KULTŪRA: Latviešu Tēvs debesīs, tēvi Krievijā un krusttēvi Čehijā

KANONS. Uguns krišanā no debesīm hernhūtiešu tradīcijā gluži kā zibeņnovedējs attēlots viņu bīskaps Nikolauss Ludvigs fon Cincendorfs (Zinzendorf, 1700–1760). 1739. gada pasākumā Jērkalnā pie Valmieras viņš personīgi nepiedalījās, bet ar saviem 1736. gada sprediķiem Rīgā, Valmierā un Tallinā bija šo notikumu sagatavojis. Hernhūtiešu uguns ir viens no kristiešu apdarinājumiem apustuļa Pāvila vārdiem «mani piepeši apspīdēja spilgta gaisma no debesīm» (Apustuļu darbi, 22;6) /Johans Valentīns Haidts (1700–1780). Cincendorfs kā tautu skolotājs (1747)
  • KANONS. Uguns krišanā no debesīm hernhūtiešu tradīcijā gluži kā zibeņnovedējs attēlots viņu bīskaps Nikolauss Ludvigs fon Cincendorfs (Zinzendorf, 1700–1760). 1739. gada pasākumā Jērkalnā pie Valmieras viņš personīgi nepiedalījās, bet ar saviem 1736. gada sprediķiem Rīgā, Valmierā un Tallinā bija šo notikumu sagatavojis. Hernhūtiešu uguns ir viens no kristiešu apdarinājumiem apustuļa Pāvila vārdiem «mani piepeši apspīdēja spilgta gaisma no debesīm» (Apustuļu darbi, 22;6) /Johans Valentīns Haidts (1700–1780). Cincendorfs kā tautu skolotājs (1747)
  • Ekrānšāviņš no avīzes
1 / 2

Latviešu tautas vēsture apstiprina Ļeva Gumiļova etnoģenēzes teoriju vārds vārdā kopš tautas rašanās mirkļa 1739. gada 18. maijā, kura aculiecinieks Dāvids Zīgmunds Krīgelšteins rakstīja, ka «uguns nokritusi no debesīm, un sirdis sāk degt».

Mūža nogalē Ļ. Gumiļovs (1912-1992) ir stāstījis par viņa paša pieredzēto uguns krišanu no debesīm tādos apstākļos, kuros sirds iedegšanās attiecās tikai uz viņu vienu. Šī uguns izgaismoja viņam tautu rašanās noslēpumu, ko viņš ir izstāstījis arī ar tādiem vārdiem, it kā būtu tos ņēmis no D. Z. Krīgelšteina (1689-1760) reportāžas par latviešu rašanos. «Reizi pa reizei Zemes jonosfēru pārrauj kosmiskais negaiss, pret Zemi triecas kosmiskā runga (бич). Tā aizķer Zemi šaurās josliņās, kur zem tās nonākušie planētas reģioni saņem grūdienu mutācijām bioloģiskajā līmenī, bet etnosa līmenī rodas pasionaritāte, «degšana» - cilvēku spējas uz paaugstinātu aktivitāti,» Ļ. Gumiļova vārdi publicēti grūti iedomājamā vietā, žurnāla Seļskaja moloģož 1988. gada 2. numurā. Piedodiet, bet vai tie tomēr nav murgi?!

Pirmais un citi pērieni latviešiem

Būtu labi iztikt bez Ļ. Gumiļova un būtu vēl labāk, ja cilvēki (visticamāk, ka valstu līmenī) pārvaldītu tautu rašanās apstākļus un tautu radīšanu pēc vajadzības un vēlēšanās. Ja tas nav iespējams, tad pietiktu ar teoriju, kas izskaidro tautu rašanos noteiktās klimatiskajās joslās, kalnos vai pie jūrām un upēm, vai atkarībā no nodarbošanās un labklājības, no valodu īpatnībām... Tomēr nākas sēdēt un gaidīt, līdz kamēr netverami daudzu un tālu kosmiska mēroga mijiedarbību rezultātā Zemi atkal ķers kosmiskā runga, kas sitīs sāpīgi. Piemēram, vismaz daži no pirmajiem latviešiem nopērti tieši par to, ka bijuši pirmie latvieši. Arī par šādām debesu uguns uzkrišanas sekām informē Ludvigs Adamovičs (1884-1942) rakstā Latviešu brāļu draudze dzimtbūšanas laikos, kas izdots 1932. gada krājumā Latvieši II un atkārtots 1978. gadā ASV izdotajos L. Adamoviča Rakstos par Latvijas baznīcas vēsturi. Pat šis izcilais prāts nebija sapratis, ka pats apraksta latviešu tautas, nevis vienas latviešu sektas rašanos. Tas viņam pilnīgi piedodami, jo jāpaiet diviem simtiem gadu kopš tautas rašanās sākuma līdz apliecinājumam, ka patiešām radusies tauta, nevis sekta vai šķira, par ko savādākas apstākļu sakritības gadījumā varēja kļūt arī latvieši.

Diemžēl nav viss tik vienkārši, ka kopš 1939. gada latvieši automātiski apjēgtu savu izcelsmi. Pagājušā gadsimta 20.-30. gados latviešiem pat vairs nebija jāgaida savu pirmo 200 gadu robežlīnija, kurai pāri viņus jau bija pārnesis Pirmais pasaules karš un neatkarības cīņas, kad katrs gads bija vairāku miera laika gadu vērtībā, bet latvieši ne ar ko neatšķīrās no visām citām tautām, kas nebūt nespēja apjēgt savu izcelšanos tāpēc, ka bija izcēlušās. No latviešiem diez vai vairāk par diviem vīriem bija šādai izpratnei pietuvojušies, taču, pirmkārt, Ļ. Gumiļova atklājumu pirms Ļ. Gumiļova nespēja izdarīt arī viņi, un, otrkārt, viņu veikums tika iznīcināts un aizmirsts. Šie vīri bija L. Adamovičs, kuru nošāva padomju okupanti, un Valdemārs Reiznieks (1877-?), kurš esot kopā ar vienu no savām meitām izsprucis no Latvijas 1944. gadā un ticis līdz Anglijai. Paldies par šādām norādēm mūziķēm, kam klavierspēli mācījusi V. Reiznieka Latvijā palikusī meita, pianiste Mollija Reizniece (1906-1988). Viņu teikto apstiprina Vācijā izveidotās latviešu bēgļu nometnes Lauensburgā izdevums Trimda, kas 1945. gada 22. augustā 3. lpp. uzrādīja V. Reiznieka atrašanos citā bēgļu nometnē Vircburgā, tāpēc dīvaini, ka trimdas presē nav atrodama arī ziņa par V. Reiznieka nāvi. Uzskatīsim par komplimentu V. Reizniekam viņa vārda iepīšanu padomju propagandā, no kuras viedokļa «aplūkojot buržuāziskās Latvijas filozofisko un estētisko domu, redzam, ka tajā, izņemot V. Reiznieka nesakarīgos murgus un E. Brastiņa ultranacionālismu, ļoti maz sava, oriģināla» (Literatūra un Māksla, 1966. gada 12. martā, 2. lpp.).

Tikai ceturtdaļa, kas izšķir visu

Piesakot tautu rašanos «pasionāro sprādzienu un fluktuāciju» rezultātā, Ļ. Gumiļovs pamanījās rīkoties ļoti pieticīgi un pazemīgi. Žurnāla Priroda 1979. gada 12. numurā publicētajā rakstā Biosfēra un apziņas impulsi viņš norādīja, ka «pasionaritātes loma etnoģenēzē ir mazāka par 25%, bet šī lieluma ignorēšana izraisa pamanāmu kļūdu, kas nobīda rezultātu». Ārkārtīgi uzskatāmu šādas nobīdes piemēru sniedz nesen izdotā grāmata Ceļā uz latviešu tautu, kurai Neatkarīgā jau ir veltījusi 17. marta publikāciju Vēsturnieku saruna ar savu bezapziņu. Runa bija ne tikai par vienu grāmatu, bet par daudzu cilvēku darbu divdesmit gadu garumā, kopš 1996. gada īstenojot projektu Latviešu saknes. Tā ietvaros iznākušas daudzas publikācijas, rīkotas konferences un izstādes, notikušas vizīšu un viedokļu apmaiņas, lai visa tā rezumējuma rezumējums minētās grāmatas Nobeiguma pēdējos vārdos izskatītos šāds: «Latvieši sevi kā tautu sāka apzināties 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta gaitā, kad apgaismības ideju un nacionālās kustības ietekmē strauji cēlās tautas pašapziņa.» Mūsu vēsturnieki uzdodas par barona Minhauzena sekotājiem, kuri pasludina latviešu spējas izcelt pašiem sevi aiz matiem no purva. Proti, tautas pašapziņas celšanās taču bija tieši tā pati nacionālā kustība, un tieši tāpat pa riņķi iet tajā pašā teikumā ietvertais apgalvojums, ka latvieši sevi kā tautu sāka apzināties tad, kad cēlās tautas pašapziņa. Tik tiešām jebkas cēlās tad, kad tas cēlās, un jebkura tauta radās tad, kad šī tauta radās. Loģiķi par šādu domu gaitu gavilē kā par tautoloģijām - pašiem neapstrīdamākajiem apgalvojumiem, uz kādiem viņu zinātne balstās jau tūkstošiem gadu, bet ko, lūdzu, šajā laikā ir paveikuši vēsturnieki?

Grāmata Ceļā uz latviešu tautu ilustrē vēsturnieku darba rezultātu nobīdi ne tikai līdz rezultātu neesamībai, bet arī līdz rezultātu neesamības paraugdemonstrējumam, ja vien latviešu rašanos atšķir no rašanās apstākļiem, kurus vēsturnieki ir krietni pētījuši. Ļ. Gumiļovs ar saviem knapi 25% ietekmes uz latviešu izcelšanos pat tīri aritmētiski nekādi neapstrīd neko no tā, ko mūsu vēsturnieki raksta par latviešu tautas tapšanas telpu tās politisko jeb valstisko robežu nozīmē un šīs telpas piepildījumu ar dzimtbūšanu, kristietību un valodu. Ja vērā ņemamie faktori šeit būtu bijuši citi vai citādi, tad tā paša pasionārā sprādziena sekas būtu kaut kas cits, nevis latvieši to tagadējā veidā.

Ar debesu rungu būs jāsamierinās

Nav mūsējie vēsturnieki tik ļoti mucā auguši un pa spundi baroti, ka nemācētu pārnest uz latviešiem shēmu, ja pēc tādas būtu jau uzrakstītas par latviešiem vecāku, skaitliski lielāku un vairāk attīstītu tautu rašanās un arī iznīkšanas vēstures. Šādas shēmas patiešām ir tikušas piedāvātas, bet nav atbilstošas vēstures faktiem, ja neatzīst debesu rungu, kas, savukārt, izraisa nepatiku gan dabas zinātniekiem, kuri par zinātniskiem uzskata tikai savu eksperimentu rezultātus, gan humanitāro zinātņu iemītniekiem kā drauds viņu, t.i., visu cilvēku brīvajai gribai.

Vēl samērā nesen visā pasaulē ļoti slavens skaitījās angļu vēsturnieks, par vēstures filozofu godātais Arnolds Toinbijs (Arnold Toynbee, 1889-1975). Ar šo slavu viņam tika atlīdzinātas pūles par milzīgi garu stāstu, ka visas cilvēces vēsturē zināmās civilizācijas esot radušās no pareizām atbildēm (response) uz izaicinājumiem (challenge). Viņš glaimoja eiropiešiem, kuru senči esot uz visiem izaicinājumiem vienmēr devuši vispareizākās atbildes un tāpēc atšķirībā no citām tautām spēšot uzturēt savu civilizāciju mūžīgi mūžos.

Gluži kā speciāli radīts A. Toinbija muļķošanai ir Baltijas piemērs - trīs vai pat četras ekstrēmi dažādas atbildes no baltu un somugru tautām uz vienu un to pašu izaicinājumu krustnešu iebrukuma veidā. Tagadējo latviešu un igauņu priekšteči pēc nelielas pretī spurošanās atzina krustnešu varu, lai tā par taisnīgu atlīdzību sargā viņus no ienaidniekiem un organizē amatniecību un tirdzniecību, kas izrādījās ieguvumi no tagadējo tautu veidošanas viedokļa. Lietuviešu priekšteči turpretī izveidoja savu impēriju un uz vairākiem gadsimtiem iedzina bailes pusei no Eiropas, ka atkal parādīsies leišu jātnieki un visus sakapās. Prūši savā maliņā mēģināja rīkoties gan šā, gan tā, līdz ļāva sevi asimilēt vāciešiem, bet visiem pa vidu esošie zemgaļi - lietuviešiem; un lībieši uz vairākiem gadsimtiem paslēpās no visiem, ierokoties kāpās... Lai cik ļoti pūlējās A. Toinbijs ar savām Vēstures studijām 12 sējumos, nekādus sociālus vai militārus, ģeogrāfiski klimatiskus vai ģenētiski anatomiskus iemeslus visu šo atbilžu dažādībai viņš uzrādīt nespēja, sadusmojās un nosauca Baltiju par «velna valdītu telpu»; šādiem vārdiem A. Toinbija angļu valodā veikto studiju VIII sējuma 538. lpp. atrasto Baltijas raksturojumu trimdas latviešiem žurnāla Ceļa Zīmes 1956. gada 33. numura 367. lpp. atreferēja Juris Grīnbergs (1906-1976), kurš sekošanu A. Toinbija publikācijām bija ielicis starp saviem mūža darbiem.

Tikpat maz, cik A. Toinbijs, ir spējusi visa pārējā vēstures zinātne un vispār zinātne līdz Ļ. Gumiļova atklājumam, ka ap 1200. gadu «kosmiskā runga uzsita pa Pleskavu, tālāk cauri Lietuvai un Baltkrievijai (Maskava palika malā) aizķēra Turciju un atdūrās Abesīnijā» (šeit no Seļskaja moloģož). Šīs taisnes skartajās teritorijās dzīvojošie ļaudis saņēma debesu dāvanu, kuru izlietoja ļoti dažādi atkarībā no katrā teritorijā jau iepriekš iesākto lietu gaitas un cilvēku izvēles, kādā veidā izlietot savas ārkārtējās spējas šīs gaitas grozīšanai.

Gēnu dreifs

Bet - kosmiskā runga taču neskāra ne tagadējo Latviju, ne arī Igauniju! Tomēr Ļ. Gumiļovs būs pēdējais, kurš aizliegs latviešiem rotāties ar uguni no debesīm tāpēc, ka šī uguns līdz mums nonāca ar 500 gadu nobīdi, kurus aizņēma pasionāru gēnu dreifs un uzkrāšanās kaimiņu teritorijās, līdz kamēr tur dzīvojošie cilvēki kļuva spējīgi izveidot jaunas tautas un valstis.

Tagad Brexit ir labākā reklāma jau gatavu pasionāru, nevis kosmiskā starojuma uzņemšanai. Britāniju neskāra starojums 8. gadsimta vidū pa līniju no Spānijas ziemeļiem līdz Skandināvijas dienvidiem, toties salu sasniedza trīs viļņi ar starojuma skarto ļaužu tiešajiem pēctečiem. Skandināvu vikingi uzradās jau 793. gadā, bet 1066. un 1153. gadā līdz Anglijai nonāca tie, kuri bija aizkavējušies Normandijā. Tādā pašā veidā vikingu un vēlāk krustnešu veidolā pasionaritāte nonāca arī Latvijā un novilka tagadējo Latvijas valsts robežu kā līdzsvara punktus starp jau krītošo, bet toties militāri tehniskos produktos un pārvaldes prasmēs nostiprināto 8. gadsimta pasionaritāti un dabiski augošo 13. gadsimta pasionaritāti, kas mūsu tuvumā konsolidēja lietuviešu un krievu tautas.

Latviešu definīcija

Lai gēnu dreifam parādītais gods palīdz pieņemt latviešu definīciju: latvieši ir Ziemeļu karā grāfa Šeremetjeva (Борис Шереметьев, 1652-1719) vadībā Vidzemi izjājušo krievu tiešie pēcteči un tie, kuru vecāki dažādos brīžos uzskatījuši par labāku atšķelties no citām tautām par labu latviešiem, ja, piemēram, «atlika vien savus kaulus glābt no austrumos atvērušās komunistu elles». Ar šādiem vārdiem Francis Kemps (1876-1952) mēnešraksta Latgolas Škola 1932. gada 5./6. numura 4. lpp. ir izskaidrojis Latvijas Republikai ārkārtīgi svarīgo Latgales pievienošanos Vidzemes un Kurzemes aliansei tik izsmeļoši, ka īstenībā maz vairs ko piebilst kaut vai saistībā ar Pirmā Latgales latviešu kongresa (Pyrmais Latgolys latvīšu kongress) simtgadi. Kongress sanāca Rēzeknē 1917. gada 26.- 27. aprīlī pēc vecā vai 9.-10. maijā pēc tagadējā kalendāra un atzina Latgales, Vidzemes un Kurzemes latviešus par vienu tautu dažādos topošās Latvijas novados. Bez mazliet vēlāk «atvērušās komunistu elles» kongresa lēmumi nebūtu īstenojušies tādā veidā, kādā tas reāli notika.

Savukārt Vidzemes un Kurzemes alianses izveidošanās atbilstoši Ļ. Gumiļova teorijai ir ietverta divos vārdos, par kuriem latvieši pat bez saprašanas nojauš, ka tie pasaka kaut ko ārkārtīgi svarīgu, ka pat asariņas nezin kādā veidā izspiež. Tie ir vārdi pūt, vējiņi! - pārdzen pāri Daugavai no austrumiem uz rietumiem «cilvēkus ar paaugstinātu aktivitāti» uz visu ko, bet uz pēcnācēju radīšanu jo īpaši.

Atsevišķs pētījums un stāsts būtu par atšķirībām starp Livonijas karu (1558-1583) un Ziemeļu karu (1700-1721), t.i., par to, kāpēc tikai pēc Ziemeļu kara kļuva tik acīm redzams, kā Šeremetjeva karavīru jau labi paaugušies bērni ap 1740. gadu metās ap kaklu dažiem no Čehijas ieklīdušiem balamutēm, it kā būtu atpazinuši viņos savus nekad neredzētos tēvus, un uzcēla priekš viņiem hernhūtiešu saiešanas namiņus kā prototipu visam, ko dēvēt par Latvijas valsts arhitektūru šo vārdu tiešajā un visās pārnestajās nozīmēs. Gadus 120 vēlāk tas pats daļēji kā parodija atkārtojās Kurzemē baptistu izpildījumā. Šajā vietā konkrēto rakstu var pabeigt ar aicinājumu tālāk lasīt un uzklausīt visu, ko mums sniedz ne tikai akadēmisko titulu komplektu, bet arī mediju zvaigznītes tēlu ieguvušais Leons Taivāns (1944). Viņš liecina nenoguris, ka pieķeršanās kādai reliģiskai idejai vienmēr un visur ir pirmā pazīme cilvēkiem, kuru enerģijas izšķaidīšana zemākā līmenī, bet toties plašākā pēcnācēju pulkā realizējas vērā ņemamos pārveidojumos visā, kam vien šie ļaudis pieskaras.



Komentāri [2]

 
Valdis Keišs
Par saturu nerunājot, tik par БИЧ - nu nav tā nekāda runga, ir PĀTAGA ;)
10.maijs, 11:19 Atbildēt
gumiļovu par krievija noliedz.............
vēl viens karamurza-karamzins, vēstures izdomātājs. Kāpēc mums pielīp sliktais??????????????????????????????????????esam paglupi?
9.maijs, 15:57 Atbildēt

Kultūra Vairāk >

Kaut kas traks!