30. martā Vīnes Valsts operā notika Riharda Vāgnera operas Parsifāls jauniestudējuma pirmizrāde.
Šoreiz Vāgnera pēdējai un, iespējams, pilnīgākajai operai klāt ķēries latviešu režisors Alvis Hermanis un viņa komanda. Pie diriģenta pults - Semjons Bičkovs, savukārt dziedātāju sastāvs intriģējošs un daudzsološs - Kundrijas lomā debitēja Nīna Stemme, titullomu atveidoja britu tenors Kristofers Ventriss, Amfortasu - kanādietis Džeralds Finlijs, Klingzoru - Johens Šmekenbehers, bet Gurnemanca tēlā pēdējā brīdī sasirgušo Hansu Pēteru Kēnigu nomainīja lieliskais vācu bass Renē Pape. Pāris dienas pirms pirmizrādes ilgā sarunā par Vāgneru, tenoriem un, protams, Parsifālu Vīnē tikāmies ar titullomas atveidotāju Kristoferu Ventrisu.
- Jums Parsifāls ir viena no bieži atveidotām lomām jau teju divdesmit gadu. Cik iestudējumos esat piedalījies, un kā šo gadu gaitā mainījusies jūsu attieksme pret šo tēlu?
- Esmu dziedājis Parsifālu mazliet vairāk nekā desmit iestudējumos. Pirmais no tiem bija 1996. gadā Antverpenē, diezgan klasisks - Kundrija bija no Baireitas, sers Donalds Makintairs, slavenais Patrisa Šero un Pjēra Bulēza Gredzena Votāns, dziedāja Gurnemancu - tā bija fantastiska pieredze man kā debitantam Vāgnera repertuārā. Šajā iestudējumā Vīnes Valsts operā brīnišķīgā Nīna Stemme pirmoreiz dzied Kundriju. Mēs esam daudz uzstājušies kopā, gan dziedājuši Zīgmundu un Zīglindi Valkīrā nesen Ķelnē Roberta Kārsona iestudējumā, vairākas Mcenskas apriņķa lēdijas Makbetas izrādes, Vāgnera Klīstošo holandieti. Protams, šo gadu laikā mans Parsifāls ir mainījies. Lai arī tā nav liela loma, ja salīdzina, piemēram, ar Zīgmundu, taču pirmām kārtām jau vokāli esmu daudz drošāks un pārliecinātāks. Interesanti, ka ar Semjonu Bičkovu tajā izdodas atrast jaunas lietas un liek atcerēties to, kas piemirsies, jo Parsifāla partitūrā viss ir ļoti sīki un smalki uzrakstīts, taču, dziedot no galvas, nianses piemirstas. Bičkovs neļauj dominēt rutīnai un nepaļaujas uz iepriekšēju pieredzi vai iedziedātām lietām, tāpēc dziedātājiem mēģinājumu procesā vajadzēja būt ļoti modriem. Konceptuāli Parsifāla stāsts ir tas pats - no sākuma tas ir jauns zēns, kas pamazām pieaug, kļūstot fiziski spēcīgāks un gudrāks, iepazīstot līdzjūtību un ziedošanās ideju.
- Kā bija strādāt kopā ar režisoru Alvi Hermani?
- Patiesībā tas bija ļoti aizraujoši. Viņš ir teātra cilvēks, aktieris un brīnišķīgs cilvēks un ļoti labi zina, kādas emocijas kurā brīdī grib panākt. Viņš varbūt tik labi nepārzina mūziku un tāpēc vairāk strādā ar tekstu, tā dara daudzi režisori, kam ir liela pieredze dramatiskajā teātrī. Parsifāla stāsts ir visai skaidrs, un Hermaņa interpretācijai bija viegli sekot - darbība notiek Vīnē, slavenajā Oto Vāgnera projektētajā psihiatriskajā slimnīcā Am Steinhof, kurā savulaik praktizēja arī Freids. Jāsaka, tas bija savstarpēji bagātinošs kopdarbs. Atšķirībā no diriģenta Hermanis ļoti uzticējās mūsu - dziedātāju - iepriekšējai pieredzei citos Parsifāla iestudējumos, ieklausījās, jo viņa mērķis nav principāli lauzt esošās tradīcijas. Mūsu ieguldījums šajā iestudējumā ir tieši šīs zināšanas un pieredze. Parsifālā ir virkne rituālu, ainas, ko publika noteikti gaida. Tādēļ mums Hermaņa radītajā koncepcijā un scenogrāfijā vajadzēja iekļaut visus šos elementus - šķēpu, kāju mazgāšanu, attiecības starp varoņiem.
- Kāda ir jūsu attieksme pret režijas teātri Vāgnera operās?
- Opera, arī Vāgners, nav nekas laikā sastindzis. Ir tikai normāli, ka mainās režijas idejas. Nu jau tie ir vismaz divdesmit gadi, kad operā vairāk runā par režisoru nekā par diriģentu un dziedātājiem. Iespējams, tā ir nepieciešamība meklēt tiltu starp klasisku operu un mūsdienām. Piemēram, Buenosairesā Teatro Colon Parsifāla iestudējumā Klingzors bija biržas brokeris un viss Grāla stāsts risinājās finanšu pasaulē... tā ir vide, kas sniedz publikai saprotamāku piesaisti nekā, iespējams, bruņinieku brālība. Režisori vēlas, lai auditorija atpazītu konceptus un reaģētu uz tiem. Savukārt tehniskās iespējas atļauj palielināt iestudējumu dinamiku, ļaujot operai iet kopsolī ar tehnoloģijām, kas ir neatņemama mūsdienu cilvēku dzīves sastāvdaļa. Cita problēma rodas, ja publika nepieņem režisora ideju vai to līdz galam pat nesaprot. Manā pieredzē ikviens režisors diezgan skaidri zina, ko grib vēstīt, taču publika ne vienmēr ir gatava interpretācijām, kas neatbilst tās gaidām. Diemžēl dziedātājiem tas var būt arī nepatīkami. Režisors izsvilpšanu piedzīvo tikai pirmizrādē, taču dziedātājam jāiet klanīties katrā izrādē, un, ja svilpj, lai gan muzikāli viss ir bijis kārtībā, ir tāda interesanta sajūta. Amerikas teātros daudz laika tiek veltīts publikas izglītošanai, tiek rīkotas diskusijas, tikšanās ar iestudējuma komandu, Eiropā tas notiek daudz retāk.
- Šķiet, jūs dziedājāt šo lomu arī Baireitā slavenajā 2008. gada Parsifāla iestudējumā, ko veidoja Stefans Herheims?
- Jā, tā bija mana debija Baireitā. Tas bija neticams, daudzslāņains un unikāls stāsts ar vismaz trim paralēlām realitātēm. Herheims prot sintezēt idejas, radot unikālu, es pat teiktu, kinematogrāfisku, kopainu, taču nereti cilvēkiem viņa iestudējumi ir jāskatās atkārtoti, lai spētu visam izsekot. Tā bija fantastiska pieredze, un iestudējums guva milzīgus panākumus, jo tur bija gan oriģinālais stāsts, gan 20. gadsimta vēsture, par ko domāt, ko analizēt.
- Ko nozīmē Parsifāla tēls?
- Tā ir bērna nevainība, naivums, atvērtība pasaulei un reizē vienlaikus labā un ļaun]a potenciāls. Mazi bērni ir kā sūkļi, kas uzsūc visu apkārtējo, ko dzird, redz, kā pret viņiem izturas. Būdams divu mazu bērnu tēvs, es to redzu katru dienu. 1. cēlienā Parsifāls no meža, kur audzis vienatnē ar māti, pēkšņi ierodas dīvainā vietā, kur ir daudz svešu cilvēku, kas turklāt viņu nosoda. Tā ir viņa pirmā sastapšanās ar svešiniekiem, uz ko jāreaģē. Šādas jaunas situācijas, kas vienlaikus mulsina un reizē dara gudrāku, ir sava veida garīgās iniciācijas. Manuprāt, reliģisko ceremoniju un reliģiozitātes uzsvērums reizēm ir pārspīlēts, jo patiesībā Vāgners nekur nav pieminējis Jēzu Kristu. Pestītājs, kas tiek minēts Parsifāla tekstā, ir tikpat metaforizēts kā visa Vāgnera pašradītā mitoloģija. Pamatprincipi var līdzināties - ja tu lūdz piedošanu, tā tiek dāvāta, taču Parsifāla stāsts ir par līdzjūtību, sapratni un palīdzēšanu citiem, ziedošanos. Tur ir arī sava problemātika, sevišķi attieksmē pret Kundriju. Kundrijas skūpsts, kas sākotnēji ir mātišķs, pēc tam iegūst izteikti seksuālu nokrāsu, samulsina Parsifālu, atmodina viņā agrāk nepazītas sajūtas, taču viņš tām neļaujas, atminoties Amfortasa likteni saskarsmē ar kārdinājumu, lai gan Parsifāls nezina, kas tas īsti ir. Hermanis portretē Vīni 20. gadsimta sākumā, laikā, kad tā bija izcilu kultūras cilvēku, domātāju, mūziķu, dzejnieku pilsēta. Amfortasa nedzīstošā rēta - šķēps - šķiet caururbis viņa galvu - tomēr liek domāt par zināmu krīzi prāta zelta laikmetā.
- Vai Parsifāls, Loengrīns un Tannheizers ir arī viena un tā paša varoņa attīstības modifikācijas?
- Jā, savā ziņā šīs lomas ir savdabīgs ceļojums laikā, iespējams, gan Vāgneram, gan ikvienam, kas šīs lomas interpretē. Starp citu, šajā Parsifālā man ir bruņas gluži kā Loengrīnam (smejas). Tenoriem Vāgnera repertuārā, var teikt, iznāk izaugt pamazām, diezgan burtiski sekojot Vāgnera rokraksta attīstībai. Parasti pirmo dzied Ēriku Holandietī - tur ir trio, kvartets, ansambļi, ārija - tradicionāla operas forma. Pēc tam nāk Loengrīns - tur it kā tiek saglabāta ārijas forma, taču ārijas nesākas un nebeidzas, tas ir viens garš dziedājums. Tanheizers, savukārt, ir tradicionālāks, tas sacerēts Parīzei. Bet Parsifāls ir kā sapnis - orķestris pēkšņi ir vēl viena, līdzvērtīga balss, nevis pavadījums, tā ir orķestra un vokālās partijas pilnīga sintēze.
- Pastāv uzskats, ka Vāgnera repertuārs ir daudzu tenoru kapsēta. Turpretī citi, tostarp jūs, tieši specializējas Vāgnera lomās.
- Man liekas, katrai lomai ir savs laiks, un dziedātājam ir svarīgākais to saprast. Sevišķi grūti tas ir jaunībā, un, ja vēl ir tāds operas industrijas tirgus kā mūsdienās, kad visu vajag ātri un par katru cenu, tad var pamatīgi nodarīt sev pāri. Sevišķi apdomība nepatīk aģentiem (smejas). Man Parsifāls nāca balsij īstajā laikā. Es nekad neesmu īsti komfortabli juties itāļu operās. Pirmās man bija nelielās otro tenoru lomas Verdi operās - Gastons, Borsa utt. Glainbornā es sāku dziedāt čehu operas, kur arī ir spēcīgi otrie tenori - operās Katja Kabanova, Jenūfa. Pēc tam nāca Ļenskis Oņeginā Antverpenē, un viņi meklēja jaunu tenoru Parsifālam, līdz ar to lomu attīstība bija loģiska. Es nepārlēcu vienā dienā no itāļiem uz Vāgneru. Mana stiprā puse ir gaišs, lirisks augšējais reģistrs. Vāgnera tenoriem jābūt ar spēcīgām saitēm, balss spēkam un vienlaikus itāliskai dzirkstij. Tieši tāpēc jauns Vāgnera tenors parasti sākas pēc 35 gadiem. Ir daudz jāstrādā ar augsto krūšu pozīciju. Un, ja to ilgstoši dara nepareizi, tad var pazaudēt balsi. Esmu bijis ļoti uzmanīgs, izvēloties lomas, un vienmēr esmu centies neko negrābt par ātru. Taču skaidrs - ja dziedi Parsifālu, nākamajam jābūt Loengrīnam, tad Zīgmundam, Tanheizeram un Tristanam. Varu klusiņām atzīties, ka šobrīd esmu nonācis līdz savam pirmajam Tristanam - 2019. gadā Briseles jauniestudējumā. Jūtu, ka tā man būs īpaša loma gan vokālā, gan tēla ziņā.
- Vai jūsu plānā kaut kur ir arī Zīgfrīds?
- Zīgfrīds īsti nav man domāts. Nezinu, varbūt to esmu palaidis garām. Daži var šo lomu dziedāt, citi ne. Es mēģināju to mācīties, bet… tā laikam man neder. Zīgfrīda partijā pastāv risks, ka pastiprinātais spiediens uz saitēm var radīt neatgriezeniskas sekas, tas kapsētas risks. Es šo lomu īsti nesajūtu arī emocionāli.
- Pastāstiet par to, kā nonācāt operā?
- Bērnībā dziedāju skolas korī, man ļoti patika. Anglijā mums ir Guilbert & Sullivan operetes, ar ko lepojamies pasaules kontekstā. Es mācījos zēnu skolā, un 11 vai 12 gadu vecumā mums visiem bija vēl augstās balsis, dziedājām sieviešu partijas - es biju galvenā dāma operetē Burve. Nedaudz spēlēju arī klavieres, un tas viss man patika labāk nekā mācības skolā. Vecāki ļoti atbalstīja, veda uz operu, pirka ierakstus - tas bija pagājušā gadsimta 70. un 80. gados, kad uz lielajām skatuvēm dziedāja Domingo un Pavaroti. Domingo Koventgārdena Otello iestudējumā mani vienkārši satrieca, un tad es laikam pieņēmu lēmumu, ka dziedāšu. Sekoja mācības Londonas Karaliskajā mūzikas koledžā pie Džoijas Mammenas, tad stažēšanās Glainbornā, pirmās lomas. Īstenībā neko citu es nemaz nemāku darīt.
- Opera ir diezgan nežēlīgs bizness. Vai izjūtat arī ēnas puses?
- Popmūzikas un kino ietekme ir ļoti jūtama arī mūzikas pasaulē. Valda popzvaigžņu kults - profesionālā atzinība un karjeras attīstība var būt par daudz atkarīga no komunikācijas ar medijiem. Ir kolēģi, kas milzīgi daudz laika veltī tieši sabiedrisko attiecību aktivitātēm. Man tas liekas apgrūtinoši, es labprātāk veltu laiku ģimenei. Esmu laimīgs, ka man ir veiksmīga karjera, pietiekama atpazīstamība profesionālajā vidē, bet ka man nav visu laiku jābūt rampas gaismās. Palīdz arī tas, ka esmu tenors - ja Džoija Mammena savulaik nebūtu atklājusi manu augšējo reģistru, varēju palikt slinks baritons… tad situācija būtu citādāka, konkurence būtu lielāka.
- Un kas jums operā patīk vislabāk?
- Patīk mainīt kostīmus un lomas, tēlot. Esmu sajūsmā, ka operdziedātājs var būt aktieris, kļūt par kādu citu, iedziļināties tēlā, iepazīt un izjust to. Varbūt tā ir savdabīga maskēšanās, pašaizsardzība. Es, piemēram, nedziedu kamermūziku. Man tas liekas pārāk personiski, intīmi. Kamermūzikā tu nevari būt kāds cits, jābūt sev pašam. Laikam neesmu gatavs tik ļoti atklāties publikai, lai arī tīri no vokālās tehnikas viedokļa kamermūzika ir ļoti noderīga balss izkopšanai. Kopš esmu tēvs, man ir arī psiholoģiski grūti atveidot lomas, kas prasa sadzīviski brutālu uzvedību, piemēram, Sergeju Mcenskas apriņķa lēdijā Makbetā - tad es labprātāk palieku pie Vāgnera simboliskajiem varoņiem.
***
Kristofers Ventriss
• Britu operdziedātājs, tenors
• Studējis Londonas Karaliskajā mūzikas koledžā operdziedāšanu pie pedagoģes Džoijas Mammenas
• Glainbornas festivāla stipendiāts, GTO Singers un Džona Kristi balvu ieguvējs, uz operas skatuves debitējis Opera North un English National Opera teātros Apvienotajā Karalistē
• Pasaules slavu ieguvis ar tenoru partijām Riharda Vāgnera operās, atveidojot Parsifālu, Loengrīnu, Zīgmundu, Ēriku. 2019. gadā paredzēta debija Tristana lomā Briseles La Monnaie operā
• Regulāri uzstājas Eiropas lielākajos opernamos, tostarp Vīnes Valsts operā, Karaliskajā Koventgārdena operā, Milānas Teatro alla Scala, Bavārijas operā, Baireitā, Vašingtonas un Sanfrancisko operās
