TŪRISMS: Dzenot Lietuvas tūkstošgades pēdas
AIZSARGĀJAMA. Užutraķu pils ar draisko vīna dievu Bakhu tās priekšā. Šis ir valsts nozīmes kultūras pieminekli ©Antra Gabre

Lietuvieši lepojas ar savas valsts vēsturi. Kā nu ne. Lietuvas dižkunigaitija viduslaikos bija viena no Eiropas varenākajām valstīm. Lietuvieši lepojas ar karali Mindaugu un karalieni Martu, saskaņā ar leģendu – latvieti. Lepojas ar saviem dižkunigaišiem – dižciltīgajiem senčiem.

2009. gadā tika svinēta Lietuvas vārda tūkstošgade. Un 1918. gadā tika parakstīts Lietuvas Neatkarības atjaunošanas akts. Jāuzsver vārds «atjaunošana», lietuviešiem tas ir būtiski. Lietuvas valsts simtgades gadā lietuvieši turpina izcelt faktu, ka Lietuvas vēsture nav sākusies tikai 1918. gadā, togad viņi savu neatkarību ir atjaunojuši. Bet šogad svin valsts atjaunošanas simtgadi.

ATJAUNOS. Lentvares pils pagaidām ir nepieejama. Pēc pāris gadiem, cerams, tās durvis taps atvērtas / Antra Gabre

To zinot, kļūst aizraujošāk netālajā kaimiņvalstī meklēt, atrast un saprast dažu tūristu vairāk vai mazāk apmeklētu objektu rašanās kontekstu, kas nav atdalāms no tūkstošgades vēstures.

Piepildīt vēlēšanos kopā ar eņģeļiem

Pa ceļam uz Traķiem, kur atrodas izsenis slavenākā Lietuvas pils, nevajadzētu paskriet garām Eņģeļu kalnam. Pazīstamāks ir Krustu kalns netālu no Šauļiem, sena pilskalna vietā, bet nu jau būs gandrīz desmit gadu, kopš cilvēku rokām ir izveidots vēl viens kalns pie Užugiru ciema. Arī tas lietuviešu sirdīs ir uz palikšanu. Un, lūk, kāpēc.

Atkal jāatgriežas pie Lietuvas vēstures. 2009. gadā apritēja 1000 gadu, kopš rakstos - Kvedlinburgas hronikā - pirmo reizi minēts Lietuvas vārds. Atzīmējot Lietuvas tūkstošgades gadadienu, Užugiru ciema iedzīvotājiem dzima ideja kalna galā uzstādīt desmit eņģeļu skulptūras. Katram gadsimtam būtu veltīts viens eņģelis. Bet jau pirmajā gadā kalna galā stāvēja 17 eņģeļu, jo cilvēki ar šo ideju aizrāvās. Tagad to ir apmēram 100.

Eņģeļi veltīti arī Baltijas ceļam, mātei, veselībai, cerībai, mīlestībai. Mīlestības eņģelis ir vismīļākais - tā pakājē sagūluši, satupuši, nolikti desmitiem eņģelīšu, ko cilvēki atnesuši vai atveduši, lūdzot to, ko vēlas visvairāk. Nu jau lielie eņģeļi apaug ar stāstiem un leģendām, ar brīnumstāstiem un zīmīgu sakritību meklējumiem. Ciema iedzīvotāji mēdz teikt, ka viņiem māju durvis nav jāslēdz, jo eņģeļi sargā.

Eņģeļus uz kalna var veidot ikviens. Piemēram, ieslodzītie gribēja, lai top grēku nožēlas eņģelis. Kāda meitene eņģeli veltīja savai mammai. Ārstiem, protams, ir savs - veselības - eņģelis. Žurnālistiem Eņģeļu kalnā arī ir eņģelis. Tā tapšanas laikā koka eņģeļa dobumā iekrita zaķis. Tiek uzskatīts, ka zaķis nes ziņas. Ko dara žurnālisti? Raksta ziņas! Tāds, rau, pastāstiņš.

Kurš gan nav bijis Traķos?!

Gluži kā bezgaumīgākajos reklāmas saukļos arī par Traķiem tā vien gribas teikt: nu kurš gan nav bijis Traķos?! Traķi bijuši Lietuvas dižkunigaitijas galvaspilsēta dižkunigaiša Vītauta valdīšanas laikā. Traķu ezerpils ir vienīgā Austrumeiropas pils, kas celta uz Galves ezera salām.

IKONA. Traķu pils Galves ezerā ir bijusi Lietuvas vizītkarte visos laikos. Traķi ir pievilcīgi visos gadalaikos. Pils būvniecība varētu būt sākta jau XIV gadsimta izskaņā. Līdz pilij var nokļūt pa diviem tiltiem / Antra Gabre

Traķos tiek uzsvērta nelielās karaīmu kopienas klātbūtne. Viņus Lietuvā ieviesa Vītauts kā savus miesassargus 1389. gadā. Karaīmus dižkunigaitis atveda no Krimas karagājiena. Mūsdienās Traķos dzīvo ap pussimts karaīmu, bet viņi prot atgādināt par sevi. Ēstuvītes vilina nobaudīt tradicionālo karaīmu pīrādziņu kibinu, kas ir uzlabots, lai radītu baudu mūsdienu cilvēka garšas kārpiņām. Kibins ir pīrādziņš ar jēra (oriģinālā tā bijusi tieši jēra gaļa) vai cūkas gaļu, biezpienu, kāpostiem, sēnēm. Kibini jāēd svaigi un karsti. Pusdienu tiesai pietiek ar diviem karaīmu pīrādziņiem.

Karaīmu ieliņas koka namiņi atgādina Maskavas forštati Rīgā, bet, visticamāk, tā ir tikai noskaņa - nelielas koka ēkas, klusums un miers. Mājiņas ir krāsainas, dažas ar kokgriezumiem, bet visām ir trīs logi uz ielas pusi. Viens logs veltīts Dievam, otrs pašam, bet trešais Vītautam, kurš devis mājvietu Lietuvas zemē. Traķos ir arī viena no divām Lietuvas karaīmu baznīcām.

Užutraķu skaistums un Lentvares cerība

Traķos ir būts daudzas reizes, bet Užutraķos biju pirmoreiz, lai gan Užutraķu baltā pils (vai muiža - kā labpatīk) ir labi saskatāma gar Traķu ezerpils sarkano ķieģeļu mūriem. Tas, ko tagad var redzēt Užutraķos, ir veidots no 1897. līdz 1902. gadam. Bija laiks, kad pils ēkā iekārtoja sanatoriju, pionieru nometni, tūrisma uzņēmumu.

Užutraķu pils īpašnieks bija grāfs Jozefs Tiškevičs un viņa sieva. Tiškeviči bija Lietuvas lielkņazistes dižciltīgo dzimta. Tai piederīgie Lietuvā uzbūvēja daudzas pilis.

Užutraķu pils ir atjaunota un pārsteidz ar greznību, jo atgādina par vēsturisko, Luija XVI stilā veidoto, interjeru. Pārsteidz ar plašumu. Ar parku. To XIX gadsimta izskaņā veidoja franču ainavu arhitekts Eduards Fransuā Andrē. Parkā bija vairāk nekā 20 dīķīšu, kas veidoja tādu saspēli, ka cilvēkam zuda realitātes izjūta. Viņš nejautāja, kas es esmu, bet - kur es esmu? Vai uz zemes vai ūdenī vai starp ūdeni un zemi?

Užutraķu īpašuma parkā bija liepu aleja, dekoratīvas vāzes, rožu dobe, marmora skulptūras - dievietes Diāna un Flora, laiskais un nepiedienīgi glītais vīna dievs Bakhs. Un, protams, vēl citi tēli, kas te bijuši. Pašlaik ir saglabājusies tikai viena oriģinālā skulptūra. Pārējās veidotas no jauna.

Užutraķi pārsteidz ar skaisto skatu uz Galves ezeru no plašās, atvērtās terases, uz kuras Tiškeviči mēdza ieturēt pēcpusdienas maltīti. Ne velti tagad pils parkā tiek rīkoti kultūras un mākslas pasākumi.

Starp Viļņu un Traķiem ir Lentvare. Savulaik šī apdzīvotā vieta piederēja Tiškevičiem. Protams, arī tur viņi uzcēla pili. Neogotikas stilā. Pils dārzu projektēja tas pats Eduards Fransuā Andrē. Lentvares pils slejas kalna galā, torņa smaile asi griežas debesīs. Pāri koku galotnēm vīd sarkani ķieģeļi ar baltiem akcentiem. Pašlaik to var aplūkot tikai no ārpuses, pils tiek gatavota atjaunošanai. Cerība uz Eiropas fondu finansējumu. Tad pēc pāris gadiem Tiškeviču Lentvares pilī varēs griezt valsi.

Traķu Voke - kas tur notiek?

Ceļā no Viļņas uz Traķiem var piestāt pie vēl kāda Tiškeviču īpašuma - Traķu Vokes muižas kompleksa. Diemžēl bez gida apskate ir… nekāda. Bet norunātajā dienā un laikā gide neatnāca. Tāpēc par Traķu Voki nācās uzzināt pašas acīm. Internetā. Šis kādreizējais Tiškeviču dzimtas īpašums esot viens no interesantākajiem un vērtīgākajiem Lietuvā. Neoklasicisma stila muižas kompleksu sāka veidot XIX gadsimta otrajā pusē pēc Polijas Lazenku pils fasona. Stilistiski bagātīga apbūve, iekopts dārzs, plašums, apbūve harmonizē ar vidi - tā tas ir gan, diemžēl muižas ēka ir apskretusi, padrupusi. Un aizslēgta. Šīs pils ēkas sastāvs tika mainīts un uzlabots, turklāt fasādes formas bija daudz elegantākas un modernākas nekā Lazenku pilij - tā lepojas lietuvieši. Lai saprastu, kālab lietuvieši tā grib mērīties ar pilīm, jāatgādina, ka Polijā Lazenku pils un parka īpašnieks bija karalis Staņislavs Poņatovskis. Lazenku Karaliskais parks (lielākais Polijā!) ir viens no populārākajiem tūrisma objektiem Varšavā.

Traķu Vokes īpašumā ir kapelamauzolejs, kurā novietoti sarkofāgi ar Tiškeviču dzimtas piederīgo pīšļiem. Aleja kapelu savieno ar muižas ēku. Eh, kapeņu apmeklējums sanāca virtuāls - Viļņas Tūrisma informācijas centra mājaslapā pētot kapelas iekārtojumu. Skaisti. Iespaidīgi.



 
Komentāri 3 Skatīt [3]
Skatīt komentārus [3]