INTERVIJA: Jaunā rektora Kristapa Zariņa plāni Mākslas akadēmijai

KRISTAPS ZARIŅŠ: «Es bieži saku, ka mākslas darbam nevajadzētu būt didaktiskam, tajā jābūt vispārinājumam. Tam jābūt formā skaidram. Jābūt sajūtai, ka darbs ir gatavs, ka tas dzīvo pats savu dzīvi, ka nabassaite starp darbu un mākslinieku ir pārgriezta, tas ir pats spējīgs dzīvot un uzrunāt skatītāju. Protams, ideālā variantā mākslai cilvēkos būtu jārada pārdzīvojumu, kas rosina domāt /Vladislavs PROŠKINS, F64 Photo Agency
  • KRISTAPS ZARIŅŠ: «Es bieži saku, ka mākslas darbam nevajadzētu būt didaktiskam, tajā jābūt vispārinājumam. Tam jābūt formā skaidram. Jābūt sajūtai, ka darbs ir gatavs, ka tas dzīvo pats savu dzīvi, ka nabassaite starp darbu un mākslinieku ir pārgriezta, tas ir pats spējīgs dzīvot un uzrunāt skatītāju. Protams, ideālā variantā mākslai cilvēkos būtu jārada pārdzīvojumu, kas rosina domāt /Vladislavs PROŠKINS, F64 Photo Agency
1 / 1

Turpmākos piecus gadus Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) rektors būs gleznotājs un līdzšinējais augstskolas prorektors Kristaps Zariņš – viņš izvēlēts LMA Satversmes sapulcē ar 45 balsīm no 80.

LMA vadības un attīstības programmā 2017.-2022. gadam profesors norādījis, ka augstskolas attīstība būs saistīta ar vēsturisko pētniecību un to, ka LMA kopš dibināšanas ir sevī iemiesojusi nacionālo mākslas skolu, kļūstot par vienu no Latvijas neatkarības un kultūras pārstāvības simboliem. Savā koncepcijā jaunais rektors uzsvēris, ka ir jāturpina attīstīt studiju process, kura centrā ir studējošais.

- Vai tas, ka desmit gadu strādājāt iepriekšējā akadēmijas rektora Alekseja Naumova komandā, bijāt prorektors administratīvajā un radošajā darbā, jums ir priekšrocība, startējot LMA rektora amatam, vai arī mīnuss?

- Noteikti pluss - pārzinu lietas, ar ko būtu jānodarbojas administrācijai. Laiks pirms rektora vēlēšanām bija iespēja izvērtēt iepriekšējo darbu, vairāk uzklausīt kolēģu, katedru vadītāju domas, lai saprastu, kā uzlabot programmas. Tāpat bija un ir svarīgi uzklausīt studentu pašpārvaldi, lai jauniešiem būtu nemitīgi interesanti mācīties Mākslas akadēmijā, kurai ir tik senas un stabilas tradīcijas. Mūsu augstskola savu simtgadi svinēs 2019. gadā, Latvijas valsts - 2018. gadā, gan valsts, gan augstskola savu ceļu būtībā ir sākusi apmēram vienā laikā, un tas nozīmē - Latvijai mākslas izglītība, vispār kultūrizglītība vienmēr bijusi ļoti svarīga.

- Kāpēc jūs savulaik piekritāt būt par prorektoru iepriekšējā rektora komandā?

- Sistēma ir tāda, ka augstskolas Satversmes sapulce ievēlē rektoru, kurš pēcāk izvēlas savu komandu. Līdzšinējais rektors Aleksejs Naumovs man piedāvāja prorektora amatu, iespējams, redzēja, ka es varētu palīdzēt īstenot viņa izvēlēto akadēmijas attīstības vīziju, un to arī esam desmit gadu darījuši kopā ar otru prorektoru Andri Teikmani. Tolaik lielā doma bija par akadēmijas internacionalizāciju, un desmit gadu laikā, domāju, šo ideju ir izdevies īstenot. Šobrīd Erasmus programmas ietvaros mums ir 120 sadraudzības skolu Eiropā, mūsu studenti var izvēlēties, kurp braukt, un katru gadu sūtām uz citām augstskolām apmēram 40-50 studentu uz semestri vai diviem. Tagad ir arī Erasmus+, tas nozīmē, ka gadu pēc absolvēšanas var braukt praksē, kā arī ir iespējama pasniedzēju apmaiņa. Un tas ir ļoti būtiski, jo, aizbraucot uz kādu citu skolu, mūsu studenti saprot, ka viņi pie mums ir ieguvuši profesionāli spēcīgu izglītību, turklāt semestru vai divu ilga mācīšanās citās augstskolās paver pavisam citu redzesloku, var iegūt būtiskus kontaktus. Atceros, kad pirms daudziem gadiem es mācījos Francijā, man bija ļoti svarīgi, ka tos darbus, kurus es līdz tam biju redzējis tikai reprodukcijās grāmatās, varu ieraudzīt realitātē muzejos.

Šīs programmas ietvaros īpaši svarīgi, ka no citām augstskolām pasaulē var aicināt pasniedzējus, kas nereti ir arī ļoti izcili mākslinieki, uz lekciju ciklu, meistarklasēm vai moduļa tipa stundām, un tā ir iespēja mūsu augstskolā veidot internacionālu vidi. Bieži vien tieši šādas tikšanās ir gan informatīvi un profesionāli vērtīgas, gan kalpo par iedvesmu topošajiem māksliniekiem. Mana pieredze pierāda, ka patiešām izcili mākslinieki parasti ir ļoti atvērti komunikācijai, arī priecīgi par jauniešu interesi par mākslu un konkrēta mākslinieka daiļradi. Protams, Erasmus programmas ietvaros mūsu studenti stāsta par savu akadēmiju, tādējādi saviem vienaudžiem citās valstīs raisot vēlmi studēt pie mums.

- Cik LMA ir Erasmus programmu studenti no citām valstīm?

- Apmēram 35, un tas ir daudz mūsu augstskolai, un paredzu, ka viņu būs vēl vairāk.

- Kāpēc?

- Gan mūsu studenti, kam bijusi iespēja studēt citviet, gan ārvalstu studenti, kas pie mums mācās Erasmus programmas ietvaros, saka apmēram vienu un to pašu - mūsu akadēmijā ļoti nozīmīgs ir personiskais kontakts starp pasniedzēju un studentu. Mūsu pasniedzēji patiešām ļoti «deg» par saviem studentiem, iedziļinās viņu domās un radošajās idejās, viņiem ir svarīgi, lai studenti patiešām realizē savu koncepciju. Arī pasniedzējiem ir svarīga iespēja pasniegt citās augstskolās, jo tā ir profesionāla tālākizglītība; katru gadu apmēram 15 pasniedzējiem tāda iespēja ir.

- Definējiet, lūdzu, trīs stratēģiskās prioritātes turpmākajiem pieciem gadiem akadēmijas attīstībai.

- Noteikti jāturpina jau iesāktā akadēmijas internacionalizācija, daudz ir izdarīts, bet daudz vēl ir jādara, jo īpaši svarīgi strādāt, lai studentiem būtu iespēja doties mācību praksēs ārpus Latvijas, teiksim, dizaina studenti varētu padziļināt savas prasmes, plašāk uzzināt, kā šī joma funkcionē realitātē citviet pasaulē. Tāpat svarīgi apzināt konkursus, kuros var piedalīties mūsu studenti, tādā veidā apliecinot viņu varēšanu.

Man šķiet būtiski arī apzināt mūsu absolventu likteņus, parādīt citiem, kas ar viņiem notiek - ko dara, kāda ir viņu attīstība.

Mūsdienu māksla ir starpdisciplināra, un uzskatu, ka ir īpaši svarīgi veidot, ja tā var teikt, starpdisciplināru mācību vidi. Jo īpaši būtiski tas tāpēc, lai jaunajam cilvēkam, kurš 1. un 2. kursā vēl tikai meklē savu īsto izpausmes veidu un to, kurā virzienā doties, būtu iespējas sevi izmēģināt plašākā spektrā. Pasaulē viens no izglītības lielajiem «uzstādījumiem» ir tieši starpdisciplīnu izglītības sistēmas nodrošināšana.

To arī pieprasa šis laiks, un netieši to pierāda arī studiju pieprasījums - Vizuālās komunikācijas nodaļā ir apmēram desmit pretendentu uz vienu vietu, gleznotājos - kādi trīs vai četri, milzīgs konkurss ir arī Dizaina nodaļā. Ļoti svarīgi, lai mācību laikā būtu radīti visi nepieciešamie apstākļi, lai topošajam māksliniekam, lai vai kādu specializāciju izvēlējies sākotnēji, būtu vieglāk atrast savu vietu. Daudzās Rietumu mākslas augstskolās ir pašmenedžmenta kurss, kurā tiek skaidrots par ekonomiskiem procesiem, lai topošais mākslinieks apzinātos un saprastu, kas notiks tad, kad viņš būs diplomēts mākslinieks.

Ir jājūt laiks - kas ir vajadzīgs, tas ir jāattīsta.

- Kā darba tirgū kotējas jūsu augstskolas absolventi?

- Pieredze rāda, ka mūsu absolventu vidū bezdarbnieku tikpat kā nav. Pat tad, ja viņi visi nepaliek «tīrajā mākslā», bet aiziet strādāt citās tautsaimniecības nozarēs vai, teiksim, izveido savu biznesu, tad savas spējas un radošo talantu izmanto tajā. Nav noliedzams, ka mūsu studentiem, lai realizētu savas idejas, bieži vien jāatrod un jāizmanto netradicionāli risinājumi, un rezultātā viņu domāšana darbojas tā, lai maksimāli interesanti un pārliecinoši pasniegtu savu domu. Tāpēc esmu pārliecināts, ka arvien vairāk jādomā par tādiem mācību uzdevumiem, kas palīdzēs viņiem dzīvē pēc akadēmijas beigšanas.

Daudz tiek domāts par to, lai it visās programmās studējošajiem studiju laikā būtu iespējas plašāk apgūt datora prasmes, īsi sakot - kā savu radošo domu «apstrādāt» ar datoru. Ja absolventi tālāk dzīvē tik intensīvi nenodarbotos ar mākslu, varētu integrēties tautsaimniecības jomās, piemēram, reklāmas sfērā. Starpdisciplinētība ir šā laikmeta prasība.

- Nekad jau nav bijis daudz, ja tā var teikt, simtprocentīgu mākslinieku, proti, tādu, kas tikai ar mākslu pelna naudu; mūsdienās viņu kļūst mazāk vai vairāk?

- Līdz gadiem četrdesmit var dzīvot arī kā tīrs mākslinieks, precīzāk - līdz tam laikam, kad tiek izveidota ģimene, rodas bērni, jo tad nepieciešams stabils darbs un sociālās garantijas. Tad daudzi sāk strādāt par pedagogiem mākslas skolās, kuru tīkls Latvijā ir ļoti sazarots, citi strādā muzejos, daži veido tā sauktās rezidenču programmas, kas arī ir veids, kā dzīvot. Dažādi. Mans lielais uzstādījums - ja kādu interesē tīrā māksla, tad to arī vajag realizēt, jo ir svarīgi piepildīt savu sapni. Studenti arī ir dažādi - ir ļoti talantīgi, kuri tikai mazliet jāpiebiksta, un viņš jau tālāk iet kā raķete, bet ir tādi, kuru spējas attīstās lēnāk. Ir studenti, kuriem jau sākotnēji ir skaidrs, ka viņi veidos internacionālu karjeru, kas mūsdienās, pateicoties internetam, ir iespējams, ja vien skaidri zina vēstījumu, kas sabiedrībai, tātad - skatītājiem, ir interesants. Un vēl - citiem talants attīstās, citiem - stāv uz vietas, lai gan, protams, iestājpārbaudījumos mēģinām atlasīt tajā brīdī talantīgākos audzēkņus, kas pēdējā laikā nenāk tikai no mākslas skolām, bet arī vispārizglītojošām skolām.

Kuram ir spēks izturēt lielā mākslinieka dzīvi, tas paliek «tīrajā mākslā», jo tas nu gan ir skaidrs - sevī ir jāinvestē, lai attīstītu spēju skaidri izteikt savu domu. Arī pasaulē nav simtiem un tūkstošiem ģēniju vai topā esošu mākslinieku.

- Dabisko atlasi neviens nav atcēlis.

- Tieši tā. Ne jau visi mūsu studenti kļūs par izciliem māksliniekiem, kuru darbi papildinās muzeju fondus, lielākā daļa šajā sabiedrībā veidos un uzturēs izglītotu vidi. Mūsu akadēmijā ir daudz meiteņu, līdzīgi, kā tas ir rietumvalstu mākslas augstskolās. Tas taču ir labi, ja mūsu studentu bērni ar mātes pienu iezīž mākslu, vai ne? Tā sabiedrība veidojas humānāka ar radošas brīvības dominanci domāšanā.

Ja talants būs, tad viņš pats izaugs un atradīs sev ceļu pasaulē, akadēmija var tikai attīstīt talantu. Daudzi mūsu studenti plūkuši laurus dažādos konkursos pasaulē, daudziem arī veidojas internacionāla karjera. Piemēram, mans bijušais students Kristaps Ancāns pēc mūsu augstskolas beigšanas aizbrauca studēt maģistrantūrā slavenajā Saint Martins mākslas skolā, absolvējot to, ieguva visaugstāko novērtējumu, arī prēmiju - vienu gadu par velti darbnīcu un iespēju sadarboties ar četrām izcilām galerijām. Esmu pārliecināts - līdz ko kādam mūsu absolventam veidosies spoža starptautiska karjera, mainīsies arī sabiedrības vairākuma attieksme pret mākslas izglītību.

- Daudz runāts par to, ka arī Mākslas akadēmijai nepieciešams atgūt finansējumu tajā pašā līmenī, kāds tas bija pirms krīzes, bet šāds mērķis ir daudzu tautsaimniecības jomu pārstāvošajiem. Kāds ir jūsu plāns?

- Sabiedrībā ir jānostiprina doma, ka mākslas klātbūtne nepieciešama mūsu sabiedrībai.

- Kā to izdarīt?

- Nu, vairāk stāstot par mākslu. Ja tie, kas nodarbojas ar uzņēmējdarbību, saprastu, ka mākslas klātbūtne uzlabo viņu ražoto produktu, tad veidotos kopējais priekšstats par mākslas nepieciešamību. Protams, Kultūras ministrijai un attiecīgajām komisijām Saeimā jāskaidro elementārais - māksla ir viena no mūsu kultūras sastāvdaļām, tā ir daļa no maizes, ko mēs ēdam.

- Situācijā, kad par finansējuma palielināšanu runā daudzu tautsaimniecības nozaru pārstāvji, varētu būt sarežģīti pārliecināt, ka mākslas izglītība ir viena no prioritātēm.

- Ja ir pāris talantu, kas redzami ne tikai pie mums, bet ir kā karogs, kuru var nest tālāk pasaulē, parādot Latvijas tēlu, šāda saruna ir vienkāršāka.

- Pagaidām jau tādu «superkarogu» nav.

- Esmu pārliecināts - viņi būs. Starptautiskais tīkls, kas veidojas, arī radīs internacionāli zināmu mākslinieku - tā ir mana pārliecība. Agrāk vai vēlāk, bet būs. Zvaigznes jau nav prognozējamas nevienā nozarē, arī mākslā.

Mums kā tautai ir vajadzīgs viss - ekonomisti, juristi, jūrnieki, lauksaimnieki un arī mākslinieki. Piemēram, dizains taču ir obligāta ekonomikas attīstības sastāvdaļa, tikai tā varam dot pievienoto vērtību pašu ražotajam. Jebkam ir vajadzīgs iedvesmojošs dizains, kaut vai iepakojuma veidā. Es jau nerunāju nemaz par interjeru... Jebkurā sfērā... Pat trolejbusa pieturvietā ir dizains.

Mākslas akadēmija ir valsts dibināta pirms gandrīz gadsimta, un, ja 1919. gadā cilvēki saprata, ka jaunizveidotā valstī ir vajadzīga mākslas augstskola, tad 21. gadsimtā tā ir absolūta nepieciešamība. Mēs esam daļa no Latvijas.

Svarīgi ir saprast, ka mākslā ir līdzīgi kā modē, kurā ir pret a porter un ir haute couture, tātad - augstā mode un nēsājamā jeb pielietojamā mode, un par to visiem viss ir skaidrs - pielietojamā mode ir vajadzīga, jo visiem nepieciešams apģērbties. Ir taču patīkami apsēsties pie galda, kas skaisti dizainēts, uz kura ir skaisti veidoti priekšmeti.

- Vai var cerēt, ka Mākslas akadēmijas ēka, kas atrodas blakus skaisti renovētajam Mākslas muzejam, pārskatāmā nākotnē arī piedzīvos rekonstrukciju?

- Šī ēka ir kultūras vēstures piemineklis. Aizvadītajos desmit gados jau daudz kas darīts, ir atjaunota ēkas ieejas un sētas fasāde. Regulāri jāiet uz Kultūras ministriju, jālūdz finansējums ēkas remontam, un ik pa laikam ministrija arī piešķir līdzekļus šādam mērķim. Ēkas pilnīga visaptveroša renovācija ilgtu vairākus gadus, turklāt tai būtu nepieciešami vismaz 20 miljoni eiro, jo tad, protams, būtu jādomā arī par ēkas pamatiem, pazemes apjomiem. Var jau darīt soli pa solim, kas citreiz arhitektūras piemineklim ir daudz labāk nekā tad, ja to totāli pārbūvē. Mūsu finansējuma robežās sekojam līdzi ēkas tehniskajam stāvoklim. Būtu labi, ja ēkas renovācijai būtu arī privātu līdzekļu atbalsts.

- Jūs turpināsiet strādāt par pasniedzēju, bet vai atliks laika pašam gleznot?

- Nav citas izejas. Visiem pasniedzējiem akadēmijā ir jābūt radoši noslogotiem.

Lai runātu ar studentiem, pašam jābūt uz radošās vibrācijas viļņa. Esmu piedzīvojis - ja kaut kādu iemeslu pēc neesmu aizgājis uz darbnīcu, tad šī vibrācija taisnojas. Jo pašam ir jājūt... Kas ir radīt mākslu? Pirmkārt, ir doma, otrkārt, ir tā nemitīgā izvēle, kas jāizdara, - likt zaļu, sarkanu vai melnu, kādu tehniku pielietot...

Domāju - varbūt kabinetā blakus darbagaldam būs jānoliek molberts.

Komentāri [0]

 

Kultūra Vairāk >

Kaut kas traks!