Vieniem ceļošana ir dzīves lielākā bauda un neatņemama tās sastāvdaļa, citiem tā ir statusa un savu iespēju apliecināšana, bet vēl daļa, nespējot pārvarēt psiholoģisko barjeru, labprātāk nebrauc nekur un paliek savā komforta zonā. Kāds ir ceļošanas spēks, ko tā dod un ar ko ir bīstama, skaidro psihoterapeite Aina Poiša.
Riska zona apziņas paplašināšanai
«Pagriezīsim laika ratu 40 gadus atpakaļ - tolaik cilvēkiem mūsu valstī ceļošana bija kaut kas tik ekskluzīvs, ko varēja atļauties tikai tad, ja tev bija blats caur partiju vai komjaunatni. Ja tu tiki pāri žogam, tas bija milzīgs notikums,» atminas Aina Poiša. Viņasprāt, cilvēkiem, kuri jau tolaik kāpa pāri žogam, bija daudz vieglāk pieņemt tās ceļošanas iespējas, kas vēlāk nāca pār mums aumaļām. Bet daudziem nu jau vecāka gadagājuma cilvēkiem, kam padomju laikā tas neizdevās, joprojām gribas palikt savā drošības zonā. Psihoterapeite uzskata, ka daļai cilvēku joprojām ir grūti pārvarēt to psiholoģisko barjeru, ko piedāvā ceļojums - nokļūt stresa pilnā situācijā, kurā ir daudz nezināmo, lai cik pārdomāti saplānots brauciens arī būtu.
«Principā ceļošana - vienatnē, ar partneri vai kopā ar draugiem - nozīmē iepazīt sevi, otru un citus no labās vai ne tik labās puses. Jā, tā ir riska zona, kas vienlaikus paplašina mūsu apziņas lauku,» uzskata Aina Poiša.
Viņa atceras savas izjūtas, pirmoreiz nonākot vietā, kas padomju cilvēkam saucās ārzemes. Acis bijušas kā pogas, skrējušas uz visām pusēm, un viņa pati jutusies kā Nezinītis Saules pilsētā, kuram jāatklāj jauna pasaule. «Tā sajūta, ka esi ticis ārā no būra, bija lielākais vilinājums - gribējās dabūt vēl to brīvības sajūtu, vēl iepazīt citus cilvēkus, viņu attiecību kultūru un atvērtību pasaulei.»
Psihoterapeite gan nevar apgalvot, ka viņai ir simtprocentīga taisnība, viņa drīzāk balstās uz novērojumiem, ka mūsu vecāki, vecvecāki - atkarībā no paaudzes -, kuri ir audzināti bailēs un ierobežojumos, savu domāšanu tik ātri nespēj mainīt. «Esmu dzirdējusi, ka bērni aicina vecākus līdzi ceļojumā, pasniedzot viņiem to kā dāvanu, bet - viņi nemāk to izbaudīt, nezina, ko tur iesākt, jo ir pēkšņi izrauti no ierastās vides, bet apkārt viss ir svešs, un šie cilvēki jūtas neiederīgi, neaizsargāti. Ja viņi brauc līdzi pieskatīt mazbērnus, ir vieglāk, jo tas ir konkrēts uzdevums. Bet ļauties, atvērties un baudīt ceļojumu viņiem reizēm ir liels apgrūtinājums,» stāsta Aina Poiša, paskaidrojot: tāpēc, ka domāšana ir iestrēgusi. Un cilvēku, kurš neprot peldēt, iemestu jūrā, pārņem mazvērtības komplekss - tā ir valodas barjera, bailes no komunikācijas ar svešiem cilvēkiem, un tas bremzē ļauties iespējām, ko piedāvā pasaule, kas mums jau sen ir vaļā.
Medusmēnesī jābrauc pirms jāvārda
Aina Poiša novērojusi, ka ir daļa sabiedrības, kam ceļošana ir prestiža lieta vai savu iespēju pierādīšana. «Jo, ja tu ceļo, tu esi sasniedzis zināmu finansiālu līmeni un esi topā. Bet - tam ne vienmēr ir motivācija, ka tu to gribi sev, sevis attīstīšanai un bagātināšanai. Tev vajag tikai ar ko uzturēt sarunu: «Kā, tu neesi bijis Romā?! Tu nebrauc ziemā uz Taizemi?...» Reizēm, dzirdot, kā cilvēki par to runā, saprotu, ka tā ir tikai dižošanās,» stāsta Aina Poiša. Bet, viņasprāt, ceļošana mums dod pilnīgi citas iespējas - baudīt dabu vai citu kultūru, iegūt jaunu informāciju vai nebijušas izjūtas, meklēt un atrast piedzīvojumus. Un šajā brīdī ļoti būtisks ir jautājums, ar ko kopā to darīt - jo kompānijas parasti nav viendabīgas un vēlmes un intereses ne vienmēr ir saskaņotas. Tāpēc ceļojumos nereti notiek šķelšanās.
«Tas ir ļoti svarīgi, ar ko kopā kāpt tajā laivā, bet reizēm tajā laivā ir iespējams iegūt ļoti noderīgu informāciju, jo tieši ceļojumā cilvēku var iepazīt vislabāk. Ikdienā, kad figurējam katrs ar savām sociālajām lomām, tas var palikt nepamanīts. Bet, nonākot citā situācijā, tu uzzini, kas lācītim vēderā. Tāpēc arī saku jaunajiem pāriem, ka medusmēnesis, kas gan tad varētu saukties citādi, ir ļoti veselīgs, pirms viņi viens otram saka jāvārdu. Jo, iepazīstot vienam otru apstākļos, kas nav ikdienišķi, var uzzināt daudz jauna. Visa dzīve jau ir tāda kā ceļošana - vai laulībā, vai draudzībā, kur jāsavāc savs ego, kur nemitīgi vajadzīgi kompromisi un jāapgūst saskaņošanas māksla, kur nepieciešama spēja vienlaikus pieņemt atšķirīgo un arī nezaudēt piederības izjūtu.»
Nesabojāt kopā pavadīto laiku
Aina Poiša ir pārliecināta, ka ceļot var jebkurā vecumā, arī 70 un 80 gados, jo mūsdienās piedāvājums ir tik daudzkrāsains, ka katrs var atrast sev vajadzīgo. Viņasprāt, galvenais ir sev noformulēt, ko es vēlos redzēt un ko piedzīvot, cik lielā daudzumā, kāda mērķa vārdā. Kuru es gribētu sev par ceļabiedru, zinot, ka viens otram nesabojāsim kopā pavadīto laiku.
«Ja gribi iepazīt Romas vēsturi, skaidrs, ka tev vajag domubiedrus, kurus arī tas interesē. Ja tev patīk ceļot ar mugursomu plecā un iet uz neapdzīvotu vietu, nezināmajā, diskomforta zonā (kas tagad ir ļoti moderni), tev vajag līdzi tikpat traku avantūristu. Un kāpēc ne! Gods un slava, ka cilvēkiem patīk sevi tā iepazīt,» uzskata Aina Poiša. Viņa secina: tur, kur ir komforts, iespējams, parādās garlaicība. Bet, ejot pretim nezināmajam, cilvēks visu laiku ir tonusā, neļaujas bailēm un var pārbaudīt savu spēju robežas.
Maisam gals var pasprukt vaļā
Pavisam cits stāsts ir, ja ceļojumā dodas ģimene ar bērniem. Nereti tur visi ir nelaimīgi. Psihoterapeite analizē, kāpēc tā. «Ikdienā mēs visi cits no cita tā kā pabēgam savos darba pienākumos, tādējādi norobežojoties arī no kādām neizrunātām problēmām. Ceļojumā pēkšņi nonākam vidē, no kuras nav iespējams aizbēgt. Sevišķi, ja ceļojam ar mašīnu, kur aizmugurē ir vēl bērni. Viņi visu laiku tracina, jo neesam pieraduši tik ilgi izturēt kņadu, ko rada bērni. Ikdienā viņi ir bērnudārzā vai skolā, un vakara devu, kad mazie jānoliek gulēt, kaut kā jau var pārciest. Bet tagad bērni ir mašīnā, vīrs uzvelkas un jūk prātā, jo, svešā vietā braucot pie stūres, ir arī grūti koncentrēties. Sieva mēģina vienlaikus apklusināt bērnus un nomierināt vīru... Grūti. Turklāt skaidrs, ka, ceļojot kopā ar bērniem, viņi ir tie, kas komandē parādi. Viņi grib rotaļāties un par rotaļu biedriem izvēlas vecākus. Tas savukārt nozīmē, ka, ja nav līdzi auklītes, vecāki ne uz mirkli nevar nodalīties kā pāris. Viņiem nav nekādas romantikas, un - viņi paliek neapmierināti. Tādos apstākļos vīrs arī bieži ierauj, un visa atbildība par bērniem paliek sievas pusē. Vīrs tikai epizodiski pieslēdzas un atkal atslēdzas. Tas nav viegli, un kā īlens no maisa spraucas ārā visa uzkrātā neapmierinātība, kas ikdienā bieži ir apslēpta. Vajag ļoti maz, lai palaistu vaļā to, kas sakrājies,» uzsver pieredzējusī psihoterapeite.
Viņai ir ieteikums tādiem pāriem: «Paeksperimentējiet ar ceļošanu mazākās devās - piemēram, pabrauciet tepat pa Latviju, lai saprastu, cik harmoniski spējat būt savās vēlmēs. Vai spējat piekāpties kopējās idejas vārdā un godīgi pārrunāt, kas bija labi un kas nepatika, lai nākamajā reizē vairs nekāptu uz tā paša grābekļa un varētu iegūt jaunu attiecību pieredzi. Jo ceļošanas mērķis ir uzlādēt baterijas un piedzīvot ko nebijušu.»
Dzer šampanieti un mulst
Psihoterapeitei ir kāds interesants stāsts iz dzīves: «Pie manis atnāca sieviete, no kuras bija aizgājis vīrs - pēc 20 gadu laulības. Viņa bija šokā, jo visu bija pieradusi darīt kopā ar vīru. Viņai bija bail, ka viņas nav, ka nav pašai savas identitātes. Ieteicu ļoti ekstrēmu gājienu, kā dabūt sevi atpakaļ - aizbraukt ceļojumā, ne pārāk tālu, kaut vai tepat līdz Prāgai, un piešķirt sev lomu, ka viņa ir brīva un grib sevi iepazīt. Šī sieviete aizbrauca un man zvana, stāsta: «Dīvaina sajūta. Sēžu bārā, dzeru šampanieti, bārmenis ar mani komunicē, un tas nav ne uzbāzīgi, ne neķītri. Viņš komunicē, izrādot cieņu, un es esmu samulsusi, bet - man ir patīkami. Es jūtos kā jaunībā, kad visa pasaule ir manā priekšā, un man nav nekādu saistību... (..) Kad sāku nogurt, uzgāju savā viesnīcas numurā, izstiepu kājas un turpināju mulst pati par sevi - mana iekšējā jaunība, kas bija piedzīvojusi krahu, izrādās, nekur nav pazudusi... (..) Esmu sapucējusies, eju pa ielu un jūtu, ka vīrieši uz mani atskatās. Un es mācos nenoraidīt tos skatienus, ko agrāk pat neredzēju, jo staigāju kā ierāmēta...» Mani ļoti aizkustināja šīs sievietes stāsts. Protams, tas bija risks ieteikt doties ceļojumā vienai, jo nekad jau nevar zināt, kā tas var beigties, bet - kas neriskē, tas nedzer šampanieti!»
Jāuzmanās neuzkāpt uz mīnām
Aina Poiša atzīstas: viņa līdz tam vēl nav izaugusi, lai ceļotu viena, bet - tāda doma ir pavīdējusi. Tomēr viņa ir iemācījusies viena atpūsties šeit, Latvijā, līdz ar to nav akūtas nepieciešamības pārvarēt tālu lidojumu, lai dabūtu vienpatības devu.
«Es ceļoju kopā ar vīru, un maijā mēs jau ceturto reizi dosimies uz Korfu salu Grieķijā. Mums tur ir pazīstama saimniece, pie kuras īrējam apartamentu, un mēs tur jau jūtamies kā savējie. Kā mājās. Mums abiem ir vienošanās, ka ceļojumā atpūšamies tā, kā katrs gribam. Es esmu saules cilvēks, mani var aizvest un atstāt uz visu dienu saulē pie ūdens - tas ir veids, kā es uzlādēju baterijas. Vīram vajag lasīt - viņš paņem saulessargu, lai necepina, un lasa. Viņš apmierina savas vajadzības, es - savējās. Viņš man ir atbalsta un drošības garants, arī šoferis, jo es nejūtos tik droša stūrēt ar svešu mašīnu pa nepazīstamiem ceļiem. Bet es savukārt mums gatavoju, mācos taisīt grieķu ēdienus.»
Psihoterapeite atklāj, ka arī viņa ar vīru ceļojumā ir sastrīdējusies. «Tas bija mūsu pirmais brauciens uz Korfu, kad es sapratu, ka man vairāk patīk runāt par emocionālām lietām, bet vīrs par to satraucas un jūtas nedroši. Tā arī sastrīdējāmies. Sapratusi, ka šādas sarunas mums nerullē, jutos vīlusies. Biju gaidījusi, ka ceļojumā atklāsim viens otru personiskākā līmenī, kas man ir deficītā, bet aplauzos. Tātad mums ir kaut kas dziļāks neatrisināts, bet - es nevaru likt tādas gaidas uz ceļojumu, kur jau tāpat ir citi apstākļi un katram savs noskaņojums. Nākamajā reizē uzmanījos, lai neuzkāptu uz jau izliktajām mīnām - paņēmu līdzi galda spēles, ar ko aizpildīt vakaru un nesabojāt atmosfēru. Lai nebūtu spriedzes, no kā viņš baidās - ka es atkal gribēšu runāt. Nu, tā jau laikam ir, ka vīriešiem nav nekā briesmīgāka par to, ka sieviete saka: «Parunājamies?...» Protams, ar varu neko nevar panākt, kļūst tikai sliktāk, bet var meklēt alternatīvas, kā paiet otram pretī,» uzskata psihoterapeite, atzīstot, ka problēma, protams, šajā ceļojumā izgaismojās. Un viņa saprata, ka tikai pašai ir jāpieņem lēmums, vai grib būt ar viņu kopā. «Ja jā, ir jāmeklē pozitīvais un jātērē tas, lai problēmu nepadarītu vēl lielāku, vai jāpieņem lēmums, ka vairs nekad nekur kopā nebrauksim, vai arī - labi, es zinu, ar ko man jārēķinās, tāpēc darām to citādi! Jā, ceļojums ir kompromisu spēle,» secina Aina Poiša. Un viņas personīgā pieredze liecina, ka arī pēc 30 laulībā nodzīvotiem gadiem.
***
AINAS POIŠAS CEĻOJUMU TOP 3
1. KORFU
Tā ir Grieķijas sala, ko no vienas puses apskalo Jonijas, no otras - Adrijas jūra; 64 km gara un 32 km plata platākajā vietā. Korfu Aina Poiša ar vīru jūtas kā mājās un šogad maijā turp dosies jau ceturto reizi. «Mazā Grieķija maijā ir kā lieliska priekšspēle grūti prognozējamajai Latvijas vasarai. Saule, zilas debesis, jūra, garšīgs ēdiens, vienkārša komunikācija un mīļas un sirsnīgas attiecības - tā man ir labākā dāvana dzimšanas dienā!» atzīst psihoterapeite.
Viņa savu dzimšanas dienu svin 20. maijā
Foto no Ainas POIŠAS personīgā arhīva
2. SICĪLIJA
Skaista un saulaina sala, lielākā Vidusjūrā. Lepojas ar krāšņām pludmalēm, senu vēsturi un apbrīnas vērtu kultūru. Par tās mafiju klīst leģendas visā pasaulē. «Jā, jā, Palermo var satikt īstus mafijas bosus, par to pat nenojaušot...» apgalvo Aina Poiša. Viņa Sicīliju iemīlēja, tur esot kopā ar draudzeni
Foto no Ainas POIŠAS personīgā arhīva
3. GRUZIJA
«Es jau zinu, ka mana topa trijniekā nākamā būs Gruzija, kurp došos oktobrī - ar draudzenēm, četratā. Jau sen klausos, kā cilvēki mirdzošām acīm stāsta, ka vajag braukt uz Gruziju. Par to sapņoju, domāju, un pēkšņi kā bingo - būs! Vajag sapņot, vēlēties, jo viss agrāk vai vēlāk piepildās,» priecīgi stāsta Aina Poiša. Četratā ar draudzenēm viņa ceļos pirmoreiz, bet nekādu bažu par to nav, jo visām «štim frekvences». «Ir svarīgi atrast īstos cilvēkus, ar ko kopā ceļot, lai ceļojumam nepazūd kvalitāte. Lai ir gan fīlings, gan dalīšanās prieks. Un mēs esam draudzenes vārda tiešā nozīmē, rūpējamies savstarpēji un ļoti izjūtam cita citu. Tāpēc jau ar nepacietību gaidām mūsu jauno kopīgo pieredzi.
Foto no Ainas POIŠAS personīgā arhīva
