Kuru Jāņos nav sasildījusi ne Latvijas vasara, ne ugunskurs, ne līdzcilvēki, tam būs mierināt sevi ar vienu no pirmajiem teikumiem Frīdriha Nīčes darbā Antikrists: «Labāk dzīvot ledū nekā starp mūsdienu tikumiem un citiem dienvidu vējiem!»
Antikrists latviešu valodā ierunājās 1996. gadā, kad vajadzēja paskaidrot, kā tas var būt, ka tolaik pavisam svaigi iesvētītās Latvijas Republikas tiesas pasludina par bankrotējušām tikpat jūsmīgi apsveiktās Latvijas komercbankas. Pēc tam nāca vēl daudzi citi notikumi, par kuriem cilvēki gribēja konsultēties ar Antikristu, t.i., pirka šo grāmatu, kas tāpēc piedzīvojusi jau četrus izdevumus latviešu valodā. Gan jau starp grāmatas lasītājiem vienmēr bijis pa kādam, kura sirdi un prātu aizkustinājis Nīčes slavinājums ziemeļiem, bet tagad gan pietiktu pircēju visam grāmatas piektajam metienam tikai no tiem cilvēkiem, kuri maksās par Nīčes grāmatu kā par patiesības zīmogu viņu pārliecībai, ka te «ziemeļos necik nav tādas nežēlības, varmācības, sadisma, netiklības, noziedzības un nelietības kā dienvidos. Te valda perfekcijas princips» utt. - salasiet, lūdzu, visas šādas drumstaliņas, kas atskaldītas un šajās avīzes lappusēs sabērtas no dažiem Valdemāra Reiznieka darbiem.
Reiznieks kā taisnības teicējs
V. Reiznieks (1877-?; ieskats viņa biogrāfijā dots Neatkarīgās 8. maija publikācijā Latviešu Tēvs debesīs, tēvi Krievijā un krusttēvi Čehijā) savulaik bija Latvijā pats ražīgākais, ja skaita ne visus žurnālistu un publicistu, bet uz filozofijas pamata (konkrētajā gadījumā tā, kā iedvesmojis Herberts Spensers (1820-1903)) būvētus tekstus. Starp 1930. un 1944. gadu viņš publicēja četras grāmatas un gandrīz katru mēnesi pa rakstam kādā no biezajiem, t.i., uz zinātniskumu orientētajiem žurnāliem. No šā laika pilnīgi izkrīt Latvijas okupācijas padomju 1940./1941. gada periods. Nav zināms, kāpēc padomju režīms tad aprobežojās ar viņa jau izdoto darbu iznīcināšanu, bet atstāja dzīvu viņu pašu. Pēc tam vācu okupācijas laikā Latvijas preses izdevumus aizvien plānākus padarīja karš, bet V. Reizniekam tajos tika dota vieta, jo viņš piekrita un pieprata pāradresēt Vācijas diktatoram Ādolfam Hitleram (1889-1945) slavinājumus, kādus viņš iepriekš jau bija izteicis Kārlim Ulmanim (1877-1942; Hitlera pakaļdarinātājs Latvijā no 1934. līdz 1940. gadam).
Vāciešiem nācās V. Reiznieku paciest līdz labākiem laikiem tādā nozīmē, ja tomēr realizētos tas, ko viņi bija iecerējuši ar savu Blitzkrieg (zibenskaru). Tā izjukšana 1941. gadā spieda vācu okupācijas iestādes izlikties, ka tās vai nu nav pamanījušas, vai arī ļauj laboties cilvēkam, kurš 1938. gadā bija brīdinājis latviešus par briesmām, ko izraisa tā brīža vācieši - «nekāds augstāks cilvēka tips, kā varētu domāt, bet restaurēts, atavistisks senģermānis - brutāls, bez kādiem garīgiem principiem»; «jāpatur prātā, ka vācu rasisti arī baltu tautas pieskaita pie mazvērtīgām rasēm, kuras tātad acīmredzot savā laikā iznīcināmas». Par Hitlera nākšanu pie varas ar šāda rasisma lozungiem V. Reiznieks jau 1934. gadā rakstīja, ka tas ir «sakauto un uzvarēto mierinājums»: «Kara laukā vāciešiem gāja tik bēdīgi, ka beigās vāciešus «klapēja» pat tādas mazas nācijas kā igauņi un latvieši... Vācieši, visur izrādījušies uzvarēti, sevis mierināšanai tad nu ir izdomājuši savu rasismu. Sak, sakauti gan mēs esam viscaur, tomēr mums ir vēl viena priekšrocība - sava tīrā rase.»
Sacensībā par karā sakauto vāciešu sakāpināto emociju izteikšanu vārdos uzvarēja divas grāmatas jeb to autori - Ā. Hitlera Mana cīņa (divos sējumos 1925. un 1926. gadā) un Alfrēda Rozenberga (1893-1946) 20. gadsimta mīts (1930). Grāmatas rakstītas neatkarīgi viena no otras un tika saliktas kopā tieši tāpēc, ka to saturs ir būtiski atšķirīgs.
Receptes mītu taisīšanai
Eiropu var identificēt kā ziemeļus attiecībā pret lielāko daļu no zemeslodes un Vāciju - attiecībā pret lielāko daļu no Eiropas. Tas padara ziemeļus par pašsaprotamu sastāvdaļu vārdu plūdos, ar kādiem politiķi Hitlera laikā un šobaltdien cenšas glaimot saviem vēlētājiem. Pirmajā pasaules karā sakautie vācieši tomēr prasīja un dabūja kaut ko vairāk. Šā kara laikā austrumu frontes Krievijas pusē baltvācietis, Rīgas Politehniskā institūta arhitektūras students Alfrēds Rozenbergs visai pasaulei un sev pašam par nelaimi 1915. gadā ne tikai apprecējies, bet arī paklausījis jauno sievu un atšķīris Nīčes darbus, bez kuru piepīšanas vācu nacionālsociālistu rasisma versijai viņi laikam gan nebūtu samulsinājuši vāciešus tik ļoti, lai nacionālsociālisti tiktu pie varas. Tieši tāpēc, ka Hitlers bija Nīči palaidis garām, viņam bija vajadzīgs kompanjons, kas bija pratis savu grāmatu uzdot par F. Nīčes un tāpat arī Osvalda Špenglera (1880-1936) ideju turpinājumu. F. Nīče 20. gadsimta mītā piesaukts 14 reižu uz astoņām pa visu grāmatu izkaisītām lappusēm, neieskaitot vēl arī viņa vietu grāmatas personu rādītājā. Tiešu norādi uz F. Nīčes Antikristu un ziemeļiem veltītajām frāzēm tajā A. Rozenbergs nedeva, bet vienā reizē atsaucās uz F. Nīčes stāstu par grieķu dievu Dionīsu kā pretspēku Olimpa dieviem. Sevi par izglītotiem uzskatošajiem vāciešiem tad tūlīt bija jāatceras par F. Nīčes aprakstīto Dionīsa opozīciju Apolonam, kura gādību par kaut kur tāltālos ziemeļos dzīvojošo hiperboreju tautu apdziedājis Antikristā nosauktais sengrieķu dzejnieks Pindars (518-438 pirms Kristus). Antikrista tēls 20. gadsimta mītā figurē trīs reizes. Ar to pietika alūzijai, it kā arī F. Nīče būtu devis savu svētību A. Rozenberga grāmatai, kurā «ziemeļi» (nord, nordisch) dažādās vārdšķirās, locījumos un salikteņos daudzināti simtiem reižu.
Būtu par daudz prasīt no F. Nīčes, lai viņš parāda uz kartes, kur tieši atradusies hiperboreju dzīvesvieta «viņpus ziemeļiem», kā Antikrista tulkotājs Pēteris Brants izteicis Nīčes vārdus jenseits des Nordens. Izvairīties no tādas prasības nevarēja A. Rozenbergs, un vēl jo mazāk varēja tie, kuri nacistiskajā Vācijā apgādāja rasismu ar visiem zinātnes atribūtiem. Kas no visa tā kopā sanāca, to parāda Brēmenes universitātes profesors Volfgangs Vildgens (1944) darbā Politisko mītu vara: analīze, izmantojot Hitleru un Rozenbergu.
Ko rāda degunu formas
Pēdējo pusotra simtu gadu laikā producētās rasisma mācības vervē sev piekritējus, izmantojot piekrišanu šai mācībai par daudzos gadījumos izšķirošo kritēriju šīs mācības piekritēju piederībai augstākai rasei. Vilinoši vienkārši rakstīts A. Hitlera Manā cīņā, ka «mēs, nacionālsociālisti, esam āriešu augstāko vērtību glabātāji zemes virsū». Tātad jāstājas tik noteiktā partijā - un ārietis gatavs! Diemžēl tā tas skanēja tikai tik ilgi, kamēr Hitleram nācās cīnīties par varu, kas nozīmēja solīt, ka viņš dalīsies šīs varas labumos ar katru, kas balsos par viņu. Pēc tam atklājās, ka daudzi jo daudzi par viņu balsojušie tiks no labumu saņēmēju pulka izslēgti. Jau 1933. gada 9. maijā Latvijas laikraksts Pēdējā Brīdī lika 1. lpp. fotoreportāžu, kurā redzama degunu platuma un kāju pēdu garuma mērīšana nevis šur tur, bet tieši Ziemeļvācijas zemniekiem ar mērķi šo mērījumu vidējās vērtības atzīt par «tīras ģermāņu rases» pazīmēm. Kuram deguna garums/platums vai kāda cita pazīme neatbildīs noteiktiem skaitļiem, tas nedrīkstēs saņemt ne nacionālsociālistiem, ne āriešiem pienākošos labumus. Tad, kad arī Vācijas neārieši ar vairākiem balsojumiem nodeva Hitleram varu, viņi vēl nezināja par savu degunu neatbilstību pareizo degunu parametriem, jo šādi parametri nemaz nebija noskaidroti.
Mātes grēkojušas vairāk par tēviem
Hitlers dabūja varu, ekspluatējot kura katra cilvēka pārliecību par viņa degunu kā visskaistāko un nespēju savās domās pieļaut, ka tam tomēr varētu izrādīties nepareiza un slikta forma. No šādas pārliecības nav tālu līdz vairāk vai mazāk atklātai nepatikai pret daudzām citām degunu formām, kādas tiešām vajadzētu pielabot. Šādas nepatikas komponente V. Reiznieka nosauktajā «sakauto un uzvarēto mierinājumā» vāciešiem bija skaidrojums, kā gan viņi varējuši zaudēt Pirmo pasaules karu, būdami tik izcili, par cik izciliem vāciešus iztēloja kara propaganda. Ja pat tāda tauta tomēr bija zaudējusi, tad tai kā kompliments pienācās Hitlera norādījums uz zaudējuma atbilstību vāciešiem mēroga grandiozitātē. Viņu zaudējums bija «pelnīts mūžīgās augstākās varas sods», kas lielāks par tā saņēmēju vainu, jo «tēvu grēki piemeklē līdz desmitajam augumam». Tātad vienai paaudzei nācies ciest par visām desmit, kuru «grēki pret asinīm un rasi ir visbriesmīgākie šai pasaulē». Karš bija atklājis miera laikā grūti pamanāmas atšķirības starp tīrai rasei piederīgajiem un jaukteņiem ar zemākām kaujas spējām, kuru dēļ sakāve bija jācieš arī rasistiski tīrajai vāciešu daļai.
Pasaules kara rezultātu vācieši pieņēma par apliecinājumu pirms kara biežāk par jokiem uzskatītiem brīdinājumiem, kādus Latvijā izdotā avīze Tēvija (ne tā sliktā Tēvija, kas Otrā pasaules kara laikā kalpoja par vācu okupantu ruporu, bet labā Tēvija, ko pirms Pirmā pasaules kara Jelgavā izdeva vēlāk pirmais Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste) atreferēja 1913. gada 5. oktobra korespondencē no Berlīnes: «Ja vīriešu izvirtība meklējama vairāk tikai labākās aprindās, tad sieviešu nenormālās tieksmes aizķērušas visus pilsētas slāņus. Šīs tieksmes parādās kaislībā uz citu rasu vīriem. Jau pirms gadiem 3, 4 dažas Berlīnes avīzes atzīmējušas šo nebūšanu sakarā ar kādas indiāniešu trupas viesošanos un viņas locekļu plašajiem romāniem ar Berlīnes skaistulēm. Tāpat nēģeri, arābi, japāņi... Kādai nēģeru trupai viesojoties, vācietēm bijis tāds karstums pret tiem, ka vai pa pusducim kritušas uz vienu, un tad kādā restorācijā aizvienam notikuši dažādi greizsirdības skati - gan līdzcentes plūkušās, gan aiz greizsirdības plūkušas savus mīļos. (..) Nav vairs aiz gadu simteņu kalniem tas laiks, kad «tīrasiņu» vācu tauta izvirtības dēļ noies no pasaules skatuves. Jo izvirtība taisni tur visstiprākā, kur vistīrākās vācu asinis.»
Savu bēgli dabūs katrs
2017. gada vidū 1913. gada publikācija dod vislabāko skaidrojumu Vācijā valdošās Kristīgi demokrātiskās savienības lielajiem panākumiem vēlēšanās federālo zemju līmenī šā gada martā Zārā un maijā ZiemeļreināVestfālenē. Tādā veidā tauta izsaka savu pateicību valdībai un Angelai Merkelei personīgi, ka vācietēm vairs nav jāplūcas ne par afrikāņiem, ne aziātiem. Par bēgļiem saukto cilvēku pieplūdums Vācijā tagad ir noregulēts uz aptuveni 15 tūkstošiem cilvēku mēnesī, kas apmierina vācu, t.i., turienes balsstiesīgo sieviešu, vīriešu un arī sīkākā dalījumā vērā ņemamo grupu pieprasījumu.
Kad Mana cīņa 2016. gada janvārī Vācijā tika nodrukāta pirmo reizi pēc tās autora nāves, negribējās ticēt vācu birokrātu skaidrojumam par termiņu, līdz kādam grāmatu izdot nedrīkstējuši, lai neaizskartu Otrā pasaules kara galvenā noziedznieka Hitlera īpašumtiesības. Drīzāk gan grāmata tika izdota tāpēc, ka to prasīja tagadējā situācija, t.i., cilvēki. Vācijā un tāpat Latvijā netrūkst cilvēku, kas priecājas izlasīt solīdā izdevumā to, ko viņi domājuši un savā starpā runājuši, lasījuši un varbūt arī ierakstījuši interneta diskusiju lapās. Viņiem skaidrs kā diena, ka tie taču ir «ebreji, kas atveda nēģerus līdz Reinas krastiem, lolodami slepeno domu un to pašu nelietīgo mērķi - asiņu sajaukšanās ceļā radīt ienīstajai baltajai rasei jo lielāku ļaunumu, gāzt šo rasi no tās politiskās un kultūras virsotnes, lai tad uzsēstos tai mugurā». Vācijā šādiem cilvēkiem ir sava politiskā partija, kas bezcerīgi izgāzās jau nosauktajās vēlēšanās. Tāpēc ticamāk, ka Mana cīņa tagad daudz lielākam skaitam cilvēku kalpo par autentisku pamācību, kā rīkoties pilnīgi pretēji Hitleram, lai vēlāk nebūtu jācieš tā, kā vācieši cieta tā kara beigās, kurā viņus iedabūja Hitlers. Tātad - neslāpēt savas seksuālās dziņas pāri jebkādām tautu un rasu robežām! Tad noteikti nebūs sliktāk, nekā bija ar dziņu slāpēšanu. Šādas domu gaitas vieglums un plašā izplatība nesniedz garantiju, uz kurieni šī gaita īstenībā novedīs.
Robežas novelk ar spēku
Neziņa par nākotni V. Reiznieka terminoloģijā skan kā neziņa par to, kur īsti iet robeža starp ziemeļiem un dienvidiem. Šeit prezentētā 1935. gada raksta sacerēšanas laikā tā autoram ziemeļu robeža dienvidos bija Latvijas robeža. 1942. gadā viņš bija spiests ziemeļu robežu pārbīdīt daudz tālāk uz dienvidiem. Ar to jāsaprot ne tikai ārēji spaidi līdz pat bailēm nonākt Salaspils pāraudzināšanas nometnē, bet iekšēja nepieciešamība atzīt, kāpēc vācieši ir tik stipri, cik stipri viņi 1942. gadā bija ne tikai attiecībā pret okupētās Latvijas iedzīvotājiem. Ja V. Reiznieks bija deklarējis aukstumu un tumsu par spēka avotiem, tad nācās šos avotus dalīt arī ar vāciešiem. Šādā veidā ziemeļus ir iespējams aizbīdīt līdz ekvatoram, kur vajadzīgo aukstumu dod augstums (kalni) un aukstās straumes okeānos, bet tumsa Āfrikā ir melna kā ziemeļblāzmas neapspīdēts nēģeris. Tāpat nav neiespējami atstāt ziemeļos tikai Ziemeļpolu, ja latviešus no ziemeļniekiem atskaita igauņi un igauņus - somi.
***
Ekrānšāviņš no avīzes
Saule ir tas objekts, ap kuru griežas šo dienvidnieku atziņas un ideāli. Šo kultūru dievības ir saules dievības un varenības paudējas. Jūdu Jahve nemitīgi rūpējas par uzvaru karā, un muhāmedāņu Allāhs vienmēr ir īsts kara dievs, kas viņam ticīgos vedis neskaitāmās kaujās un devis daudzas uzvaras. Kā dievi ir brutāli savā varenībā, tā arī valdnieki. Mākslas darbos ir gan ielikts primitīvs spēks, bet ļoti maz estētiskas pilnības. Varenība tiecas pastāvēt nemainīgā stāvoklī un pēc iespējas pieaugt, bet dzīve un daba nekā tā necieš kā stabilitāti un to nemitīgi groza, kas dienvidu kultūrā modina naidu, cīņas un karus. Dienvidu kari ir stāvokļa, naida, atriebības, varas kari. Dievības un valdnieka valdīšana nevar notikt bez padotiem, kuru galvenais tikums ir ticība dievībai un paklausība valdniekiem. Tāda noslāņošanās pēc varenības, tās stabilitāte un vispār absolūtisms dienvidu cilvēkus padara fanātiskus. Viņi tikpat cieti turas pie savām pārliecībām kā pie sava varenības līmeņa. Fanātisma piemērus dod visas dienvidus nācijas un arī žīdi, kas īpaši fanātiski reliģijas lietās.
Varenības princips nosaka tās deģenerācijas raksturu. Valdošās kārtas paliek arvienu varmācīgākas, nežēlīgākas, asinskārīgākas, kamēr zemākās tiek gremdētas arvienu dziļākā verdzībā. Varmācība reliģijā pāriet asins upuros, galā pat cilvēku upuros. To sevišķi piekopa Marduka kults, arī Jahve alka cilvēku asiņu. Katra deģenerācija īpaši tendē uz seksuālo lauku, kas sākumā ir sieviešu un sāncenšu spīdzināšana, bet tālāk sieviete ņem pārsvaru pār izvirtušo vīrieti, pati paliek par spīdzinātāju. Vēsturnieki tādu sievietes varu sevišķi saskata Senā Ēģiptē, kuras beidzamā valdniece bija netiklā Kleopatra.
Savukārt padotie un verdzībā turētie dienvidnieki savu izvirtību izpauž pastiprinātā noziedzībā un nelietībā. Dienvidos ir izveidojušies tādi blēži, nelieši un noziedznieki, kādus nav iespējams atrast ziemeļu zemēs. Tā, jau pie mums dzīvojošiem dienvidniekiem - žīdiem - piešķir daudz lielāku noziedzību un nelietību nekā vietējiem iedzīvotājiem, bet īsto dienvidu nāciju pazinēji uzrāda, ka pēdējie ir vēl noziedzīgāki un blēdīgāki par žīdiem; par tādiem uzrāda levantiešus, persus, armēņus, grieķus u. c.
Ziemeļu kultūras ļoti mazā mērā satur varenību. It īpaši zīmīgas ir mūsu tautas dziesmu dievības, ko tur nesauc pat par kungu, nemaz nerunājot par valdnieka lomas piešķiršanu viņam. Bet ja augšā nav varenu dievu un valdnieku, tad apakšā nevar būt fanātisku ticīgo un uzticamo pavalstnieku un vergu. Ziemeļos necik nav tādas nežēlības, varmācības, sadisma, netiklības, noziedzības un nelietības kā dienvidos. Te valda perfekcijas princips. Te saule vairs nav ne tik varena un vispār nav pārāk varenu faktoru (pat pērkona negaisi labi ja uznāk 2-3 reizes pa vasaru), bet ir milzums sīku naidnieku, kavēkļu un traucēkļu, pret kuriem ziemeļu cilvēkam jānostājas pašam. Tā dabīgi iznāk, ka ziemeļu cilvēks pievēršas savam prātam, savai gudrībai un tās transcendentiem avotiem. Sākot no Somijas viscaur ziemeļos līdz pat Kamčatkai izcilākais cilvēks ir ne valdnieks, bet burvis. Mūsu senču Dievs ir gudra padoma devējs. Perfekcijas principam ir tieksme uz transformācijām un izvēršanos.
Perfekto cēlumu sākums vienmēr ir sēklveidīgs - ārēji niecīgs, bet par to pilns apslēptu, iekšēju potenču, kas pakāpeniski nāk klajā un izveido perfektus cēlumus. Ziemeļu dievības viscaur ir sējējas, un arī visizcilākie ziemeļu darbinieki ir sējēji. Sējējs ir arājs, burvis un dziesminieks. Nav gan neviena varena vīra, bet ir neskaitāms vairums perfektu cilvēku. Galvenie ir individuālisma, pašcieņas un aktivitātes principi. No šejienes liela cieņa pret arodu un latviešiem tādā cieņā stāv arājs, saimnieks un īpaši saimniece, kurai jāprot simts darbu. Tomēr arī šai kultūrai ir savas ēnas puses, sava deģenerācija, kas izriet no perfekcijas vienpusības. Uzsverot individuālismu un pārāk ignorējot varenību, apsīkst dzīves potences, sabiedrība un kultūra pārāk sadrumstalojas. Ja ziemeļniekam ir izdevība tikt pie lielas varas, viņš to neņem. Tā tas bija ar mūsu strēlniekiem Krievijā, kas viegli varēja tikt par Krievijas valdītāju šķiru. Tādā kārtā notiek, ka ziemeļus iekaro dienvidu valstis, bet dienvidu maz perfektie, toties varenie dievi un reliģijas un nomāc arī citas kultūras izpausmes. Varas ignorēšana ziemeļniekus noved pie apsīkuma, īpaši seksuālā laukā.
Ziemeļzemju īpatnības ir meži, ūdeņi, augsnes liesums, ilga un barga ziema, ilgs pavasaris, īsa vasara un īss rudens. Tāda daba ir Skandināvijai, somu zemēm, Sibīrijai, Kanādai, īpaši Baltijas zemes, Ziemeļvācija līdz pat Holandei un Beļģijai.
Tālais dienvidnieks ir padevies un viņu tāpēc sauc par mežoni, bet ziemeļnieks mežu ir uzvarējis, un to uzveikdams ir uzņēmis sevī viņa potences. Ziemeļnieks ir varens savos spēkos, izturīgs, uzstājīgs, neatlaidīgs.
Nav labāka grūtu darbu veicēja par ziemeļnieku.
Viņš ir arī vislabākais karavīrs.
Par zemkopi viņu ir padarījusi arī otrā ziemeļzemju potence - ziema. Tā ir naidīga cilvēkam, tomēr arī ārkārtīgi svētīga, jo ziemeļniekā ir izraisījusi sīkstu un sīvu pretestību.
Ziemas ilgums ziemeļnieku vispirms ir padarījis tālredzīgu.
Lai pārciestu ilgo un bargo ziemu, ziemeļniekam nevien jāapsver, kas viss viņam vajadzīgs ziemas pārciešanai, bet sadomātais
arī jāsagādā. Tāpēc ziemeļnieks ir pilnīgi pievērsies nākotnei, domā un gādā tikai par rītdienu, bet vakardienu, pagātni aizmirst, ignorē. Ziema no ziemeļnieka ir izveidojusi racionālu darba darītāju. Tāpēc ziemeļnieks necieš dīkdienību - ne askētu, ne mūku, ne kungu veidā. Dienvidu zemju gleznās dominē izkāmējušie askēti, ziemeļnieku - brangas sievas, pilnmiesīgi vīri.
Ziema ar savām īsām dienām un garām naktīm ziemeļnieku pamudina attiecīgi ierīkoties. Dienā viņš strādā fiziski, bet pa garajiem vakariem nododas gara kultūrai.
Ziemeļu pavasaris īpaši Baltijā ilgst 4 mēnešus - no marta līdz jūnijam. Tā pavasaris lēni, bet it kā elpu atvilkdams, neatlaidīgi dara savu sēšanas, dīdzināšanas un plaukšanas darbu. Ziemeļnieks arī piesātinās ar šo pat tieksmi - sēt, darināt, diedzēt.
