārdienas un Holandes (Nīderlandes) galvaspilsētu Amsterdamu - pat divas reizes dienā. No Amsterdamas lidostas līdz Antverpenei ar vilcienu jābrauc pusotras stundas par
33,20 eiro. Tātad Antverpenē iespējams nokļūt tik ātri un lēti, ka dažas stundas pašas Antverpenes iepazīšanai atliks arī tad, ja laika un naudas resursi ierobežoti.
Braucot pa tagadējo Eiropu, var nepamanīt, tieši kurā valstī atrodas ceļotājs un viņa ceļa mērķis. Daudzi cilvēki Latvijā joprojām domā, ka Antverpene atrodas Holandē, lai gan jau 1585. gadā atņemt Antverpeni Holandei bija izdevies spāņiem. Eiropas 1815. gada pārdalīšana Antverpeni Holandei gan atdeva, taču tad šīs pārmaiņas vairs neiedzīvojās. 1830. gadā Holandes dienvidrietumu daļā sākās apmēram tas pats, kas tagad notiek... Jā, kā tagad saukt vietu, ko spāņi uzskata par Spāniju, bet katalāņi - par tādu Kataloniju, kas nav Spānijas daļa? Atšķirībā no tagadējiem notikumiem, 19. gadsimta sākuma eiropieši nekautrējās par savu iedomāto valsti karot un desmit gados izcīnīt Beļģiju tās tagadējās robežās, kas valsts ziemeļaustrumos sakrīt ar Beļģijas pilsētas Antverpenes robežu. Pilsētas satiksmes autobuss no Antverpenes centra līdz Holandei aizlīkumo pusotrā stundā jeb tikpat ilgā laikā, cik ilgi jābrauc no Amsterdamas līdz Antverpenei. Izmaksu līmenis šādiem braucieniem gan pilnīgi dažāds, jo Antverpenē dabūjamas vienas dienas biļetes par sešiem eiro, par kuriem var aizbraukt līdz Holandei, atbraukt atpakaļ un pavērot pilsētu vēl no citiem autobusiem vai tramvajiem, ja laiks atļauj un gaume neprasa darīt ko citu.
Latvijai ir jābūt pateicīgai Beļģijai par savu rašanos, jo laikā no 1905. gada līdz Latvijas neatkarības pasludināšanai un izcīnīšanai mūsu publicisti piesauca Beļģiju kā paraugu latviešiem, ka valstij pietiek kaut ar 30,5 tūkstošiem kvadrātkilometru zemes, cik varēja tikt arī Latvijai, ja citu vēsturisko notikumu sakritības rezultātā Polija, Lietuva vai Krievija būtu pamanījušās pavirzīt uz rietumiem savas robežas Latgalē, ja Vācija būtu noturējusies Kurzemē u.tml.
Atšķirība starp Latviju un Beļģiju tāda, ka Beļģija uzradās īstajā laikā, lai nenokavētu pasaules koloniālo dalīšanu, ko iepriekš gribēja, bet nejaudāja Kurzemes hercogiste (hercogs Jēkabs, 1610-1682). Pēc atdalīšanās no Holandes Antverpenes osta zaudēja daudz kravu, kuru apkalpošanu pārņēma Amsterdama un Roterdama, toties Beļģijai izdevās uz ilgāku laiku savākt sev Kongo Āfrikā un konvertēt šo īpašumu savas galvaspilsētas apbūvē, lai tur uz katra stūra būtu kaut kas liels, apzeltīts un Royal, t.i., karalisks - pils un/vai parks ar dažnedažādiem monumentiem, muzejs, teātris, kafejnīca vai viesnīca.
Smalko un mīlīgo formu pilsēta
Ja Briseles būves šķiet pārspīlēti apjomīgas un nomācošas, tad jāsteidzas uz Antverpeni, kur dominē smalkums. To tur simbolizē juvelierizstrādājumi. Tieši juvelierveikalu kvartāls ir pirmais pa ceļam no Centrālās dzelzceļa stacijas uz vecpilsētu pa dārglietu piedāvājumam atbilstoši nosauktu ielu De Keyserlei. Stacijā darbojas informācijas centrs, kur tūristiem bez maksas izsniedz pilsētas kartes. Ar nr. 1 tajās apzīmēts Dimantu muzejs (Antwerp Home of Diamond).
Turpat līdzās dimanta šķautnēm apjūsmojamas ir maigi apaļīgās formas Pītera Paula Rubensa (1577-1640) gleznās. Vairums no tām tapušas laikā no 1608. līdz |1640. gadam, kad viņš dzīvoja Antverpenē. Daļa no tām Antverpenē palikusi un tiek eksponēta viņa bijušajā mājā un vēl citās vietās pilsētas centrā 10 līdz 15 minūšu gājienu attālumā. Antverpenē viss šķiet viegli sasniedzams, saskatāms un pārskatāms, bet tā visa ir daudz un kopā tas tik un tā prasa tik daudz laika, ka vienu dienu ilga uzkavēšanās Antverpenē beidzas ar pamanītu, bet neiepazītu objektu sarakstu, kura dēļ vajadzētu Antverpenē atgriezties.
Šeit tekstā un bildēs doti dažādām gaumēm atbilstoši varianti, kam pievērst uzmanību Antverpenē klātienē tad, ja jālūkojas arī pulkstenī, lai nenokavētu savu vilcienu uz lidmašīnu Zaventemā vai pasākumu Briselē.
Arnis Kluinis
Kas saskatāms Eiropas nākotnē
Pēc platības 2/3 no Latvijas atbilstošā Beļģija dod pajumti līdz 11 miljoniem cilvēku, kas daudz raibāki nekā latvijieši. Beļģijas ziemeļos ar centru vistālākajā nomalē, t.i., Antverpenē, atrodas Flandrija, kurā runā flāmu valodā, dienvidos - Valonija, kurā runā franciski, bet valsts austrumos nacionālās minoritātes statusu ir ieguvuši apmēram 70 tūkstoši vāciski runājošu cilvēku. Briselē oficiālo valodu statuss dots franču un flāmu valodām, bet ES un NATO iestāžu darba valoda ir angļu. Tagadējā realitāte kaut vai Antverpenē ir vēl samudžinātāka. Ap Antverpenes Centrālo dzelzceļa staciju savas tirdzniecības un sabiedriskās rosības kvartālus izveidojuši gan par tradicionālajiem eiropiešiem uzskatāmie ebreji, gan ķīnieši ar malaiziešiem u.c. izpalīgiem no Tālajiem Austrumiem, gan ielu tirgotāji turku un arābu stilā; līdz savu gardumu veikalam Amsterdamā tikuši arī poļi.
Par Beļģijas gatavošanos sadalīties 2-3 daļās (Flandrijā, Valonijā un Briselē) Latvijas prese rakstījusi jau pārdesmit gadus. Kad 2002. gada 25. aprīlī Neatkarīgā pirmo reizi šajā gadsimtā vispār pieminēja Antverpeni, tā tika nosaukta kā galvenais atbalsta punkts Beļģijas dalīšanu virzošai partijai, kas apņēmusies atbrīvot Flandriju no gan no valoņu jūga, gan no sveštautiešiem. Nupat Antverpenē redzētais ir kārtējā mācība politiķu solījumiem neticēt. Gadījās, lūk, pārsoļot laukumam pie Centrālās dzelzceļa stacijas ap plkst. vieniem dienā, kad beidzas mācības jaunāko klašu skolēniem, un viņu mājupceļš ar vai bez vecāku pavadības veda pāri šim laukumam, kura malās atrodas vairāku autobusu līniju pieturvietas. Redzētais neatstāja šaubas, ka eiropeiska izskata cilvēku antverpeniešu nākamajās paaudzē būs maz, pat ja pieļauj, ka daļa no viņiem mācās citās skolās, kuru skolēniem nav jāiet pāri stacijas laukumam uz autobusiem, jo viņus pārvadā ar limuzīniem.
Vidusskolēni savukārt ir izdabūti laukā no pilsētas centra un bija sastopami vēlā pēcpusdienā atceļā no Holandes. Bija beigušās mācībās iestādē, kas pēc lieluma atbilst mūsu tagadējā izglītības ministra sapņiem. Jauniešu pūļi piepildīja un pārpildīja daudzus pilsētas centra virzienā ejošos autobusus. Arī tā publika bija raiba un visi uzvedās uzsvērti draudzīgi, jo kas cits vairs atliek, kad dažādu etniskās izcelsmes grupu spēki kļuvuši vienādi.
