Apgāds Zvaigzne ABC laidis klajā Dainas Avotiņas atmiņu grāmatu Mani spēka pīlāri. Tā veltīta Ojāram Vācietim un Imantam Ziedonim. Autores dzīves pieredze un unikālās aculiecinieces zināšanas padara šo izdevumu par vērtīgu izziņas materiālu visiem, kas interesējas par mūsu abiem dižgariem un laiku, kurā viņi dzīvoja.
Dainas Avotiņas stāstījums ir brīvs, smalkjūtīgs, bet vienlaikus faktiem un attēloto personu raksturojumiem bagāts. Viņa nevairās runāt par tēmām, kas, līdzīgi karstam kartupelim apkārt valstītas, apaugušas ar dažādām fantāzijas piepēm un uzbriedušas mērogos. Autore, gluži otrādi, aizslauka dažu labu izdomas uzslāņojumu, atklājot gluži citu ainu, par kuras ticamību nav jāšaubās. Neviens neizvēlas savu laiku, kad jādzīvo, un apstākļus, kuros cilvēks tiek iemests. Svarīgi ir, lai šis laiks un apstākļi, pat ja tie spēcīgāki par indivīdu, neļautu diktēt savus noteikumus, atņemot cilvēcību. Šīs nezaudētās cilvēcības mācība arī ir lielākā grāmatas vērtība. Ļoti spēcīga ir, piemēram, atmiņu epizode par Ojāra Vācieša sarīkoto Klavierkoncerta pirmlasījumu, kas ir tik emocionāla un dzejas patieso spēku atklājoša. Bet diemžēl pārāk vietietilpīga, lai to nocitētu – vienkārši izlasiet.
Savs skatījums Dainai Avotiņai ir uz aizkulisēs daudz apcilāto Ojāra Vācieša tā saukto alkoholisma tēmu, par kuru Ludmila Azarova sarunā ar šo rindu autoru reiz ne bez pamata ironizēja – ja Ojārs būtu tik daudz dzēris, kā viņam to piedēvē, pa kuru laiku tad viņš sarakstītu tos dzejoļu kalnus, ko viņš tiešām sarakstīja. Dainas Avotiņas stāsts par dzejnieku, kurš sevi nodedzina darbā, diennaktīm negulēdams, normāli neēzdams, uzturēdams sevi formā ar sen atdzisušas kafijas lāsi vai vīna malku, vīlies jaunības idejās un ideālos, ir skaudrs un ar lielu patiesības spēku.
Te labi iederas gan rindas par ielaisto hronisko plaušu karsoni, kas ir šīs pašas nevērības pret sevi vistiešākās sekas, gan rindas, kas labi raksturo padomijas atmosfēru, kur ziņotāji un karjeristi mēdza darboties ar visnotaļ netīrām metodēm: «Ojārs nebija alkoholiķis, kā tas dažās nevalodās ir izskanējis. Viņš nekad nemeklēja pudeles brāļus un nekad nebija tā piedzēries, ka neapzinātos, ko dara – to es zinu un varu pat apgalvot. Gadījās gan tādas reizes, kad pie Ojāra ne lūgti, ne saukti ar konjaka pudeli ieradās kādi no RS biedriem, kas nebūt nebija viņa draugi. Varbūt viņi gribēja Ojāru piedzirdīt un tad uzzināt dzejnieka patiesās domas, ko varētu pavērst pret viņu. Ludmila stāstīja, ka tas nevienam neesot izdevies. Tādās reizēs viņa pametusi visas pieklājības normas pie malas un pārvērtusies par Ojāra sargu.» Šī ir lakoniska, bet ļoti ietilpīga epizode, nenolaižoties līdz birku piekāršanas līmenim, kas precīzi raksturo Dainas Avotiņas atmiņu grāmatas atmosfēru. Viņas stāstījums pārliecina ar savu klātbūtnes sajūtu un notikumu pārzināšanu – gan epizode ar Jāņu svinēšanu, gan traģikomiskais mēģinājums vest Ojāru «pie prāta» un piespiest sākt rūpēties par veselību, gan stāsts par Arvīda Pelšes «maļčikiem», gan epopeja ar dzejoļu krājuma Elpa tapšanu un leģendām apvīto Dainas Avotiņas gājienu uz Glavļitu un garo spītīgo sēdēšanu uzgaidāmajā telpā, «pazudušo» manuskriptu gaidot. Tas, starp citu, varēja visādi beigties. Īpašas ievērības vērts ir starp rindām lasāmais vēstījums par latviešu dzejas zelta paaudzes nerakstīto vienošanos pārņemt «amatu krēslus», kas palīdzētu sakārtot un padarīt cilvēciskāku to laiku literāro vidi.
Arī Dainas Avotiņas atmiņas par Imantu Ziedoni ir tikpat personiskas – hronoloģiski tām veltīta grāmatas otrā puse, kaut abas nosacītās daļas ir cieši savijušās. Tas tāpēc, ka autores iepazīšanās ar Ziedoni notikusi vēlāk. Arī te atrodams daudz personisku un, visticamāk, plašākai publikai maz zināmu detaļu. Tās var izstāstīt tikai notikumu aculieciniece, cilvēks, kura mājā Imants Ziedonis dažkārt pat mitinājies. Nu kaut vai rindkopas par Viktora Līvzemnieka dzejoļa krājuma iznākšanas svinībām, stāsts par Imanta Ziedoņa aizraušanos ar glezniecību un dēkaino, trauksmes pilno, zinātkāro raksturu: «Viņu urdīja nemiers redzēt, dzirdēt un izprast visu Latvijā notiekošo. Un ne tikai Latvijā vien. Nevaru apgalvot, bet man šķiet, ka viņš pabija gandrīz visās PSRS republikās un vēlāk, kad jau tas bija iespējams, arī daudz tālākās valstīs. Un visu, ko bija redzējis, viņš neturēja kā pūralādē ieslēgtu, bet stāstīja saviem draugiem un lasītājiem.»
Līdzās atmiņu stāstam, kas vijas vairāk nekā pusgadsimta garumā, grāmatā atrodams vēl viens tekstu slānis – tās ir vēstules, dzejas rindas, dažādi dokumenti, arī melnbaltie fotoattēli. Izdevumā tie saglabāti tādi, kādi ir – bez pārmodernām dzidrināšanām fotošopā, kad gala rezultātā no oriģināla sajūtas nekas daudz pāri nav palicis un uz lasītāju raugās nevis vēsturiskas liecības, bet smukas bildītes.
Uz grāmatas vāka kopā saplūduši divi attēli – Gunāra Janaiša un Ojāra Martinsona fotogrāfijas. Lasītājiem pretim pa sliedēm nāk Ojārs Vācietis, bet pa smilšainu lauku lielceļu – Imants Ziedonis. Man prieks, ka Daina Avotiņa ir spējusi atvest abus dižgarus pie mūsdienu lasītāja, jo grāmata ir uzrunājoša. Tā varbūt neizraisa virspusējus sajūsmas spiedzienus, jo nepiedāvā lētas sensācijas, bet, kas ir daudz būtiskāk, liek domāt par laiku un cilvēkiem, kas piešķir šīs neaptveramās upes plūdumam bezgalībā augstāku virsvērtību un jēgu.
