Patriks Ouržednīks pirms kāda laika jau bija apsēdis latviešu grāmatnīcu plauktus ar grāmatu, kuras nosaukums kļūst jo dienas, jo atbaidošāks, proti, Europeana. Ja tā turpināsimies, drīz mēs no šā vārda raustīsim valodu.
Savukārt pati grāmata bija no tām, par kuru dažs lasītājs veltīja epitetu - suņa murgi, bet vēl kāds sirsnīgi smējās, slavēja par itin labu esam. (Arī šo rindu autors.) Toreiz, tāpat kā tagad, viss bija atkarīgs no katra indivīda humora izjūtas un spējas lasīt rindkopu garus asprātīgi veidotus teikumus. Par tiem reizēm gan šķita, ka to jēga, ja tāda vispār pastāv, ir pietiekami pašmērķīga. Kaut jāatzīst, autors visai teicami noveda līdz totālam absurdam mūsdienu politkorektās Eiropas vēstures jaunrades procesu.
Laikam jau latviešiem ar vienu Ouržednīku bija par maz. Tāpēc tulkotāja Halina Lapiņa kopā ar apgādu Pētergailis sarūpējusi vēl vienu Ouržednīku, sagādājot mazu prieciņu attiecīgā žanra cienītājiem. Šoreiz ar glītu vāciņu, bet, tiesa gan, vietām padīvainu maketu un burtu salikumu. Jaunā opusa nosaukums oriģinālā, par laimi, bijis tik briesmīgs, ka tas jau laikus ticis pārtulkots. Latīniskais Ad acta ir latviskots kā Lieta ir slēgta, un lieta darīta. Kā vienmēr, šo grāmatu iespējams lasīt visādos līmeņos. Nepiepūlējot smadzenes un tverot dzēlīgas asprātības, kas šoreiz, par laimi, savirpinātas saprātīga garuma teikumos, ir viens pietiekami cienījams variants. Ja esat pieradis pie čehu rakstnieku humora, tad droši uz priekšu. Salīdzinājumā ar Europeana šis teksts būs krietni vieglāk lietojams un, ko liegties, pat baudāms, jo tam piespricēta krimināla intriga.
Otra iespēja ir mēģināt smadzenes sasprindzināt, cenšoties iesaistīties Ouržednīka piedāvātajā spēlītē. Jā, vārds «spēlīte» šoreiz lietots burtiskā nozīmē! Par tās saturu un mērķiem cienījamajam autoram droši vien ir savs viedoklis, tikai, ej nu zini, vai tas, kas grāmatā pateikts, ir bijis tas, ko viņš tiešām vēlējies pavēstīt. Galvenā nelaime, Ouržednīks ar saviem pinekļiem ir sasodīti vecmodīgs. Labu brīdi domāju, ko viņš mēģinājis pavēstīt 1. nodaļā, un varu derēt, ka lielākā daļa lasītāju nesakarīgo burtiņu un ciparu kombināciju vienkārši pašķirs tālāk. Tad pēkšņi atminējos, kur es šos rimbuļus esmu redzējis. Studējot universitātē, sporta nodarbību vietā mani dzina uz šaha nodarbībām. Patriks Ouržednīks piedāvā vienu no neskaitāmajiem gambītiem, šaha spēles stratēģiju, kuras mērķis, upurējot bandiniekus vai pat figūru, ir sagrābt laukuma vidusdaļu, lai beigās pieteiktu pretiniekam matu. Kaut kādas atklātnes šā teksta varoņi risina arī turpmākajā darba gaitā. Tomēr, ja atceramies, ar ko šaha partijai normāli jābeidzas, tad sākumā piedāvātais upuris - piesmietā jaunkundze īsos bruncīšos - un beigās naktī pa logu izkritušais Pražāka kungs ir tikai dūmu aizsegs, lai vazātu lasītāju aiz deguna.
Pirmajās divdesmit lappusēs valda uguņošana, īsts gambīts. Ouržednīks šauj kā no ložmetēja, bet lasītājs dabū sev uz kakla kaut ko no Dekarta, Staļina un Perikla. Nemaz nerunājot par jau pieminēto šaha kombinācijas pierakstu, kuru vispār nav iespējams izlasīt, ja vien neesat lielmeistars Tāls un jums nav priekšā spēles dēlis ar figūrām. Tam visam autors piepin klāt millennium laika skaitīšanas problēmu un Endija Vorhola čehoslovāku izcelsmi, kaut runa būtībā ir vien par īgnu veci, kurš nīst sev līdzās uz soliņa sēdošos pensionārus un tikpat stulbus tīņus, bet, ieraudzījis jaunu skuķi krekliņā bez krūštura, notecina siekalu tā, ka pat nespēj atcerēties nelaiķes Aņežkas kājstarpes apmatojuma krāsu. Perfekti! Nu ja, ir tur vēl arī kaut kāds sabraukts pensionēts sievišķis, uzvārdā Horākova. Viņa, starp citu, izrādās, nemaz netiek nobraukta, bet gan pārnāk mājās un pati iebāž galvu gāzes plītī, pirms tam atverot gāzes padeves ventili, tādējādi vairodama pašnāvību statistikas rādītājus valstī. Vietām tas viss pasniegts patiesi asprātīgi, tomēr salīdzinājumā ar latviešu iecienīto Oskara Vailda Doriana Greja ģīmetni, ko šā romāna fani dēvē par citātu krātuvi, neko daudz vairāk kā «Raudi, dēls, raudi, būs mazāk jāčurā» no Ouržednīka necitēs.
Kaut kur pēc 20. nodaļas Ouržednīka gambīts sāk izčākstēt un kārtīgi bremzēt. Atceros, reiz vaicāts par sava romāna līdz galam neizstrādātā fināla cēloņiem, Vilis Lācītis atbildēja divos vārdos - apnika rakstīt. Man šķiet, Ouržednīks kaut kur sapinas, bet varbūt man tikai tā šķiet, un esmu palaidis garām kādu atklātni ar, piemēram, Nimcoviča aizsardzību, kas paredz vēl kādu šaha spēles cienīgu literāru viltību. Teikšu tomēr godīgi, šajā grāmatas daļā vēlme saprast autoru sāka strauji noplakt, pieņemoties spēkā gribēšanai pieklājīgi un ātri šo tekstu izlasīt. Tad vēl 83.- 86. lappusē tekstā izlien visai pamatīga un spalvaina Jaroslava Hašeka āža kāja - pagara pasāža, kas sākas ar teikumiem: «Namjans bija tik perfekts čehu stulbuma paraugs, ka viņu varētu vadāt uz pasaules izstādēm; jautrs, miermīlīgs, vienkāršs, tipiski mazizglītots, iedomīgs, patmīlīgs un agresīvs. Visai labprāt diskutēja - ar to Čehijā saprot sabiedrisku pasākumu, kurā pēc iespējas sparīgāk cenšas atstāt ar garu degunu kādu citu stulbeni, kas pūlas kaut ko par to pateikt. Tikai tad, ja čehs tiek galā ar šo sociālo uzdevumu, viņu uzskata par inteliģentu cilvēku: čehu inteliģence rodas no tumsonības, kurā viens pusstulbenis uzmet citu pusstulbeni.» Nu, apmēram tā pāris lapaspušu garumā, gandrīz, it kā autors būtu latvietis.
Tad, lai pārslēgtu ātrumu un iegūtu atelpu, tiek izšauta 91. lapaspuse: «Lasītāj! Jums mūsu stāstījums šķiet nesakarīgs? Ir sajūta, ka darbība nekust ne no vietas? Ka grāmatā, kuru turat rokā, būtībā pilnībā nekas nenotiek? Nekrītiet izmisumā: kāds te ir stulbs - vai nu autors, vai arī jūs. Iespējas ir līdzīgas. Citi ir miruši, mēs arī nomirsim. Nomirsim - ak bēda, ak posts!» Bet sasodītais fināls ne sitams nerakstās! Abrakadabra ar pretenzijām a la Jean Patrick Modiano tāpēc ir vēl jāpaturpina, un beigās, kad nu galīgi nevar, vismaz jāizmet vecis naktī pa logu. Bums! Šahs un mats. Lieta slēgta, un arī jaunkundze no laukiem tikusi piesmieta tikai drusciņ un pavisam īsu brīdi. Lasīt vai nelasīt - domājiet paši.
