Šogad aprit simt gadu kopš Latgales latviešu kongresa, kurā tika nolemts, ka Latgales, Vidzemes un Kurzemes latvieši, kas tolaik dzīvoja trijās nošķirtās administratīvajās teritorijās, ir viena tauta un visiem trim novadiem jāapvienojas, lai kļūtu par vienu zemi.
Lai atgādinātu par šo svarīgo notikumu mūsu valsts vēsturē, Latvijas Nacionālais vēstures muzejs ir izveidojis divu izstāžu kopumu Savējā Latgale, kurā pagātne savijas kopā ar tagadni.
Divu izstāžu un priekšlasījumu ciklā Savējā Latgale akcentēts gan šā novada atšķirīgums un citādums, gan kopējais, kā atskaites punktu ņemot Latgales pagātnes lappuses. «Šim Latvijas novadam veidojās cits attīstības ceļš, jo trīs simtus gadu (no 17. gadsimta līdz 1917. gadam) tas bija atdalīts no Kurzemes un Vidzemes. Stendos izvietoti materiāli stāsta par šo laika posmu, kas atstājis pēdas arī kultūras mantojumā. Viens no tiem ir arī keramika, kam veltīta daļa izstādes,» stāsta viens no izstādes autoriem Toms Ķikuts. Izstādē skaidrotas politiskās peripetijas, kas noveda pie Latgales atdalīšanas, ceļš uz atkal apvienošanos, kongresa norise un tā aizkulises, un vēlākos gados par godu tam sarīkotajām jubilejām. T. Ķikuts bilst, ka jau desmitgade tika vērienīgi atzīmēta: tā laika prezidents Gustavs Zemgals brauca uz Rēzekni, kur tika svinīgi sagaidīts, piedalījās gājienā, apmeklēja dievkalpojumu un kongresa rīkotāju kapavietas. Šo notikumu apmeklētāji var redzēt arī savām acīm, jo izstādes veidotāji ir sameklējuši Latvijas kino un fono arhīvā 1927. gada hroniku. Vēlāk Amerikā trimdas latvieši plaši svinēja arī 50 gadu jubileju.
Prasība atdalīties no Vitebskas guberņas
Lai atsvaidzinātu notikumu pirms 100 gadiem, kas risinājās 26.-27. aprīlī (pēc jaunā kalendāra 8.-9. maijā), T. Ķikuts uzsver, ka jāatceras - tikko bija beigusies Februāra revolūcija, pēc kuras cars atkāpās no troņa un tika izveidota Pagaidu valdība. Visā Krievijas impērijas teritorijā un arī Latvijā sākusies aktīva politiskā darbība. Viens no galvenajiem jautājumiem, kas tolaik tika aktualizēts, bija Latvijas autonomija un pašpārvaldes tiesības - ar prasību demokratizēt tās. Līdz tam pašiem latviešiem bija visai minimālas iespējas piedalīties guberņas lietu pārvaldē, jo galveno toni noteica vācu muižniecība. Iespēja brīvi izteikties un rīkot sapulces tika aktīvi izmantota, un šajās noskaņās marta beigās tika sarīkots kongress Vidzemē, bet mazliet vēlāk Kurzemes okupēto apgabalu (tolaik šī Latvijas daļa bija vācu armijas kontrolē) kongress Tērbatā, kur tika spriests par šo novadu attīstību. Tad kārta bija arī Latgales kongresam. Varētu jautāt - kāpēc īpaši tiek izcelts tieši šis notikums? Tāpēc, ka tajā bija runa ne tikai par vietējo pašpārvaldi, bet administratīvi teritoriālajām pārmaiņām: atdalīt Ludzas, Rēzeknes un Daugavpils apriņķus no Vitebskas guberņas. Ko darīt tālāk - arī tas tika apspriests šajā kongresā. Ļoti būtiski, ka tajā ieskanējās nācijas pašapziņas nots. Vēsturnieks arī liek ņemt vērā to, ka Latgalē nacionālais sastāvs bija ļoti raibs. Pilsētās latgaliešu īpatsvars bija neliels, dominēja krievi un ebreji, un vienīgi Rēzeknē bija lielāks latgaliešu kultūras centrs. Laukos gan lielākoties dzīvoja latgalieši, bet bija vietas, kur bija ievērojamas vecticībnieku apmetnes. 19. gadsimtā ieplūda vairāk krievu un baltkrievu ieceļotāju, bet ne masveidā. Pēc poļu sacelšanās, lai ierobežotu šīs nācijas pārstāvjus, katoļticīgajiem bija ierobežojumi attiecībā uz zemes iegūšanu īpašumā. Tādējādi tika veicināta krievu valodas ietekmes palielināšana, arī skolās, tā radikāli nemainīja etnisko sastāvu, tomēr latviskās un latgaliskās identitātes apziņu vājināja. Starp citu, tautas skaitīšanā Latvijā 20. un 30. gados daudzi latgalieši sevi laukos postulēja kā katoļus, nevis latgaliešus.
Divas pozīcijas: Trasuns pret Kempu
Tas, ka jāatdalās no Vitebskas guberņas, izskanēja ļoti pārliecinoši. Kādā virzienā doties tālāk - dalībnieku uzskati atšķīrās. Franča Trasuna pozīcija bija tāda: mums ir jāiet kopā ar pārējo Latviju, jo mēs esam viena latviešu tauta. Latgalieši, kurzemnieki, vidzemnieki pirmām kārtām ir latvieši - par spīti visām atšķirībām gan valodā, gan rakstībā (Latgalē tie bija latīņu burti, pārējā Latvijā - gotu), taču tie ir pārvarami šķēršļi. Nevajag celt mūri augstāk, bet gan to nojaukt. Viņš pieļāva, ka latgalieši valodas ziņā varētu pat piekāpties, tuvinoties Baltijas latviešiem, bet tad tiem ir jāpiekāpjas burtu lietošanā - proti, pārejot uz latīņu, lai latgalieši varētu lasīt. Tas gan, kā zināms, nenotika tik ātri - vajadzēja paiet teju desmitgadei, lai jaunā druka ieviestos.
Savukārt Franča Kempa uzstādījums bija tāds: mēs nedrīkstam apvienoties ar Baltijas latviešiem, jo viņi latgaliešus apspiedīs, izmantos to kulturāli un saimnieciski vairāk atpalikušo stāvokli, galu galā tiks zaudēts politiski un tiks liegts aizstāvēt savas intereses. Viņš uzskatīja: ja 300 gadus esam bijuši šķirti, tad tikpat ilgu laiku vajag, lai apvienotos. Tāpēc sarunas par reģiona autonomiju un atdalīšanos no Vitebskas guberņas jārisina ar Krievijas pagaidu valdību pa tiešo, nevis kopā ar Vidzemi. Šīs diskusijas bija aktuālas arī vēlākos gados, it īpaši trimdā, kur dominēja uzskats: Kemps ir bijis vienīgais, kas stāvējis par Latgali, bet Trasuna kompromiss bijis nepareizs. T. Ķikuts domā, ka tas nebūtu pareizais ceļš, jo Trasuna virziens bija pamatots uz augstāk motivētiem ideāliem, nevis tikai politiskiem un saimnieciskiem.
Kongresā Trasuna piekritēju bija vairāk, tāpēc ar pārliecinošu balsu vairākumu tika pieņemta rezolūcija par apvienošanos ar Baltijas latviešiem, kas lika pamatu sarunām par Latvijas autonomiju un neatkarību 1918. gadā. Pēc kongresa tika izveidota Latgales Zemes padome, kuras pārstāvji piedalījās tālākajos procesos. Arī Latviešu Pagaidu nacionālās padomes izveidē 1917. gada beigās Valkā, kur pirmo reizi tika runāts par Latvijas neatkarības nepieciešamību. Latgales pārstāvis Staņislavs Kambala bija klāt 1918. gada 18. novembrī Latvijas Republikas proklamēšanas aktā Tautas padomē.
Apvienošanās process bija sarežģīts, Kemps savas idejas mēģināja aktualizēt Latgales 2. kongresā, kas notika vairāk lielinieciskā gaisotnē 1917. gada beigās, tomēr atkal uzvarēja nostādne, ka ir jāapvienojas ar latviešiem. Boļševikiem ar Kempu tomēr nebija pa ceļam, jo viņš bija liels reģionālais patriots. Par šķeltniecību viņu kritizēja arī pilsoniskā sabiedrība. Pat Ulmaņa režīma laikos Kemps nebaidījās rakstīt prezidentam, norādot uz to, ka tiek pārkāptas Latgales tiesības, un par savām aktivitātēm pat nonāca dažas dienas cietumā.
300 gadu atšķirtībā
Atbilde, lai skaidrotu iemeslus, kāpēc Latgale tik ilgi gāja savrupu ceļu, meklējama 17. gadsimtā. T. Ķikuts atgādina, ka pēc poļu - zviedru kara beigām 1629. gadā Latviju sadalīja trijās daļās. Kurzemes - Zemgales hercogiste bija Polijas un Lietuvas vasaļu atkarībā, bet ne tieši integrēta valsts struktūrā. Tajā joprojām dominēja vācu muižniecība un luterāņu baznīca ar plašām tiesībām. Zviedrijas pakļautībā bija Vidzeme, kur arī liela ietekme bija vācu muižniecībai. Savukārt Latgale palika Polijas un Lietuvas sastāvā - ar aktīviem rekatolizācijas procesiem. Šajā teritorijā nostiprinājās poļu kultūras un katoļu baznīcas ietekme, bet nebija tik stipra vietējās muižniecības vara, kas spēja Vidzemi un Kurzemi noturēt autonomijas režīmā līdz pat 19. gadsimta beigām. Šo iemeslu dēļ veidojās atšķirīgas nacionālās kustības. Jāņem vērā, ka tas, ko saprotam ar jaunlatviešiem 19. gadsimta 50., 60. gados, attiecas uz Vidzemes un Kurzemes guberņu. To apliecina arī 1859. gada karte, kur latviešu zemēs Latgales nav, skaidro vēsturnieks.
Pirmā nacionālā inteliģence Latgalē veidojās tikai 19. gadsimta beigās no topošajiem mācītājiem, kas studēja Pēterburgā. Celmlauzis bija Francis Trasuns 20. gadsimta sākumā, kad viņš Rīgas Latviešu biedrībā uzstājās ar priekšlasījumu par Latgali un latgaliešiem. Latgales reģionālās partijas ļoti spēcīgi pastāvēja vēl 20. gadsimta 20.-30. gados, un tās veidoja politisko balstu šajā reģionā, nevis tikai Zemnieku savienība un sociāldemokrāti, kā tas bija Vidzemē un Kurzemē.
Podniecības tradīcija vēl stipra
Otra izstādes autore Sanita Stinkule norāda, ka blakus vēsturiskajam Latgales kongresam skatāmi arī Latgales podniecības darbi, kas vienmēr ir bijusi šā reģiona īpašā bagātība - līdztekus skaistajai dabai un ezeriem, valodai un dievnamiem. Šajā novadā pārmantotā tradīcija, ka meistars nodod savas prasmes māceklim, joprojām pastāv, kamēr citviet Latvijā tas vairs nav tik izteikti. Te darbojas vairāk nekā 50 meistaru. Izstādi izveidojusi Evija Vasilevska un Andris Ušpelis, un tajā redzami 26 autoru 200 darbi, pārsvarā tradicionālie saimniecības trauki.
