«Šķiet, ka skolas laikā mēs gājām skatīties šo iestudējumu, bet diemžēl es neko neatceros, vien to, ka bija daudz valšu, bet šī izrāde būs arī nedaudz citādākā, mūsdienīgāka,» saka baletdejotājs Raimonds Martinovs. Rīt, 12. aprīlī, Latvijas Nacionālajā baletā jauniestudējums – Helēnas Tangijevas Birznieces pirms 60 gadiem veidotā baleta Pie zilās Donavas horeogrāfijas atjaunojums. Ar šo iestudējumu 13. aprīlī tiks atzīmēta leģendārās baletmeistares Helēnas Tangijevas Birznieces 110. jubileja.
Baleta Pie zilās Donavas iestudējumam Rīgā šogad aprit 60. jubileja, pirmo reizi mūsu baltajā namā tas iestudēts 1957. gadā, atjaunojumus piedzīvojis 1987. un 1994. gadā. Kopumā tika nodejotas 310 Pie zilās Donavas izrādes, bet 21. gadsimtā tas nav dejots ne reizi. Balets Pie zilās Donavas ir iekļaujams mūsu nacionālā baleta zelta fondā, tā ir izrāde, kas nemainīgā veidolā uz skatuves dzīvojusi visilgāk - vairāk nekā 40 gadu. «Tā ir spilgta, ar daudziem sulīgiem tēliem, ļoti sarežģīta solistēm,» uzsver šī iestudējuma horeogrāfs inscenētājs Aivars Leimanis. Nacionālā baleta vadītājs uzskata, ka Pie zilās Donavas būs labs papildinājums trupas repertuāram, kurā līdz šim pietrūcis melodrāmas.
Sena horeogrāfija jaunās skaņās
Baletdejotājs Raimonds Martinovs uzsver, ka leģendārā horeogrāfija tiks saglabāta, bet vienlaikus iestudējums būs arī daudz mūsdienīgāks, jo tiek veidoti jauni kostīmi un arī scenogrāfija. «Un Franča tēlā daudz kas atkarīgs no aktiermeistarības. Atceros, skolas gados ar puišiem spriedām, ka šajā baletā sarežģītas partijas ir abām galvenajām sieviešu lomām, Annelei un Franciskai, tur tiešām ir daudz ko darīt, bet vīriešu partijai ir daudz cilāšanas, tāpēc tēla kopējā veidolā ļoti būtiska ir aktiermeistarība,» saka Raimonds Martinovs.
Pašā stāstā gan vīrietim ir liela nozīme - balets vēsta par kādu jaunu meiteni Anneli un viņas draugu, komponistu Franci, kas dzīvo mazpilsētā, kurai cauri brauc Vīnes teātra dejotāja Franciska. Jaunieši savstarpēji iepazīstas, starp Francisku un Franci rodas jūtas, tomēr Franciska atgriežas Vīnē. Kad Francis viņu apciemo Vīnē, Franciskai jāizvēlas: vienkārša un klusa dzīve mīlestībā vai līdzšinējā karjera. Francis atgriežas dzimtajā pilsētā, turpina ierasto dzīvi kopā ar Anneli. «Par ko gan šajā pasaulē var runāt? Protams, vissvarīgākā ir mīlestība, jebkura filma, pat realitātes šovs vai kas cits patiesībā ir par mīlestību. Šis stāsts ir par to, ka Francis kļūst par upuri savai sirdij. Tomēr viņš izdara vienu labu lietu - ir spējīgs atzīt savu vainu, Annele viņam piedod, līdz ar to ir laimīgas beigas. Pats līdz galam vēl neesmu izdomājis, vai Francim tā ir aizraušanās vai arī mīlestība, kurai nav lemts piepildīties. Tomēr - šī ir «valsīga» izrāde, kurā sākumā viss ir labi, pēc tam ir pārdzīvojumi, un beigās viss atrisinās ļoti labi. Skatītāji grib aiziet ar pozitīvām emocijām, jo īpaši no tik vieglas izrādes,» uzskata Raimonds Martinovs. Mākslinieks uzskata, ka visu skatītāju gaumei nekad nebūs iespējams izpatikt, jo ir skatītāji, kuriem patīk domāt, un ir skatītāji, kuri grib, lai kāds domā viņu vietā un stāstā viss ir skaidrs. «Pat tam cilvēkam, kurš pirmo reizi nāks uz baletu, vispār neko nezinot par šo mākslu, viss būs saprotami un nebūs vilšanās, jo varēs baudīt skaistu mūziku, krāšņus tērpus un lielisku dejotāju sniegumu.»
Skolot kolēģus un konkurentus
Baletdejotājs mūsu nacionālajā baletā sāka strādāt 2000. gadā, un pavisam drīz jau būs viņa 20. sezona teātrī. «Tiešām nejūtu nekādu vecuma slogu un to, ka turpat 20 gadus jau esmu šajā teātrī. Laiks paskrien ļoti ātri, jo īpaši mūsu profesijā. Tik daudz braucam apkārt pa pasauli viesizrādēs, daudz dejojam, mums ir ļoti spraigs dienas ritms. Laiks paiet ātri tāpēc, ka ir ko darīt, ja nebūtu ko darīt, tad laiks tik ātri neskrietu,» uzskata baletdejotājs.
Mākslinieks atzīst, ka jau pirms vairākiem gadiem domājis par iespēju kādreiz pievērsties pedagoga darbam, un dzīve viņam tādu iespēju sagādājusi - jau pāris gadus viņš Latvijas Nacionālajā baletā strādā arī par pedagogu un repetitoru. Pēc leģendārā pedagoga un repetitora Modra Cera aiziešanas mūžībā viņa pienākumus uzņēmušies trīs mūsu baleta mākslinieki - viņš, Sergejs Neikšins un Viktorija Jansone. Uz repliku, ka viņš vienlaikus skolo savus kolēģus un skatuves konkurentus, Raimonds Martinovs pasmaida: «Mani neinteresē konkurence, mani interesē Latvijas Nacionālā baleta līmenis. Ir ļoti daudz laba, ko esmu saņēmis no saviem pedagogiem, un savu profesionālo pieredzi es labprāt nododu par mani jaunākiem māksliniekiem.» Jā, uz skatuves visus laurus saņem konkrētais mākslinieks, pedagogs paliek fonā, nevienam nezināms, bet viņam ir prieks un gandarījums par to, ka visa trupa ir labā līmenī.
Raimonds Martinovs atzīst, ka viņa radošā karjera bijusi ļoti veiksmīga un patiesībā viņš nodejojis visas iespējamās lomas klasiskajā repertuārā, un tagad viņam milzīgu prieku sagādā tas, ja katra jauna loma viņam nāk ar māksliniecisku izaicinājumu, lai pašam nav garlaicīgi strādāt un arī skatītājiem, jo īpaši regulāriem baleta apmeklētājiem, būtu interesanti skatīties tieši uz viņa sniegumu. «Visvairāk baidos no lomām, kurās es neaugu kā mākslinieks.»
Horeogrāfija par Latvijas vēsturi
Pirms dažiem gadiem Raimonds Martinovs ieguva arī horeogrāfa diplomu, ir veidojis vairākas horeogrāfijas, un tieši šobrīd viņš tandēmā ar divām kolēģēm sāk strādāt pie vērienīga iestudējuma par Latvijas vēsturi, kas par godu valsts simtgadei nākamgad notiks Arēna Rīga. «Tas man ir izaicinājums, jo mēs nevis taisīsim katrs savu, bet visi kopā - vienu. Prasmes veidot horeogrāfiju nevar iemācīties, man ļoti patīk neskatīties nekādus «iedvesmojošus» video, bet pamocīt sevi, pašam kaut ko izdomāt. Mēs visu mūžu esam trenēti atkārtot, mums parāda kustību, mēs to imitējam, bet horeogrāfa darbā man negribas ne imitēt, ne atkārtot nevienu citu, bet visgrūtāk ir atrast savu rokrakstu,» saka Raimonds Martinovs.
Jau gadus septiņus Raimonds Martinovs ir veģetārietis, līdz tam nonācis lēnām un pakāpeniski. «Tas nav tā vērts, ka kāds iziet caur sāpēm, mokām un ciešanām, nāvi tikai manu garšas receptoru dēļ. Fizioloģiski mēs, cilvēki, neesam gaļēdāji. Turklāt mūsdienās gaļā ir tik daudz antibiotiku un augšanas hormonu, un vēl dzīvnieku bailes un stress, cilvēki ēd dzīvnieku bailes un pēc tam paši tādi kļūst. Dzīvnieki nav šeit, lai būtu mūsu pārtika, mūsu apģērbs vai mūsu izklaide,» uzskata mākslinieks. Pēdējā laikā viņš aktīvi iesaistās organizācijas Dzīvnieku brīvība veidotajos pasākumos, arī tajos, kas vērsti pret dzīvnieku izmantošanu cirkā. «Ir 21. gadsimts. Vai tiešām divas stundas, ko cilvēks pavada, izklaidējoties cirkā, ir tā vērts, lai dzīvnieks visu mūžu pavadītu krātiņā, kurā viņš pat nevar apgriezties. Labākajā gadījumā dzīvnieku «uzpērk» ar ēdamo, sliktākajā gadījumā - viņu sit vai liek uz karstas virsmas, lai dzīvnieks cilā ķepiņas, lai izskatās, ka viņš dejo.»
Kurzemes jūrmalā netālu no Alsungas ir tā vieta, kur Raimonds Martinovs mīl atpūsties. «Tā ir mana bērnības vieta. Tur ir ļoti forša laipiņa, uz tās es pavadu daudz laika. Tur iemācījos peldēt, tur pavadītas visas vasaras. Man absolūti nav vēlmes atvaļinājumā doties ceļojumā uz Kanāriju salām, uzskatot, ka tikai tā var pilnvērtīgi pavadīt atvaļinājumu. Ņemot vērā, ka tagad ir globālā sasilšana, arī Latvijā vasarās ir diezgan silts.»
***
Raimonds MARTINOVS
• Baletdejotājs, Latvijas Nacionālās operas solists (kopš 2000. gada)
• Absolvējis Rīgas Horeogrāfijas skolu Jura Kaprāļa klasē (2000) un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju (ieguvis profesionālo bakalaura grādu horeogrāfijā, 2014). Izglītību papildinājis Anaheimas (ASV) baleta vasaras kursos un Starptautiskajā Bartolinas baleta seminārā
• Starptautiskā Ņujorkas baleta konkursa diplomands (2005)
• Balvas Spēlmaņu nakts laureāts nominācijā Gada baleta mākslinieks (2007). Saņēmis Latvijas gāzes Gada balvu operai kā labākais baleta solists (2011).
• Kopš 2010. gada strādā arī kā horeogrāfs
• Lomas LNOB repertuārā: Francis (Pie zilās Donavas), Briedis (Pērs Gints), Šahrijārs (Šeherezāde un viņas stāsti), Abderahmans (Raimonda), Konrāds (Korsārs), Princis Alberts (Žizele), Princis Riekstkodis (Riekstkodis) u.c.
