Memoriālo muzeju apvienībai, kura dibināta 2009. gadā, šogad ir nozīmīgs gads, jo visus tās aizbilstamos – sešus muzejus – Kultūras ministrija atkārtoti akreditējusi uz pieciem gadiem, proti, līdz 2022. gada 18. decembrim.
Tas ir būtisks novērtējums ne tikai tā darbiniekiem, bet arī apmeklētājiem, jo liecina, ka šīs ir vietas, kur pazīst drēbi.
Lūk, viens pierādījums tam - atjaunotie Raiņa un Aspazijas muzeji starptautiskā konkursā iekļuvuši nominantu vidū.
Apvienības vadītāja Rita Meinerte, pirms sākt stāstu par muzejiem, norāda, ka, lai gan viņas pārziņā ir seši muzeji, patiesībā tie ir desmit, jo klāt jāpieskata struktūrvienības: Jāņa Akuratera, Krišjāņa Barona, Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa, Ojāra Vācieša, Andreja Upīša (muzeji Rīgā un Skrīveros), Raiņa un Aspazijas (muzeji Rīgā, Majoros, Jasmuižā un Tadenavā).
- Kā šobrīd dzīvo apvienības muzeji? Kāda ir situācija?
- Tā ir ļoti atšķirīga. Trīs Raiņa un Aspazijas muzeji - abu rakstnieku māja Rīgā, Baznīcas ielā 30, vasarnīca Majoros un Tadenavā - tika 2016. gadā atjaunoti, pateicoties Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) finanšu instrumenta programmas atvēlētajam finansējumam. Tas ļāva ne tikai renovēt ēkas, bet arī iekārtot jaunas ekspozīcijas, līdz ar to šīs vietas ir vissakārtotākās. Pateicoties Norvēģijas EEZ programmas un, jo īpaši, Norvēģijas atbalstam, sakārtota arī Jāņa Akuratera ģimenes savrupmāja Pārdaugavā. Diemžēl nosacījumi bija tādi, ka drīkstējām atjaunot tikai arhitektūras pieminekli, bet neko citu. Līdz ar to saimniecības ēka, kas ietilpst šajā kompleksā, palika vecajā veidolā un nācās iekonservēt atlikušo vēsturisko substanci - ēkas pamatus un brandmūri.
- Kā ir ar Jasmuižu? Arī tur taču ir izdevies īstenot projektu?
- Pateicoties ES finansējumam un Lauku attīstības atbalsta programmai Lauku mantojuma saglabāšanai un atjaunināšanai, izdevies savest kārtībā bijušo muižas govju kūti, iekārtojot tur Latgales tradicionālās kultūras un amatu māju. Jāatgādina, ka vēsturiski Rainim periodā, kas saistīts ar dzīvi šajā vietā - proti, ģimnāzijas un studiju gados, radās liela interese par folkloru un tradīcijām: viņš intensīvi vāca kultūras mantojumu. Studiju gados tika sagatavota arī publikācija par Višķu pagasta kāzu ieražām. Tas arī nav brīnums, jo māte bija liela folkloras zinātāja, teicēja, laba rokdarbniece, interesējās par tautas mākslu. Tāpēc jau tālajā 1968./1969. gadā Jasmuižā sāka veidot Latgales keramikas kolekciju.
Var teikt, ka, izņemot Latvijas Nacionālās vēstures muzeju, kur, protams, krājums tika sākts veidot daudz agrāk, šajā Raiņa dzimtajā vietā ir Latgales reģionā vissenākā kolekcija ar ļoti interesantiem eksponātiem. Īpaši jāizceļ restaurētā podiņu krāsns, ko savulaik radījis keramiķis Ādams Kāpostiņš (1905-1987). Tā ir unikāla ar to, ka ir vienīgā šāda veida paša meistara darināta krāsns ne tikai Latgalē un Latvijā, bet, domājams, visā pasaulē. Jāpiebilst, ka visi pieci beidzamajos gados īstenotie muzeju infrastruktūras atjaunošanas projekti ir realizēti sadarbībā ar īpašuma pārvaldītāju valsts akciju sabiedrību Valsts nekustamie īpašumi.
Tie ir tie jaukie labie stāsti, kas mudina neapstāties un meklēt iespējas, lai dotu otru elpu arī pārējiem muzejiem. Arī Jasmuižai, kurā izdevies atdzīvināt vienu ēku, bet tur ir vēl pārējās, kas gaida savu kārtu. Jo nav noslēpums, ka tur esošā ekspozīcija ir veidota pagājušā gadsimta 80. gados. Tiem, kas sākuši apmeklēt atjaunotos Raiņa muzejus, šajā vietā iestājies neliels šoks - to nācies dzirdēt ne no viena vien tur pabijušā. Ne jau tāpēc, ka tur būtu kas nepareizs, bet gan tāpēc, ka tā ir pilnīgi cita ekspozīcijas valoda.
- Apvienībai ir vēl citi kompleksi ārpus Rīgas, piemēram, Andreja Upīša māja Skrīveros.
- Tas ir absolūti brīnišķīgs memoriāls objekts - māja, ko ir cēlis pats rakstnieks un kurā noritējusi viņa literārā darbība. Jo tieši šajā vietā 20. gadsimta 20.-30. gados Upīts visvairāk rakstīja gan daiļdarbus, gan tulkoja pasaules literatūras klasiku. Lai gan viņš šo māju 1952. gadā atdeva valstij, bet arī pēc tam joprojām brauca kopt savu stādīto ābeļdārzu, kas joprojām ir dzīvs. Tur ir vērts aizbraukt arī tāpēc, ka Skrīveros norit daudzu viņa romānu un stāstu darbība. To noteikti vajadzētu sakārtot, jo patlaban tā nebūt nav labākajā stāvoklī. Jā, māja ir remontēta un tiek uzturēta iespēju robežās, bet pēc nodegšanas Pirmā pasaules kara laikā pamatīgāki remonti piedzīvoti 20. gadsimta 20. gados, un kopš tā laika būtiskas investīcijas tur nav ieguldītas.
- Lielākā daļa memoriālo muzeju ir Rīgā, taču arī tur, cik zinu, prasītos pēc pārmaiņām.
- Diemžēl arī tajos lielākā daļa ekspozīciju ir vēl no iepriekšējā gadsimta 80. gadiem. Pa drusciņai vien tiek atjaunots Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejs Alberta ielā 12. Trīs gadus izdevās atrast līdzekļus no pieprasījumiem jaunajās politikas iniciatīvās, proti, 7000 eiro gadā. Tāpat ir arī Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) atbalsts. Tāds remonta stāvoklis tur joprojām ir un, iespējams, ka tāds arī būs ilgāku laiku, ja neizdosies iegūt būtiskākas investīcijas, ko ieguldīt muzeja atjaunošanā. Tajā pašā laikā šajā vietā ir visvairāk ārzemju tūristu. Pērn no 7200 apmeklētājiem vairāk nekā puse bija ārvalstnieku. Tā ir sava veida vizītkarte...
- Jo ir īpaša vieta ar īpašu gaisotni, kuru labprāt bauda tūristi. Alberta iela, jūgends, jūgendstila muzejs...
- Jā, ēka, kura celta ar mākslinieka darbnīcu augšstāvā, kas tam laikam bija unikāls projekts. Augšas apgaismojums 20. gadsimta sākumā bija pilnīgi novatorisks piegājiens. Nereti ārzemju apmeklētāji ir patiesi izbrīnīti, redzot ko tādu tā laika ēkā. Jāpiezīmē, ka Rozentāla ģimene muzejam ir nodevusi lielu daļu lietu, kas piederējušas māksliniekam. Dzīvoklis nav bagātīgi mēbelēts, bet tur eksponēts tas, kas tur tiešām bijis. Es domāju, ka tas ir ļoti svarīgi, jo, ja tur ir paša Rozentāla galds, skapis, dīvāns, lielā bufete un guļamistabā ir saglabājušies mākslinieka gleznojumi uz sienām - rozes koka stumbrs paša rokām zīmēts (viņš jaunībā bija strādājis par daiļkrāsotāju), arī uz mazgājamā galdiņa un krūzes redzams tas pats motīvs, tad kaut kādus atdarinājumus tur redzēt tiešām nebūtu iederīgi. Tā ir arī milzīga iespēja apmeklētāju fantāzijai.
- Vienmēr jau laikam ir jautājums: ciktāl pieturēties pie bijušā un ciktāl ļauties jauninājumiem?
- Tas ir ļoti nopietns jautājums katram memoriālajam muzejam, un par to ir diskutējušas neskaitāmas muzejnieku paaudzes. Mūsu filozofija ir tāda: tā kā personības, kuras mēs manifestējam apvienībā, ir atšķirīgas, tad necenšamies veidot vienotu stilu un redzējumu. Svarīgi ir apzināties, ko tu dari un kāpēc dari tieši tā.
- Noteikti jāmin arī Krišjāņa Barona un Ojāra Vācieša muzeji. Vai tie ir piedzīvojuši izmaiņas?
- Muzejs tika iekārtots uz Barontēva 150. jubileju 1985. gadā. Diemžēl tur joprojām ir tā pati ekspozīcija, kuru izveidojām pirms vairāk nekā 30 gadiem. Ar kombināta Māksla veidotām ekspozīcijas mēbelēm. Tas pats sakāms par Ojāra Vācieša māju. 20. gadsimta otrās puses izcilākais latviešu dzejnieks, un tajā pašā laikā viņa māja ir ļoti sliktā stāvoklī. It īpaši no ārpuses. Kad ieiet iekšā, varbūt ir mazliet labāk, bet nesalīdzināt ar atjaunotajiem muzejiem. Un nācies dzirdēt pārmetumus no apmeklētājiem, kas paviesojušies restaurētajā Jāņa Akuratera mājā, kas atrodas otrpus ielai: vai es nesaprotot, ka kaut kas ir jādara. Es saprotu, taču ir vairāki «bet». Pirmkārt, ir ļoti sarežģīti īpašuma jautājumi. Mēs šobrīd nomājam no Rīgas pašvaldības telpas muzeja funkciju veikšanai, taču turpat ir divi privatizēti dzīvokļi. Rīgas dome grib iznomātās telpas atdot valstij. Ja arī tās pārņems Kultūras ministrija, nav tik vienkārši ēku atjaunot. Gan tāpēc, ka tas ir vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis (bijusī Jeruzalemes viesnīca, kuras vēsture ietiecas 18. gadsimtā un ko apliecina arī Broces zīmējumi) un mums kā kultūras mantojuma glabātājiem tas ir svarīgi, gan arī jau minēto īpašumtiesību dēļ.
- Vai nav tomēr kādi cerīgi plāni, kurus varētu tuvākajā laikā īstenot?
- Diemžēl nav. Ir veikti zināmi priekšdarbi, piemēram, Skrīveru muzejam izstrādāta jaunas ekspozīcijas koncepcija ar ļoti interesantām idejām. Jau esošā arī tiks saglabāta, bet jaunā tiktu iekārtota otrajā stāvā, izveidojot izglītojošo nodarbību telpas: viena no tām būtu saistīta ar Sūnu ciema zēniem, otrā runātu par Andreju Upīti kā autodidaktu - cilvēku, kas pats apguvis dažādas prasmes, kā arī piedāvātu izmēģināt roku darbnīcā. To visu varēs īstenot, līdzko izdosies atrast kādu finansējuma avotu.
- Vai pašvaldība, kuras teritorijā ir šis muzejs, neizrāda interesi ko darīt lietas labā?
- Tās atkal ir dažādas īpašuma tiesības. Un es skatos ar baltu skaudību uz pašvaldību muzejiem, kurus izdevies sakārtot. Jo vietvarām tomēr ir lielāka iespēja piesaistīt Eiropas Savienības projektu naudas nekā valsts objektiem. Kā viens no tādiem jāmin Ādolfa Alunāna memoriālais muzejs Jelgavā. 2010. gadā, kad tas vēra durvis, bija īpašs notikums. Mēs patiešām jutāmies ļoti iedvesmoti. Tāpat labs piemērs ir nesen lieliski atjaunotais un nule akreditētais Franča Trasuna muzejs Rēzeknes novadā.
- Atjaunotie Raiņa muzeji gan šo latiņu vēl augstāk nolikuši.
- Tas punkts, kurā atrodas mūsu apvienības muzeji, ir ļoti atšķirīgs. Īpaši, paraugoties uz starptautisko dizaina balvu ieguvušo Tadenavas muzeju. Jāatzīmē, ka trīs Latvijas muzeji - Latvijas Nacionālās mākslas muzejs, Motormuzejs un mēs ar saviem Raiņa un Aspazijas muzejiem - ir pieteikti Eiropas muzeju padomes konkursam, un visi iekļuva nominantu vidū. Domāju, ka tas ir ļoti augsts novērtējums.
- Kultūras ministrija šā gada budžetā paredzējusi līdzekļus muzeju speciālistu algu palielināšanai. Vai tas ļaus noturēt darbiniekus arī jūsu apvienības muzejos?
- Budžeta ziņā mēs esam mazākais no valsts pārziņā esošajiem muzejiem, lai gan akreditācijas komisija veltīja mums visvairāk laika, apceļojot tos. Jāpiebilst, ka algas nedaudz celsies, taču tas ir tikai speciālistiem, nevis atbalsta funkciju veicējiem. Par laimi, asa problēma ar speciālistiem mums nav, taču paaudžu maiņa gan jūtama. Pamazām ilggadējie un pieredzējušie speciālisti aiziet pensijā. Tie ir cilvēki, kuru zināšanu bagāža ir iespaidīga, kā Inese Kaire, kura gada nogalē pameta darbu Andreja Upīša muzejā. Jaunie nāk vietā. Skaidrs, ka jauns cilvēks nevar zināt to, ko pieredzes bagātie, taču pēctecību ir svarīgi saglabāt.
- Kāds ir jūsu gada budžets?
- Kopumā 2018. gadā 797 000 eiro, no kuriem lielākā daļa - apmēram 637 500 eiro - ir atlīdzībai. Pārējie ir uzturēšanas izdevumi, tostarp nomas naudas un komunālie maksājumi. Tur nav finansējuma attīstības projektiem. Tos mēģinām bīdīt, startējot dažādos konkursos. Galvenokārt VKKF (šobrīd tieši ir izziņots uzsaukums). Kad tika analizēti dati, kuri tad ir tie aktīvākie pieteicēji, izrādījās, ka mēs esam vieni no aktīvākajiem. Tāpat startējam dažādos Rīgas domes kultūrprojektos.
- Vai negatavojaties zem sava spārna paņemt vēl kādu muzeju?
- To gan var izdarīt tikai ar valdības lēmumu. Pat sarunu līmenī tādu ziņu par šādiem plāniem nav. Drīzāk ir ticis runāts, ka pašvaldības varētu pārņemt kādus no mūsu muzejiem. Taču arī tas nebūtu labākais solis, jo iestādei nav labi būt ļoti mazai, jo tādā gadījumā attīstību nodrošināt ir daudz grūtāk - it īpaši satura jomā. Mūsu apvienībā arī nav daudz darbinieku, un tomēr komanda ir laba. Ir arī savs mākslinieks, saimniecības pārzinis, sabiedrisko attiecību speciālists, un tas šajā darbā ir ļoti svarīgi.
***
Balvas atjaunotajiem Raiņa un Aspazijas muzejiem:
• Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio gada balva Kilograms kultūras 2016 kategorijā Kultūras mantojums par Raiņa un Aspazijas muzeju atjaunošanu
• Konkursā Latvijas Būvniecības gada balva 2016 3. vieta nominācijā Restaurācija par Raiņa muzeja Tadenava rekonstrukciju un restaurāciju; atzinība par Raiņa muzeja Tadenava rekonstrukciju un restaurāciju nominācijā Koka būve un atzinība par Raiņa un Aspazijas mājas rekonstrukciju un restaurāciju nominācijā Rekonstrukcija
• Konkursā Gada labākā būve Latvijā 2016 3. vieta nominācijā Pārbūve par Raiņa un Aspazijas vasarnīcu
• Konkursā Latvijas Arhitektūras gada balva 2017 lielākais balsu skaits sabiedrības balsojumā portālā Delfi un Nacionālās žūrijas Sudraba nozīmīte kategorijā Renovācija, rekonstrukcija, restaurācija par Raiņa muzeju Tadenava
• Latvijas Muzeju biedrības (LMB) gada balva Zelta puteklis nominācijā Gada ieguldījums nacionālo vērtību (krājuma) saglabāšanā 2016 par Raiņa un Aspazijas muzeju atjaunošanu un LMB simpātiju balva Raiņa muzejam Tadenava par citādu ekspozīcijas risinājumu, neizmantojot mūsdienās ierastās modernās tehnoloģijas
• Konkursā Adwards 2016 Zelta godalga kategorijā Print Art un Dizains: Raiņa muzejs Tadenava
• SEGD Starptautiskā dizaina balva Merit adward 2017 kategorijā Ekspozīciju dizains par Raiņa muzeju Tadenava
• Raiņa un Aspazijas muzejam nominācija European Museum of the Year Award 2018
• Raiņa muzejam Tadenava - THEA Award of Outstanding Achievement (balva tiks pasniegta 2018. gada aprīlī)
