Nepalaist garām neatzīmētu šā gada 1. oktobrī pagājušo Krievijas zinātnieka Ļeva Gumiļova 105. dzimšanas dienu arī Latvijā liek mūsu kaimiņvalsts Krievijas vadītāju apņemšanās veidot savas valsts politiku un, jo īpaši, ārpolitiku atbilstoši Ļ. Gumiļova pamācībām.
Ļ. Gumiļovs dzimis 1912. gadā Sanktpēterburgā, kur pavadījis dažus pirmos dzīves mēnešus un dažus pēdējos gadus līdz savai nāvei 1992. gada 15. jūnijā. Lielāko daļu mūža atdevis Ļeņingradai un lielu daļu mūža - kopskaitā 14 gadu garumā - vietām ne pārāk tālām Karēlijā, Noriļskā u. tml. Pagājušā gadsimta 30. gadu sākumā piedalījies odu iznīcināšanā Tadžikistānā, par ko labi maksājuši, bet Otrā pasaules kara beigās aizsteidzies ieņemt Berlīni, par ko dabūjis ja ne ordeni, tad tomēr pāris medaļas. Bērnību un pusaudža gadus pavadījis pie tēva mātes Tveras apgabala pilsētiņā Bežeckā, sievu atradis 60. gadu vidū Maskavā. Savu zinātnisko statusu noformējis ar doktora disertācijām vispirms vēsturē un pēc tam arī ģeogrāfijā. Šo zinātņu nosaukumi dod nojausmu par saturu viņa vairāk nekā desmit grāmatām, ja skaita arī rakstu krājumus un lekciju ierakstu publikācijas, kā arī apmēram simtam rakstu un interviju. Ar to nopelnījis cerības, bet ne garantijas šajā vai kādā citā gadsimtā kļūt slavenākam par saviem vecākiem - dzejniekiem Nikolaju Gumiļovu un Annu Ahmatovu.
Publicitātes foto
Asa mēle kož arī pašam
Šobrīd nav iespējams pateikt, vai viņa patiešām ģeniālie atklājumi pagūs saņemt tiem pienācīgu atzinību, jebšu arī eiropeiskā zinātne līdz ar visu Eiropu līdz tam jau būs izputējusi atbilstoši tam, kā 1918. gadā noteica Osvalds Špenglers, ka «pēc dažiem gadsimtiem vairs nebūs Vakareiropas kultūras, neviena vācieša, angļa, francūža». Arnolds Toinbijs 1948. gadā brīdināja par vēl plašāka sabrukuma draudiem: «Ja apmātība ar atomieročiem novedīs cilvēci bezprātā, tad es ceru, ka kaut nelielu daļiņu no cilvēces mantojuma spēs saglabāt melnie Centrālāfrikas pigmeji» bez kādas nojausmas ne par vienu, ne par otru Gumiļovu, ne par Einšteinu un pat ne par Raini. Pagājušā gadsimta 80. gados Ļ. Gumiļovs precizēja, ka pie šāda rezultāta drīzāk novedīs nevis atomkarš, bet dabas iznīcināšana cilvēku alkatības dēļ. Viņš izskaidroja biblisko stāstu par Bābeli ar to, ka izraisīt ekoloģiskas katastrofas plašos apgabalos cilvēki prot jau kopš senseniem laikiem.
PICA AR OPIJU. Ķīna kā vilinošs kumoss pasaules sadalītājiem, kuru pulciņā šī pirms simts gadiem zīmētā karikatūra uzrāda Anglijas karalieni, Vācijas ķeizaru, Krievijas caru ar savu draudzenīti no Francijas un Japānas samuraju. Karikatūrai ir arī detalizētākas versijas, kurās Ķīnas dalītāju pulkā redzami amerikāņi un pat itāļi ar austriešiem. Vai kāds tajā brīdī spētu iedomāties, ka kopš 20. gadsimta beigām ķīnieši lūkosies, kādā secībā sakost un sakošļāt Eiropu? Pagājušās nedēļas sensācija Latvijā bija ziņa, ka ķīnieši aprijuši Stendera ziepju fabriku. Lai izskaidrotu šādu apvērsumu, vajadzīga norāde nevis uz pārpasaulīgu, bet tomēr pārcilvēcisku dabas spēku iejaukšanos vēsturisko notikumu gaitā / Publicitātes foto
Maz izredžu uz pēcnāves slavas uzplūdiem Ļ. Gumiļovam arī tad, ja pašreizējie zinātniski tehniskie sasniegumi nesagrūs, bet iegūs jaunus saimniekus, uz kuru lomu pieteikušies ķīnieši. Attiecībā uz Ļ. Gumiļovu viņiem pat vajadzētu rīkoties tieši tā, kā jārīkojas tik viltīgai un ļaunai tautai, par kādu Ļ. Gumiļovs ir ķīniešus izsludinājis. Viņa pārāk asā mēle jeb spalva pie vainas, kāpēc pieminekli viņam uzcelt atļāvās Krievijas aizsardzībā dzīvojošie Pievolgas tatāri, bet ne mongoļi savā Mongolijā, par spīti tam, ka Ļ. Gumiļovs bija Eirāzijas iekarotāja Čingizhana fans un nespēja piedot ķīniešiem visvairāk to, cik nekrietnā veidā šie apslaktējuši Čingizhana pēcnācējus. Pēc tatāriem vairākus pieminekļus Ļ. Gumiļovam uzcēluši arī krievi. Ķīnas kaimiņvalstī Kazahstānā tas izdarīts ar apdomu, ka piemineklim Astanā jābūt neuzkrītošam Ļ. Gumiļova vārdā nosauktas augstskolas vestibilā.
Mongoļu vēlme slavināt kādreiz arī Ķīnu pakļāvušo Čingizhanu ir tik nepārvarama, ka celt pieminekļus Čingizhanam Ķīnas ietekmē jau nonākušā teritorijā ķīnieši mongoļiem nav aizlieguši, bet piepīt tur klāt vēl arī Ļ. Gumiļovu patiešām būtu netaktiski. Ķīnieši noteikti zina un apsveic Ļ. Gumiļova etnoģenēzes teoriju, no kuras izriet ķīniešu iespējas kļūt par pasaules valdniekiem uz dažiem tuvākajiem gadsimtiem, bet tas neliegtu viņiem sodīt šīs teorijas autoru ar viņa noklusēšanu, uz ko viņš pats uzprasījies.
Mongoļi iekaroja, mongoļus iekaro
Ķīnas valdīšana pagaidām nav legalizēta pat Mongolijā. Ļ. Gumiļova cienītāju biedrības mājaslapas tematiski atlasīto ziņu sadaļā parādās Mongolijas valdošo aprindu centieni kaut kā līdzsvarot Ķīnas dominanci ar Krievijas ietekmi. 2015. gadā, lūk, Bulgārijas prezidenta vizīte tikusi nostiprināta ar pieminekļa atklāšanu kirilicai un šovasar ievēlētā Mongolijas prezidenta Hatmaagijna Batulgas karjeru veicinājuši arī solījumi sadarboties ar Krieviju. Jātic taču cilvēkam, kurš šim savas politiskās darbības posmam izvēlējies par otro sievu krievieti (pirmā bija Padomju Savienības izveidotā Mongolijas pārvaldes aparāta funkcionāra meita) un par savu naudu uzcēlis pieminekli Čingizhanam.
Publicitātes foto
Bulgārijas prezidenta vizīti Mongolijā varētu vērtēt kā mongoļu koķetēšanu ne tikai ar slāviem, bet arī ar eiropiešiem, ja atceramies arī mazliet iepriekš notikušo Latvijas Valsts prezidenta Andra Bērziņa vizīti un paturam vērā, ka pirmā šo taku no Eiropas uz Āziju jau 2011. gadā iestaigājusi Vācijas kanclere Angela Merkele. Tomēr šādi centieni praktiski parāda tikai to, cik mazā mērā Eiropa spēj ietekmēt to, kas reāli notiks Mongolijā un jebkur pasaulē, atskaitot ja nu vienīgi Eiropu. Var jau rādīt kartē, ka pats Dievs vai liktenis nolicis Mongoliju starp Ķīnu un Krieviju bez saskares ar citām valstīm, ar jūru vai vēl ko, kas dotu manevru iespējas, bet vēsture taču liecina, ka vienās un tajās pašās Eirāzijas kontūrās iespējamas pilnīgi pretējas attiecības starp valstīm un tautām. Kā jau minēts, savulaik tieši mongoļi sagrāba krietnas daļas no tagadējās Ķīnas un Krievijas, bet pirms simts gadiem Eiropas valstsvīri, ieskaitot Krievijas caru, uzskatīja par iespējamu sadalīt visu pasauli, kurā Ķīna skaitījās gards, ar narkotiskām garšvielām apbārstīts kumoss. Fiziski ģeogrāfiskās kartes nedod nekādu pamatu paredzēt, kādas attiecības starp cilvēkiem, tautām un valstīm izveidosies šo karšu uzrādītajā telpā.
100 vietā jau 105
Kā tad šīs attiecības veidosies? Ielūkoties ne mūžībā, bet turpmākajos pāris simtos gadu Ļ. Gumiļova etnoģenēzes teorija atļauj. Tā jau ir, kā savā 2012. gada 12. decembra vēstījumā Krievijas Federācijas Federālajai sapulcei teica Krievijas prezidents Vladimirs Putins, ka tas, «kurš izrausies priekšgalā, bet kurš paliks autsaiders un neizbēgami zaudēs savu patstāvību, - tas būs atkarīgs ne tikai no ekonomiskā potenciāla, bet pirmām kārtām no katras nācijas gribas, tās iekšējās enerģijas; runājot Ļeva Gumiļova vārdiem, no pasionaritātes, no spējas virzīties uz priekšu un uz pārmaiņām».
Ekrānšāviņš no avīzes
Tobrīd Krievijā bija tikko kā plaši atzīmēta Ļ. Gumiļova simtā dzimšanas diena, taču lietas būtība bija V. Putina atgriešanās valsts prezidenta postenī. Viņa klātienes klausītājiem nācās attaisnot savu vietu valsts elitē ar izpratni, ka prezidents nelasa viņiem izglītojošu lekciju par kādu pirms 100 gadiem dzimušu un pirms 20 gadiem mirušu zinātnieku. Sava prezidenta teikto par pasionaritāti kā spēju virzieties uz priekšu viņiem vajadzēja saprast kā Vecajā derībā doto uzdevumu nonākt apsolītajā zemē kaut vai pa Jaunajā derībā ierādīto krusta ceļu. Vēl pēc gada tika pateikta adrese - iet uz Krimu! Tā tika sasniegta sekmīgi, bet Donbasā un Sīrijā krievi iegāja tā, ka vairs ne uz priekšu, ne atpakaļ. Tas parāda, ka īstenībā pasionaritātes viņiem ir būtiski mazāk, nekā viņiem sava prezidenta personā labpatiktos domāt. Ļ. Gumiļova 105. dzimšanas dienā rodas jautājums, vai Krievijai tikpat svarīgi, kā bez goda zaudējuma tikt projām no Donbasa un Sīrijas, nav arī izdzēst no oficiālajiem tekstiem norādes uz Ļ. Gumiļovu, kura teorija, ja to galīgi nesaplosa līdz atsevišķām frāzēm un nevilto, neko spīdošu Krievijai nākotnē nesola. Proti, nesola neko vairāk par iespēju izcelties uz Rietumeiropas sabrukuma fona. Viskonsekventākajam antikomunistam Aleksandram Solžeņicinam viņa 1973. gada 5. septembra Vēstulē Padomju Savienības vadoņiem nebija vajadzīgs Ļ. Gumiļovs, lai uzrādītu tobrīd jau acīm redzamos, bet Otrā pasaules kara laikā vēl neiedomājamos faktus, ka karu uzvarējušās «Eiropas lielvalstis kopā pārstās eksistēt kā vērā ņemams fizisks spēks; ka tikai bailes no ekonomiskiem zaudējumiem un administratīviem pienākumiem būs argumenti pret krievu virzīšanos uz rietumiem». Ar šiem pienākumiem un zaudējumiem toreiz tika domāta vajadzība saskaņot Eiropas pārņemšanu ar ASV. Padomju Savienībai būtu jāatlīdzina ASV piekāpība Eiropā ar ietekmes zaudēšanu citur. Tagadējā Krievija ļoti gribētu noslēgt ar ASV šādu vai vispār jebkādu vienošanos, bet izrādās, ka uz Eiropu nāk arī ķīnieši pa Jauno zīda ceļu, arābi un afrikāņi nāk vienkārši tāpat un Turcija stāšanos Eiropas Savienībā piedāvā aizvietot ar ES uzņemšanu Turcijā. Šādu pretenziju potenciālu iespējams pavērst arī pret Krieviju. Līdz ar to apšaubāmas ir arī Ļ. Gumiļova izredzes, ka Krievijas varenība aizvietos Eiropas stila zinātni, kalpojot Ļ. Gumiļovam par pjedestālu, uz kura visa pasaule būs spiesta ieraudzīt un atzīt viņa etnoģenēzes teoriju un viņu pašu.
PIEMINEKĻI AKMENĪ Ļevam Gumiļovam Krievijas Federācijā: Tatarstānas galvaspilsētā Kazaņā pieminekli atklāja 2005. gadā, bet par tatāru naudu izkalto pieminekli Sanktpēterburgā - 2015. gadā; Ļ. Gumiļova un viņa vecāku skulptūras 2003. gadā parādījās viņa tēva izcelsmes vietā Bežeckā Tveras apgabalā, bet veltījums 100. dzimšanas dienai - skulptūru parkā Kalugas apgabalā / Publicitātes foto
Pasaules nākamo saimnieku līnija
Ļ. Gumiļovs ir parādījis regularitāti, ar kādu iepriekš visos laikos un vietās, par ko vien līdz mums nonākusi informācija pietiekamā daudzumā, atkārtojušies būtībā vienādi notikumi un to kombinācijas, kuru atpazīšana ļauj noteikt tautas vai vienā teritorijā dzīvojošo tautu novietojumu 1200 gadu ilgajā laika posmā no tautas rašanās līdz iznīkšanai. Ja tas noskaidrots, tad paredzama arī tālāko notikumu secība pāris simtus gadu uz priekšu. Ilgāku laika periodu nepārskatāmu padara gan daba, kas var dot vai nedot nākamos pasionāros grūdienus un ietekmēt vēstures gaitu arī ar klimata izmaiņām, gan cilvēku brīvā griba, kas pakāpeniski akumulējas dažādos tehniskos un sociālos izgudrojumos.
Kopš Ļ. Gumiļova nāves pagājušais ceturtdaļgadsimts ir kalpojis par palielināmo stiklu, lai mēs varētu pārliecināties par viņa 1988. gadā izteikto pieņēmumu, ka laika ziņā pēdējo pasionāro grūdienu cilvēce saņēmusi laikā starp 1780. un 1800. gadu (pats grūdiens ir daudz īsāks, bet tā norises laiku grūti izskaitļot precīzāk) pa līniju no Japānas līdz Dienvidāfrikai. Šīs līnijas garāko posmu jeb pasionaritātes lielāko daudzumu pašlaik apsaimnieko Ķīna, bet grūdiens ķēris dažādas tautas jeb kultūras reģionus, kuru iemītnieki savu tagadējo enerģiju liek lietā visdažādākajos veidos. Gluži kā svētku salūtus speciāli Ļ. Gumiļova jubilejai sarīkojušas Koreja un Mnjanma. Savukārt Dienvidāfrika klusi un mierīgi veidojas no ģeogrāfiskas nomales par politiskās un ekonomiskās varas centru visai Dienvidu puslodes Āfrikai, Indija vēl jo rāmākā veidā apsteigs Ķīnu pēc iedzīvotāju skaita un ar savu pasionaritāti pagājušā gadsimta pirmajā pusē pārlieku uzbāzīgā Japāna turpina atkopties no atompēriena.
