«Es cenšos dziedāt, cik labi vien spēju, bet, protams, Jāņa Zābera fenomenālo balsi nav iespējams atkārtot,» uzskata aktieris un tenors Emīls Kivlenieks. Viņš spēlē galveno – operdziedātāja Jāņa Zābera – lomu režisora Laura Gundara lugas Antiņš iestudējumā. Pirmizrāde – ceturtdien Latvijas Radio 1. studijā Doma laukumā, kur savulaik skanējusi arī Zābera balss.
Ir 1973. gads, mirst izcilais operdziedātājs Jānis. Mirkli pirms nāves viņš sastop ļaudis, kuru pulkā dzīvojis - padomju latviešus: tos, kuriem Jāņa talants vairāk bijis vajadzīgs pašu izdzīvošanas spēlē, ko sauc par Latvijas Padomju sociālistisko republiku. Pie Jāņa viesojas gan kolēģis, kas nodevis, gan čekas aģents, kurš ar savu izdzīvošanas māku lepojas, gan krievu ģenerālis un pat itāļu metalurgs. Raibajā spēlē nākas piedalīties arī tiem, kuri nespēj tās dubultajos standartos iederēties. Stāsts par mums - par vērtībām, par spēju tās piemirst, lai dzīvotu laimīgi. Par pasauli, kurā dziesma ir vien aizsegs rūgtai patiesībai. Tikai ne Jānim, naivajam Antiņam. Izrādes pamatā ievērojamā latviešu tenora, unikālās balss īpašnieka Jāņa Zābera (1935-1973) biogrāfijas meti. Režisors - Lauris Gundars. Pārējās lomās: Lilija Sūna, Inga Tropa, Mārtiņš Liepa un Jurijs Djakonovs. Izrādes mākslinieks Varis Siliņš.
Tērēja un iztērēja
«Tas ir stāsts par cilvēkiem un notikumiem ap Antiņu. Tas ir operas varonis [Arvīda Žilinska Zelta zirgā], kurš kāpj stikla kalnā pēc savas Vizbulītes. Antiņš ir šā stāsta centrālā šķautne, bet liels uzsvars likts arī uz pārējiem varoņiem, kuri parāda cilvēku spēju pielāgoties konkrētā laikmeta apstākļiem un viņu vēlmi izdzīvot,» stāsta galvenās lomas atveidotājs Emīls Kivlenieks.
Viņš atklāj, ka jauniestudējums ļauj ieraudzīt ne tikai Antiņa glazēto pusi, ne tikai to skaisto, ar ko mums asociējas Jāņa Zābera daiļrade un viņa fenomenālā balss, bet ļauj ielūkoties arī tajā sadaļā, par kuru daudzi neko nezina. «Dievs Jānim Zāberam bija iedevis ko tādu, par ko visi viņu apbrīnoja. No viņa daudz prasīja, un viņš arī daudz deva. Viņš tērēja sevi ne pa jokam un galu galā arī iztērēja.»
Pirms ticis pie Antiņa lomas, Emīls Kivlenieks jau bija lasījis Daigas Mazvērsītes 2010. gadā izdoto grāmatu Pusvārdā. Jānis Zābers. «Šajā grāmatā viss ir ļoti skaisti un pareizi. Ne sliktā nozīmē, vienkārši uzsvars likts uz viņa skatuves gaitu spozmi, bet mēs piedāvājam arī to, kas notika viņa dzīvē ārpus skatuves. Protams, mēs nevaram zināt visu patiesību, bet viņa dzīve nebija viennozīmīga. No vienas puses, būdams tā laika Padomju Savienības labākais tenors, viņš tika burtiski apbērts ar dimantiem, tika slavināts un godināts, bet no otras puses - viņam līdzās bija cilvēki no attiecīgām varas struktūrām, kuri šo dimantiņu ļoti uzpasēja un kontrolēja katru soli.»
Kā suns pie dzelzs ķēdes
Izrādes pamatā ir dramaturga un režisora Laura Gundara luga ar tādu pašu nosaukumu, kas 2011. gadā godalgota Latvijas Nacionālā teātra lugu konkursā. Savu pirmizrādi uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves tā nepiedzīvoja, tāpēc autors tai ķēries klāt pats. Un, līdzīgi kā citas Teātra TT izrādes, kas tiek iestudētas un spēlētas dažādās neparastās vietās, arī Antiņam atrasta īpaša skatuve - Latvijas Radio 1. studijā Doma laukumā. Telpā, kuras sienās arī Jānis Zābers savulaik veicis ierakstus. «Kopš tā laika kaut kas šajā telpā, protams, ir mainījies, bet tā aura, gaiss un, iespējams, pat putekļi, kas nosēdušies, ir daļiņa no viņa, daļiņa no tā laika, un, ļoti iespējams, arī daļiņa no tiem cilvēkiem, par kuriem ir šis stāsts,» domā Emīls Kivlenieks.
Aktieris pieļauj, ka ir daļa viņa vienaudžu un jauniešu, kuri nezina, kas ir Jānis Zābers, kuri nekad nav dzirdējuši viņa balsi. Bet - būtu svarīgi, ka viņu zina. Tāpēc, viņaprāt, šis darbs ir vērtīgs - jo tas gan iepazīstina ar padomju gadu izcilāko operdziedātāju, tenoru Jāni Zāberu, gan ļauj salīdzināt šo padomju laiku ar mūsdienām, ar to lielo demokrātiju un brīvību, kas mums tiek dota, kā arī liek aizdomāties, vai un kā mēs to izmantojam. «Jānim Zāberam bija jādzied Itālijas opernamā La Scala, viņam bija jākāpj uz Metropolitēna operas skatuves Ņujorkā, viņam bija jādzied aiz dzelzs priekškara, bet - bija tāds laiks un tādi apstākļi, kas viņam to neļāva, jo tas nebija pareizi. Līdz ar to šī izrāde palīdz novērtēt to, kas mums ir dots - ka mēs varam ceļot un īstenot savas mākslinieciskās ambīcijas. Protams, tagad ir cita veida grūtības, jo mēs dzīvojam kapitālismā un, cik katrs sev izcīna, tik viņam ir. Bet tā radošā brīvība, ka neesam piesieti kā suņi pie dzelzs ķēdes, ir ļoti jānovērtē,» uzskata galvenās lomas atveidotājs. Viņš atklāj, ka izrādē ir arī ļoti daudz humora, un, viņaprāt, tas ir svarīgi, ka lugas autors un režisors spēj uz to skatīties ar zināmu ironijas un smieklu devu.
Nav iespējams atkārtot
Saprotams, ka izrādē par Jāni Zāberu būs dzirdams arī viņa repertuārs. Un nevis ierakstos, bet - jaunā tenora Emīla Kivlenieka izpildījumā. «Es nekādā ziņā nepretendēju atdarināt Jāni Zāberu. Jā, es cenšos dziedāt tik labi, cik vien spēju, bet, protams, viņa fenomenālo balsi nav iespējams atkārtot. Tas ir liels izaicinājums. Protams, repertuārs, ko dziedāja Jānis Zābers, ir uh un ah, bet izrādes vajadzībām mēs to esam modificējuši, un es domāju, ka tas man ir pa spēkam. Katrā ziņā, es ceru, ka Latvijas Radio 1. studijas aura man palīdzēs tikt galā ar šo uzdevumu.»
Ja vien būtu tāda iespēja - satikties ar Jāni Zāberu, jaunais tenors viņam gribētu pajautāt, kā viņš strādā ar savu balsi, kādus vingrinājumus izpilda. «Teikšu godīgi, klausoties Jāni Zāberu, liekas, ka visu izdara daba, ka tāda balss viņam iedota no augšas. Jā, varbūt no tēva vai mātes, varbūt lauku gaiss darījis viņu tik īpašu un balsi tik spēcīgu. Un tomēr es zinu, ka tenors, nestrādājot ar balsi, nevarētu būt uz skatuves. Tāpēc es gribētu ar viņu parunāt par tehniskām lietām - kā viņš dara to, kas man vēl nesanāk. Varbūt, ja uzzinātu kādus knifiņus, man arī izdotos,» aizdomājas Emīls Kivlenieks.
Ekranizācijas vērts
Nākamais lielais uzdevums Emīlam Kivleniekam būs vasaras viducī, un tā būs piedalīšanas Otrajā Operetes festivālā, kas šogad 14. un 15. jūlijā notiks Ikšķiles novadā. «Drīz sāksim tam gatavoties. Repertuāru vēl nezinu, bet, iespējams, manā izpildījumā varēs dzirdēt melodijas no Imres Kalmana operetes Silva,» stāsta Emīls Kivlenieks, atklājot, ka rudens pusē Latvijas Operetes fonds, kura paspārnē tenors darbojas jau vairākus gadus, Silvu plāno iestudēt.
Tāpat viņš turpina sadarbību ar muzikālo apvienību Bellacord Tanzorchester, kas izpilda retromūziku 20.-30. gadu stilā. Viņš spēlē arī dramatiskā teātra izrādēs, un, starp citu, arī izrādē Andrievs Niedra, kas tiek spēlēta Dirty Deal Teatro (DDT), Emīls Kivlenieks izpilda vienu dziesmu no Jāņa Zābera repertuāra.
«Es visu laiku esmu procesā, nemitīgi mācos, apgūstu ko jaunu un tiecos uz virsotni stikla kalnā. Un viss, ar ko nodarbojos, ir tieši tas, uz ko esmu gājis. Bet - es vēl joprojām nezaudēju cerību nofilmēties kādā kinofilmā. Un kāpēc lai tā nebūtu filma par Jāni Zāberu, kurā es varētu spēlēt galveno lomu?» aktieris iedomājas. Viņš uzskata, ka stāsts par unikālās balss īpašnieku Jāni Zāberu, kurš iekaroja gandrīz visus toreizējās PSRS operteātrus, un tas, kam viņš dzīvē ir gājis cauri, pavisam noteikti ir ekranizācijas vērts.
1.maijā uz ledus
Bet par skatuvisko formu Emīls Kivlenieks gādā, regulāri trenējoties - ziemā sporta zālē, bet gada siltajā laikā - Ziepniekkalna stadionā pie sākumskolas, kur viņš izpilda gan vieglatlētikas vingrinājumus, gan cilā hanteles. «Ja kāds vēlas patrenēties kopā ar mani, laipni aicināti,» aktieris pasmaida un atklāj, ka, ja vien ir laiks, viņš labprāt spēlē arī basketbolu, futbolu, pludmales volejbolu un - hokeju.
Starp citu, 21. maijā pulksten 17 Mārupes ledus hallē Emīls Kivlenieks piedalīsies labdarības hokeja spēlē, kurā spēkiem mērosies Latvijā populāri mūziķi, TV sejas, radio personības, hokeja zvaigznes un citas sabiedrībā zināmas personības. Projekts tapis sadarbībā ar Rodrigo Laviņa sporta studiju un hokeja skolu ICE Academy, un tā mērķis ir savākt ziedojumus inventāra iegādei bērniem, lai viņiem būtu iespēja labāk apgūt individuālās tehnikas pamatus un attīstīt hokeja spēles meistarību. «Hokeju sāku spēlēt nesen, vēl neesmu komandas dalībnieks, bet mans mērķis ir tādam būt. Jo slidot es māku un, lai arī neesmu labākais slidotājs, es jūtu, ka manī dzīvs ir arī hokejista instinkts.»
Emīls KIVLENIEKS
- Aktieris, tenors
- Dzimis 1986. gada 17. decembrī Priekulē
- Izglītība: Natālijas Draudziņas ģimnāzija, Latvijas Kultūras akadēmija (dramatiskā teātra un kino aktieris, 2007-2011), Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (vokāls, 2011-2015), Māstrihtas konservatorija (Nīderlande, 2014)
- Lomas dramatiskajā teātrī: izrādē Andrievs Niedra (Dirty Deal Teatro, rež. V. Sīlis), muzikālā komēdijā Septiņas vecmeitas (rež. I. Lūsis)
- 2015. gadā spēlējis TV3 seriālā UgunsGrēks (Intars)
- Lomas Latvijas Operetes fonda izrādēs: Rosiljons Franča Lehāra operetē Jautrā atraitne, amerikāņu reportieris Džonijs Niko Dostāla romantiskajā operetē Klīvija, turks Mustafs Bejs Paula Abrahama džeziskajā operetē Balle Savojā
- Koncertē kopā ar muzikālo apvienību Bellacord Tanzorchester (izpilda retromūziku 20.-30. gadu stilā)
