No malas raugoties, itālieši šķiet ģimeniskāki par latviešiem, turklāt nereti redzams, ka tieši tēvi ļoti labprāt darbojas ar mazajām atvasītēm. Iespējams, tāpēc itālieši, meklējot savu nišu grāmatu pasaulē, apstājušies pie šķietami mazāk ierastas izvēles – Boloņas grāmatu tirgus ir lielākais bērnu grāmatu tirgus Eiropā.
Ik pavasari, aprīlī, tas pulcē bērnu grāmatu māksliniekus, izdevējus un autorus no visas pasaules. Ideja darbojas perfekti, milzīgos paviljonos šeit savu klātbūtni apliecina lielo izdevniecību stendi, nacionālie stendi un citu grāmatu tirgu pārstāvju stendi - tostarp milzīgs Frankfurtes grāmatu meses stends un liels apvienots Ziemeļvalstu stends. Četri paviljoni, 20 000 kvadrātmetru, 1300 stendu, piedaloties pat tādām eksotiskām valstīm kā Mjanmai, Kotdivuārai un Nepālai, liela priekšzāle, kur šogad bija izvietota ilustratoru darbu izstāde, - šeit viss notiek ar vērienu un jau 54. reizi. To, ka tirgus savā jomā ir prestižs, liecina arī fakts, ka Astridas Lindgrēnes balvas ieguvējs literatūrā tika pasludināts tiešraidē īpašā preses konferencē. Boloņai ir arī sava bērnu literatūras balva, ko pasniedz vairākās nominācijās, tas viss tiek darīts ar Itālijai piestāvošo aizrautību un degsmi. Turklāt izstāde nav tikai paviljoni, tie ir arī dažādi notikumi pilsētas bibliotēkās, grāmatnīcās un muzejos: lasījumi, diskusijas, konferences, meistardarbnīcas.
Boloņā var labi pārliecināties, ka bērnu literatūra ir milzīga miljardus pelnoša tirgus industrijas sastāvdaļa. Tās pamatā ir šķietami vienkāršs aprēķins - normāli vecāki saviem bērniem grāmatas pirks, lai arī kādi tehnoloģiju vilinājumi viņus uzrunātu un kārdinātu. Šajā tirgū ir savi spēles noteikumi, tradīcijas un labās manieres, kas jāievēro, lai jaunpienācējus uztvertu nopietni. Tā ar sava pasaule. Vērojot Boloņas tendences, nebija grūti pamanīt, ka aplūkošanai bija izlikts daudz grāmatu, kurās dominē ilustrācijas un ir maz teksta. Nepārprotams bija arī dažādu vampīrveidīgu mošķu uzvaras gājiens, šai tēmai pat tika rīkotas īpašās debates. Ilustrāciju jomā diezgan daudz pamelna piedāvājuma, šķietami neglīti, dīvaini varoņi ir kā pretstats otrai galējībai - estetizētajiem disnejveidīgajiem pasaku personāžiem. To visu vērot bija interesanti, tomēr vienkop salikti dažu izdevniecību stendu piedāvājumi maķenīt atgādināja bildītes, ko var aplūkot internetā par brīvu, ierakstot meklētājā atslēgas vārdus - šizofrēnijas slimnieku zīmējumi, savukārt citi - pārsaldinātu cukura sīrupu.
Interesanti, ka uz visa šā raibā fona, kurā dominēja grāmatu mākslinieki, dažādu rangu bērnu literatūras eksperti un vērtētāji, pašu autoru loma Boloņā, vismaz šogad, nebija liela. Nav jau tā, ka, rakstniek, sēdi mājās un raksti, bet kaut kas uz to pusi ir gan. Braucu cerībā paklausīties kādas interesantas un profesionāli noderīgas gudrības, bet autoru kafejnīcā un citās diskusiju vietās vairāk gan skanēja globāli spriedumi par to, ka zeme ir apaļa. Boloņa acīm redzami ir vieta, kur notiek grāmatu pasaules darījumi, te tiek pirktas un pārdotas izdošanas tiesības. Varbūt maldos, bet šajā procesā grāmatu mākslinieku nozīme ir ja ne primāra, tad ļoti liela, tāpēc Boloņas tirgus ir vieta, kur jābrauc skatīties topošajiem ilustratoriem. Par aģentu darbu runājot, viņu valstība vienā no paviljona augšstāviem bija visnotaļ idilliska - īsts puķu dārzs, ne biznesa vieta, ja vien vari atļauties noīrēt galdiņu. Cenas, protams, pamatīgas - ja jau vienkārša apmeklētāja dienas biļete maksāja vairāk nekā trīsdesmit eiro.
Latvijas stends šajos grāmatu svētkos bija visai neliels, pat ja salīdzina ar kaimiņiem igauņiem un lietuviešiem. Pēdējie Boloņā sevi pozicionēja diezgan pārliecinoši, pateicoties saviem grāmatu māksliniekiem. Mūsējie savukārt lika akcentu uz jauno mākslinieku vienā eksemplārā veidotām grāmatām, kas izraisīja publikas interesi. Tirgū darbojās mūsu literārie aģenti un vairāku tipogrāfiju un izdevniecību pārstāvji. Pavisam noteikti tiesības izdot grāmatas tika pirktas, redzēsim, vai kāds būs vēlējies iegādāties izdot latviešu autoru darbus. Interese bija, bet nereti šīs intereses pārtapšanā konkrētā tulkojumā un grāmatā vajadzīgi gadi.
Milzu drūzma valdīja Astridas Lindgrēnes balvas izsludināšanas preses konferencē, kas norisinājās zviedriem raksturīgajā diezgan dīvainajā manierē (līdzīgi kā Nobela prēmijas izsludināšanas regulārā minstināšanās). Pēc tās priecājās vācieši un Silvija Tretjakova, kura bērnu žūrijā savulaik daudz darījusi šā gada laureāta vācu grāmatu mākslinieka Volfa Elbruha popularizēšanā. (Vai atceraties Kurmīti, kas gribēja zināt, kurš viņam uztaisīja uz galvas?) Tāpat Boloņā īpašā pasākumā pilsētas centrā tika nosaukti šā gada Boloņas bērnu literatūras balvas četri laureāti. Mēģināju ielūkoties šajā pasākumā, bet sapratu, ka tur saimnieko mazie itāliešu lasītāji. Nav jau tā, ka Itālijā viss labi vien. Vienā no debatēm, ko apmeklēju, runātāja ar satraukumu vēstīja, ka nabadzīgākajos Itālijas reģionos mazturīgās ģimenēs vispār nav grāmatu, savukārt situācija ar bibliotēkām esot slikta, vietumis tās netiekot pienācīgi atbalstītas vai pat esot slēgtas. Kā teica runātāja - bērni jau izaugs arī bez grāmatām, tomēr kādam nekvalificētu melnstrādnieku liktenim, šādi izauguši, viņi tiks nolemti? Tas nebūt nebija retorisks jautājums. Pretrunīgu iespaidu atstāja lietuviešu un indiešu apvienotā diskusija (Rodžers Torps, Giedre Jankevičute un indiešu rakstniece V. Geetha) par padomju laiku bērnu grāmatu ilustrācijām. Tēma bija ļoti aizraujoša, atklāja daudz jauna, piemēram, to, kā PSRS Maskavā tulkoja un drukāja lētas grāmatas indiešiem, kuras Indijā pārdeva par smieklīgi mazu naudiņu. Izrādās, ar šīm grāmatām 20. gs. 50., 60. un 70. gados uzaugušas daudzas indiešu paaudzes. Žēl vien, ka diskusijas rīkotāji nebija padomājuši par apskaņošanu. Lietuviešu runātāja, lai gan savas jomas eksperte, gan brīžam uzstājās tā, ka nevarēja saprast, vai mājās joprojām goda vietā netur savu oktobrēnu nozīmīti, bet kopīgā dziesma «mēs esam pret amerikāņu masu kultūru» tika atrasta jau diskusijas sākumā. Jautrākais šajā pasākumā bija kāda tumšādaina bomzene, kas ieslīdēja mākslas grāmatnīcā, piekrāva krietnu šķīvi ar bezmaksas uzkodām un devās tālāk nezināmā virzienā.
Viesu valsts godā ar saukli Sharing a Future šogad bija katalāniešu literatūra. Bija skaidri redzams, ka šie ļaudis lepojas ar savu valodu, rakstniekiem un grāmatu māksliniekiem. Viņi te viesojās, lai parādītu, cik bagāta grāmatu ziņā ir Katalānija, un tas bija nacionāls pašlepnums labā nozīmē.
