KULTŪRA: Toska sievietes acīm

SEKOJOT IZEJMATERIĀLAM. Angļu ceļojošās operas iestudētā Toskas izrādē režisore Blanša Makintaira rūpīgi strādājusi ar pirmavotiem un attiekusies no interpretācijām. Attēlā izrāde Birgitas festivālā Tallinā: Toska – Pola Saidsa un Kavaradosi – Aleksandrs Edvardss /Publicitātes foto: Tiit MOTUS
  • SEKOJOT IZEJMATERIĀLAM. Angļu ceļojošās operas iestudētā Toskas izrādē režisore Blanša Makintaira rūpīgi strādājusi ar pirmavotiem un attiekusies no interpretācijām. Attēlā izrāde Birgitas festivālā Tallinā: Toska – Pola Saidsa un Kavaradosi – Aleksandrs Edvardss /Publicitātes foto: Tiit MOTUS
1 / 1

Džakomo Pučīni Toska ir viena no viņa skaistākajām, biežāk uzvestajām un arī pārprastākajām operām, kas laika gaitā apaugusi ar dažādiem stereotipiem gan saistībā ar interpretāciju, gan materiāla atbilstību dziedātāju vokālajai formai, gan tēlu traktējumu.

Reti gadās, kad iestudējums pārsteidz, sevišķi ar principu - mazāk ir vairāk, trāpot mērķī un panākot līdzpārdzīvojumu bez jebkādiem uzkrītošiem specefektiem. Birgitas festivālā Tallinā 11. augustā Piritas klostera sienās bija skatāms Angļu ceļojošās operas (English Travelling Opera) Toskas iestudējums jaunās un talantīgās britu režisores Blanšas Makintairas versijā. Klostera sienas lieliski papildināja darbības vidi, sabalsojoties ar operas darbības vietām Romā - baznīcu 1. cēlienā un Santandželo cietoksni 2. un 3. cēlienā. Birgitas festivāla mākslinieciskais vadītājs Risto Josts tvēra partitūru smalkās niansēs, diriģējot festivāla orķestri un dziedātāju komandu, kur līdzās solistiem bija apvienojušies igauņu un britu koristi. Taču šī verisma šedevra veiksmes atslēga šoreiz izrādījās izejmateriālam uzticīgs lasījums sievietes acīm - bez melodramatiskiem pārspīlējumiem, kas nereti raksturīgi Toskas iestudējumiem. Arī diriģents Risto Josts, pats būdams dziedātājs, īpaši uzmanīgi attiecas pret tekstu un frāzējumu, noturot nepieciešamo instrumentālo līdzsvaru un vienlaikus tiekot galā ar apskaņošanas izaicinājumiem, kas Angļu ceļojošajai operai bija jauna pieredze.

Ceļojošas operas trupas specifika nosaka īpašas prasības attiecībā uz scenogrāfiju (Florānsa de Marē) - tai jābūt minimālistiskai, multifunkcionālai un konceptuāli ietilpīgai. Pāris konstrukcijas nodrošina nepieciešamo pamatu, lai ar nosacītu estētiku un pāris rekvizītiem jebkurā vietā radītu pārliecību par libretā ļoti konkrēti aprakstīto darbības vidi. Zemskatuvē izvietotā niša asprātīgi tika izmantota gan kā kapela, gan moku kambaris, telpu organizējošo rampu pārvēršot tornī, no kura Toska metas lejā izrādes finālā, ar izteiksmīgām gaismām (Marks Haulends) un viena galda un krēsla tehnoloģiju rosinot publikas iztēli.

Blanša Makintaira uzskata, ka laba iestudējuma atslēga slēpjas režisora spējā vērot cilvēku (lugas tēlu) uzvedību, kas ne vienmēr atbilst priekšstatam par to, kā viņiem būtu jāuzvedas. Tieši šī nianse apjēgt, ka viss var nebūt tā, kā izskatās pirmajā tuvinājumā, ir izšķiroša arī šajā Toskas iestudējumā. Makintairas lasījumā dziedātāja Florija Toska nav pašpārliecināta un greizsirdīga skatuves dīva, kas viegli pakļaujas psiholoģiskām manipulācijām un to rezultātā izmisīgi teatrāli nodur Skarpiju, bet gan trausla, ievainojama mākslinieciska būtne, kuras vienīgā eksistences jēga ir mīlestība pret Kavaradosi. Viņu neinteresē politika, taču viņa ir gatava darīt jebko, lai glābtu mīļoto.

Savukārt Kavaradosi iemieso tipiski maskulīnu pasaules skatījumu, kurā garām nepaslīd ne daiļas pretējā dzimuma būtnes klātbūtne (marķīzes Atavanti portrets), ne taisnības alkas un cerība paveikt kaut ko politiski nozīmīgu un cēlu (izglābt izbēgušo bijušo Romas konsulu Andželoti, spītējot valdošajai leģitīmajai, bet netaisnajai varai). Tas vīrieša ego baro vairāk par romantiska vakara apsolījumu mēnesnīcā. Patiesībā viss ir tekstā un mūzikā! Toskā Pučīni ietekmējies no Vāgnera idejām par nošu teksta un libreta kopradīto jēgu un vadmotīvu tehnikas operas dramaturģijas veidošanā.

Šoreiz gan iestudējuma komandas, gan diriģenta izejas punkts ir oriģinālais materiāls. Britu soprāns Pola Saidsa ir apveltīta ar lielu, skaistu balsi, kas ilgstoši trenēta baroka operās un šobrīd virzās uz dramatiskāku repertuāru. Toskas lomā viņa izvairās no jebkāda veida nevajadzīgas piepūles skaņveidē, vienlaikus prasmīgi panākot nepieciešamo dramatismu. Taču viņas ķermeņa valoda pauž tēla iekšējo trauslumu, sākot ar pirmo uznācienu, kur Toska kaismīgi vēlas rotāt Madonnas statuju ar ziediem, un sasniedzot pilnību ārijā Vissi d’arte, traģiskajai kulminācijai izpaužoties naivajā ticībā, ka Skarpija tiešām apžēlos Kavaradosi un nošaušana notiks ar neīstām patronām. Tieši šis trauslums ir izšķirošs, lai baritona Kreiga Smita atveidotā Skarpijas brutalitāte un rafinētība varētu izpausties pilnībā, Mario Kavaradosi personā iznīcinot gan nīstamu sāncensi, gan neērti dumpiniecisku civilo, vokālos negludumus partijas interpretācijā kompensējot ar iedarbīgu psiholoģisko teātri.

Tradicionālā psiholoģiski un nereti arī fiziski vardarbīgā aina, kad Skarpija tīksminās par Toskas izmisumu, nosaucot cenu par Kavaradosi atbrīvošanu, šoreiz izskatās gandrīz lietišķa - uzsverot frāzi Violenza non ti faro (ar varu tevi nespiedīšu - it. val.), Kreigs Smits atklāj Skarpiju nevis kā miesaskāru varmāku, bet kā teicamu šantāžistu un manipulatoru, kas faktiski upurim ļauj kļūt par lēmuma pieņēmēju.

Kavaradosi tēls šajā iestudējumā ir vispretrunīgākais, jo neatbilst tradicionālajam mīlētāja ampluā. Lai arī Kavaradosi romance Recondita armonia ietver tekstuālu atzīšanos mīlestībā Toskai, režisores tēla traktējums jau pirmajā cēlienā nostāda abu galveno varoņu mīlasstāstu ikdienas līmenī, kontrastam piedāvājot negaidītu un bīstamu piedzīvojumu Andželoti tēlā, kas Kavaradosi liek pārkārtot prioritātes. Aleksandra Edvardsa tenors skan patīkami itāliskā manierē, taču uz augšējām notīm trūkst psiholoģiskas atbrīvotības, kas vietām veidoja nedaudz saspiestu toni. Edvardsa liktais uzsvars uz tekstu pasvītro arī režisores izvēlēto tēla portretējumu - nekad vēl tik izteikti ārijā E lucevan le stelle finālā nebiju aizdomājusies par to, ka Mario īstā mīlestība ir nevis Toska, bet gan dzīve, kurā Toska ir tikai viens un, iespējams, ne pats nepieciešamākais no elementiem.



Komentāri [2]

 
Merkwürdig
Ja jau "Klostera sienas lieliski papildināja darbības vidi, sabalsojoties ar operas darbības vietām Romā - baznīcu 1. cēlienā un Santandželo cietoksni 2. un 3. cēlienā", tad izskatās, ka laika gaitā ieēdies stereotips, no kura te beidzot tikuši vaļā, ir 2. cēliena darbības vieta. Jo līdz šim "Toskas" 2. cēliens vienmēr bija norisinājies Farnēzes pilī, kur Skarpija ierīkojis savu rezidenci, nevis Santandželo cietoknī...
4.septembris, 20:23 Atbildēt
Mūķīzeris
Skumīgi... :)
4.septembris, 17:55 Atbildēt

Kultūra Vairāk >

Kaut kas traks!