Opera ir efemera māksla, kas dzimst un izplēn katrā izrādē no jauna, un nav divu vienādu izrāžu.
Iespējams, repertuāra teātra kontekstā šī atziņa ir klišejiska. Taču attiecībā uz vasaras festivāliem tas ir fakts, kas der ne vien mirkļa emocionālas noskaņas raksturošanai, piedēvējot unikalitāti kādam atsevišķam mākslas notikumam, bet tieši attiecas uz operas menedžmenta bilanci ieguldītā darba un rezultāta svaru kausos. Jautājums ir par to, vai viens vakars sniedz visām iesaistītajām pusēm pietiekamu gandarījumu par padarīto, vai atmaksājas tiešā un pārnestā nozīmē.
8. augustā Birgitas festivālā Tallinā Pērnavas starptautiskā opermūzikas festivāla Promfest ietvaros tapušais Dž. Verdi operas Traviata iestudējums pazīstamās igauņu aktrises Anu Lampas režijā un Erki Pēka muzikālajā vadībā Piritas klostera drupās tika izrādīts trešoreiz (pirmās divas izrādes notika maija sākumā Tartu Vanemuines teātrī un Pērnavas koncertzālē), kļūstot par piemēru uz sadarbību vērstas kultūras ekosistēmas produktivitātei. Iestudējumā galvenās lomas atveidoja Klaudijas Taevas vokālā konkursa laureāti no Krievijas, Dienvidkorejas un Baltkrievijas, muzicēja Kauņas muzikālā teātra orķestris un koris.
Izrādes enerģētisko pulsu lielā mērā nosaka diriģenta lasījums. Un Erki Pēks noteikti ir tāds diriģents, kas tūkstoškārt zināmai partitūrai spēj piešķirt jaunu skanējumu, taču tas nekļūst pašmērķīgi dekoratīvs. Pirmkārt, runa ir par dzirkstošu dinamismu, tempu kontrastiem un pulsējošu, dzīvu orķestri. Otrkārt, par teicamu akustikas pārvaldību, ņemot vērā, ka festivāla vajadzībām apjumtajās klostera sienās tiek izmantota apskaņošana, kas pirmajā cēlienā nedaudz mulsināja ne vien publiku, bet arī pašus mūziķus, taču izrādes gaitā izlīdzinājās.
Izrādes fabulu režisore Anu Lampa veidojusi kā atmiņu stāstu - uvertīras laikā uz skatuves redzams sirmgalvis ar liliju rokās, staigājot acīmredzot pa kapsētu - tas ir Žoržs Žermons, kura atmiņā atdzīvosies traģiskais stāsts par Violetu un Alfredo. Tipiskā režijas teātra manierē izrādes darbība pārcelta uz mūsdienām, ļaujot izvēlēties starp mežonīgajiem deviņdesmitajiem un jaunās tūkstošgades pirmās dekādes vidu, lai gan tam nav būtiskas nozīmes. Izšķiroša nianse ir fakts, ka Violeta Valerī nav vis tuberkulozes, bet kokaīna upuris, kas galēji ekstrēmā veidā uzsver pašiznīcināšanos un E tardi! (Par vēlu - it. val.) kā vienu no laikmetu trāpīgi raksturojošām likstām, neatkarīgi vai cēlonis būtu mežonīgais kapitālisms, sociāli apstākļi vai personiski pārdzīvojumi. Turklāt no narkomānijas, kuru tāpat var iztulkot kā, piemēram, darbaholismu, nekāda lauku idille (2. cēlienā Violeta un Alfredo bauda divvientulību ārpus Parīzes) nespēj glābt. Groteskākie tēli Violetas ballē un Floras karnevālā ir pavisam bez sejas - vairākiem koristiem uz galvas uzmaukti sarkani plastikāta maisiņi ar izgrieztiem acu caurumiem (tērpu un scenogrāfijas autors Madis Nurms). Skatuves telpu organizē neregulāras formas figūras, kurās var saskatīt atsauces uz moderno arhitektūru, bet fasādēs spoguļojas galvenās varones vaibsti. Estētiski iestudējumu nevar saukt par novatorisku, taču reālpsiholoģiskā teātra instrumentārijs komplektā ar simboliski spilgto scenogrāfiju un kostīmiem veido sabalansētu darbības vidi.
Galveno lomu atveidotāji priecē ar jauneklīgu degsmi un vokālo potenciālu. Krievu soprāns Anna Deņisova ir 2. vietas ieguvēja Klaudijas Taevas vokālajā konkursā 2013. gadā. Lai arī pie jaunās dziedātājas vārda kā pārstāvētā institūcija lepni gozējas Marijas teātris Pēterburgā, tieši Igaunijā jaunā dziedātāja tikusi pie iespējas nodziedāt lielāku lomu un pozitīvi pārsteigt pat Pēterburgas kritiķus. Deņisovas balsij raksturīgs tembrāli bagātīgs soprāna skanējums, kam itāļu repertuārā varētu vēlēties grodāku tehniku un lielāku kustīgumu, taču šīs iespējas grūti apzināt nelielās lomiņās, ko, cik var nojaust, dziedātāja atveido Marijas teātrī. Tradicionāla izvēle šobrīd attīstībai būtu Mimī Pučīni Bohēmā ar perspektīvām arī slāvu repertuārā. Taču viņas Violeta Valerī aktieriski un vokāli iemieso traģisku trauslumu, kas slēpjas aiz glamūrīgas bravūras un attīstās kāpinājumā, kulmināciju sasniedzot finālā, kad uz Addio del passato vienīgā čaula ir lomku nomocītais ķermenis.
Dienvidkorejas tenors Alekss Kims, 2015. gada Taevas konkursa uzvarētājs, pārsteidz ar itālisku kantilēnu un patīkami lirisku tembru, kā arī tenoriem reti raksturīgu empātisku partnerību, kas paspilgtina tēlu attiecības, sevišķi kontrastējošajos 1. un 3. cēliena duetos. 2. cēlienā ticami attīstās Violetas un Žermona divskats, lai arī prasmīgi par sirmgalvi grimētā baltkrievu baritona Iļjas Siļčukova sulīgās balss krāsas Žermona partijā mazliet nodevīgi signalizē par piederību tai pašai paaudzei, kurai pieskaitāmi Kims un Deņisova. Iespējams, pats par sevi šis Traviatas iestudējums nepaliks atmiņā kā kaut kas unikāls skatuves mākslā, taču tas kalpoja par lielisku apliecinājumu igauņu prasmei veiksmīgi sadarboties trīs virzienos - nacionālā līmenī (starp Promfest un Birgitas festivālu), Baltijas un starptautiskā kontekstā, vienlīdz kalpojot visām iesaistītajām pusēm, un tā ir lieta, kur vismaz šobrīd kaimiņi mūs apsteidz.
