Rīt, 27. aprīlī, Daugavpils teātrī pirmizrāde režisores Paulas Pļavnieces veidotajam jauniestudējumam Lutišķi. Simtgade. Izrādes veidotāji pozicionē šo kā mūsu sabiedrības spoguļattēlu uz simtgades sliekšņa.
Izrādes Lutišķi. Simtgade varoņi ir kāda izdomāta Latvijas austrumu pierobežas ciema iedzīvotāji un jauna rīdziniece, kura ar vietējā amatierteātra palīdzību cer Latvijas simtgadei par godu iestudēt Raiņa lugu Spēlēju, dancoju. Jaunietes lolotās ilūzijas, protams, pamazām brūk realitātes priekšā. Izrādē tiks apvienotas divas mūsu sabiedrībā līdzpastāvošās kopienas, un skatītājam būs iespēja palūkoties uz tām jauna, neatkarīgā Latvijā dzimuša cilvēka acīm. Latvijai šogad aprit simts gadu, tāpēc vēl jo aktuālāk izskan jautājumi: kas ir tā ideālā Latvija un tās sabiedrība, kas mājo mūsu galvās, vai tai ir kāda saistība ar realitāti, jebšu tā ir kāds sens tēls no pagātnes? Lomas atveido Zanda Mankopa, Miroslavs Blakunovs, Inese Ivulāne-Mežale, Kristīne Veinšteina, Mihails Abramovs, Jurijs Losevs, Žanna Lubgāne, Irina Kešiševa, Karīna Sidina. Iestudējumā skanēs gan latviešu, gan krievu valoda.
Kā rodas un brūk stereotipi
Režisore Paula Pļavniece atklāj, ka ideja par šādu izrādi radusies, šajā teātrī iestudējot izrādi Jubileja’98, kas, starp citu, arī tapa šādā pašā radošajā komandā - režisore Paula Pļavniece, dramaturģe Justīne Kļava un māksliniece Dace Sloka. Pērnajā sezonā tapusī izrāde Jubileja’98 saņēma Spēlmaņu nakts balvu kategorijā Gada mazās formas izrāde. «Sapratu, ka Daugavpils teātra lielais ieguvums ir divvalodīga trupa. Protams, var jau Rīgā savākt uz projektu aktierus no dažādiem teātriem, arī dažādās valodās runājošus, bet īsta manta vienmēr ir labāka. Turklāt - daudzi no Daugavpils teātra aktieriem runā latgaliešu valodā, un sapratām, ka tā iespēja kaut kā ir jāizmanto un jārunā nevis par vispārcilcēciskām tēmām, bet šajā gadījumā ļoti konkrēti - kā mēs sadzīvojam konkrētā vidē,» stāsta Paula Pļavniece. Lai arī izrādes veidotāji uzsver, ka stāsts ir absolūts izdomājums, arī tā norises vieta ir izdomāta, realitātē neeksistējoša, bet nevar neredzēt arī līdzības. Paula Pļavniece stāsta, ka viņa, pirmo reizi dodoties uz Daugavpili veidot izrādi, pūrā saņēmusi dažādus stāstu par to, kā būs Daugavpilī, sak, ka visi ar viņu sarunāsies tikai krieviski, ka pie visiem veikaliem būs krieviski uzraksti. «Protams, ka tā nebija. Un sabruka visi mani stereotipi. Tur ir milzīgs etniskais mikslis - latvieši, krievi, poļi, lietuvieši, baltkrievi, ebreji, vācieši, čigāni, azerbaidžāni... Kokteilis! Protams, ka pilsētā, kas atrodas tādā ģeogrāfiskā vietā, tas ir normāli,» saka Paula Pļavniece. Otra asociācija ir lugai izvēlētā norises vieta Lutišķi. Kā zināms, Naujenes pagastā, Daugavas loku dabas parka un Augšdaugavas aizsargājamo ainavu apvidus teritorijā ir slavena vecticībnieku sādža Slutišķi, kas atrodas izolēti no citām apdzīvotām vietām, mežu ieskautā Daugavas krastā, un tieši šāda lokalizācija nodrošināja vecticībnieku pašizolācijas filozofiju, norobežošanos no ārējās iedarbības. Starp citu, viena no izrādē darbojošajām personām ir vecticībnieks.
«Šajā stāstā mani visvairāk interesē kopāpastāvēšanas tēma, augstos vārdos to sauc par integrāciju. Iestudējot izrādi Jubileja’98, bija mana pirmā pieredze darbā ar krievu aktieriem - krievu valoda man švaka, tagad jau tā ir labāka - saprotu, bet grūti runāt. Esmu Rīgā piedzimusi, mācījusies Zālīša pamatskolā, 3. vidusskolā, esmu no superlatviskas vides, turklāt es esmu pietiekami jauna, lai krievu valodu nezinātu kaut sadzīves līmenī. Protams, mūsu vecākiem un vecvecākiem ir savs viedoklis, arī loģiskos un cilvēciskos iemeslos balstīts, bet šis ir mūsu skatījums uz situāciju. Šis nav darbs ar atbildēm, bet ar jautājumiem,» saka Paula Pļavniece. «Kas ir simtgade, kas ir tie cilvēki, kam domātas valsts simtgades svinības? Kāda aktrise no Daugavpils teātra stāstīja, ka netālajā ciematā vienīgais simtgades projekts ir uztaisīti lieli burti «Latvija» no fotogrāfijām ar lauku ainavām, ar traktoriem un tamlīdzīgi... Vietējie saka - brīnišķīgi, bet tādus skatus mēs redzam ikdienā. Vai tas nopietni domāts, vai tas varbūt ir cinisms? Varbūt labāk nelikt neko? Neviens jau negaida, ka vizinās limuzīnos un cienās ar šampanieti. Viss saprotams - nauda ir piešķirta, kāds to saņem par projektu, bet cits to uztver par vienkārši ņirgāšanos. Par to stāsts izrādē - tikt vaļā no patosa, saukļiem, plakātiem... Spēt domāt patstāvīgi, saglabāt cilvēcību, ieraudzīt cilvēkus, saprast vēsturisko fonu un tajā visā būt ar kritisku un patstāvīgu domāšanu, bet tīru attieksmi.»
Riski un eksperimenti ārpus rāmja
Režisore Paula Pļavniece līdz šim galvenokārt strādājusi dažādos projektos un nevalstiskos teātros, un ļoti bieži iestudējumu pamatā ir oriģināls. «Var jau ņemt klasikas darbus, tos iestudēt, bet mirklis, kurā es dzīvoju un cilvēki man apkārt, man šobrīd ir visinteresantākais. Mana darbība vienmēr bijusi saistīta ar nevalstiskiem teātriem, eksperimentālākām lietām, un eksperiments vienmēr ir risks, un to visbiežāk nevar ielikt klasiskā rāmītī. Visas manas izrādes, performances vienmēr sākas ar ideju, pēc tam rodas dramaturģiskais materiāls. Ja man pēkšņi būs ideja, kas visprecīzāk iegulsies, teiksim, lugā Pērs Gints, tad - kāpēc ne? Ja es vienu pēc otra taisītu klasisku iestudējumu, iespējams, man jau būtu apnicis,» saka jaunā režisore.
«Man arī patīk skatīties netradicionālas formas izrādes, bieži vien tajās izrādēs ir jāpiedalās, un loģiski, ka pašam arī gribas taisīt ko līdzīgu. Būsim godīgi - šādas izrādes parasti pieprasa domāšanu no skatītāja, tās nav sēdēt un skatīties, kā skaisti dejo un dzied. Mūsdienās teātris nav tikai skatītāju zāle un skatuve, teātru repertuārs nav tikai kaudzīte ar ludziņām, kuras piedzīvo neskaitāmas interpretācijas... Tomēr es nesaku, ka neiestudēšu Rīgas profesionālajos teātros, ka neiestudēšu klasisku dramaturģiju. Katram ir tiesības domāt un dzīvot tā, kā viņš uzskata par pareizu. Viss attīstās, mainās glezniecība, mūzika, literatūra, kāpēc lai teātris nemainītos līdzi, kāpēc tam jāpaliek skatītāju zāles, skatuves un klasiskas dramaturģijas ietvaros.»
Šis ir jau ceturtais iestudējums, ko Paula Pļavniece veido Daugavpilī, bet viss sākās ar piedalīšanos teātra festivālā Telpa - Daugavpils. Toreiz visi lozējuši spēles laukumus, kuriem veidot iestudējumus, un viņai tikusi kapela Daugavpils cietokšņa hospitālī. Paula atzīst, ka viņai patīk veidot izrādes konkrētās vietās, teiksim, pēc nedēļas, 4. maijā, kopā ar Jāni Balodi viņa veido projektu, kas notiks Vidzemes tirgus paviljonā, ko pēc tam nojauks. Interesanti, ka arī Paulas tēva rezidentūras laiks pagājis Daugavpilī, kurp viņu kā jaunu speciālistu norīkojuši pēc studijām Medicīnas institūtā. «Tie vēl bija padomju laiki, viņi ar mammu bija tikko apprecējušies, dzīvoja mazā būdiņā,» saka Paula Pļavniece un piebilst, ka vecāku stāsti par jaunībā piedzīvoto ir kā emocionāla piedeva viņas darbam Daugavpilī.
«Kad mani pirmo reizi uzaicināja, domāju - kāpēc nepamēģināt, bet vienmēr esmu domājusi, ka katra reize noteikti būs pēdējā. Katru gadu katram iestudējumam ir kāda pievienotā vērtība, kas ievelk. Būtiski, ka tas ir teātris, kas man uzticas, ir atvērts idejām. Lielā mērā es tur strādāju dēļ aktieriem, uzskatu, ka tur ir daudz labu aktieru, kas nav pamanīti. Ir interesanti būt teātrī, kas ir procesā uz augšu. Un katru gadu pamanu, ka Daugavpilī aizvien vairāk cilvēku parādās uz ielām. Pieļauju, ka viņi atgriežas - no studijām, no Anglijas un Īrijas...»
Tikai ne mājsaimniece
Augstskolas diplomu Paula Pļavniece ieguvusi pirms pieciem gadiem, bet tas nenozīmē, ka ar studijām viss beidzies. «Ar katru gadu arvien vairāk rodas vēlme mācīties, bet diez vai tās būs maģistrantūras studijas režijā tepat Latvijā. Iespējams, tas pat varētu būt kaut kas pilnīgi cits. Ja man ir kapacitāte uzņemt vēl zināšanas, tad kāpēc to nedarīt, kāpēc apstāties kādā brīdī? Līdz šim bijis daudz darba, nav bijis laika tam, bet tad saproti, ka pašam vien tas brīvais laiks un vieta ir jārada,» saka Paula. «Skaidrs, ka māksla kā profesija nav droša izvēle mūsdienās, bet nav arī nekas traks. Man nav sajūtas, ka šo profesiju jāstiepj līdz mūža beigām, jātaisa kases gabali tikai tāpēc, lai paliktu teātrī. Mākslā ir svarīgi nedarīt tāpēc, ka vajag, bet tāpēc, ka ir ideja un iekšēja griba. Ja kādā brīdī man vairs nebūs ideju un gribēšanas ar to nodarboties, es nesaskatu par traku mainīt profesiju. Daudz svētīgāk pret sabiedrību, cilvēkiem un mākslu, ja paej nost un turpmāk dari ko citu, nevis velc, ciet, mēģini... No tā rodas daudz sliktuma. Un, manuprāt, tieši tādiem darbiem arī aiziet daudz naudas kultūras jomā, lai gan - nevajadzētu. Mājsaimniece gan es nevarētu būt. Es jau nekad neesmu varējusi ilgāk par divām dienām mājās nosēdēt,» atzīst Paula.
Pēdējā laikā viņa arvien vairāk jūt nepieciešamību izzināt savas ģimenes saknes - mammas dzimta nāk no Limbažu puses, savukārt tēva mamma ir «riktīga poliete, runā arī poliski, bet tomēr vairāk ir latviete. Ziemassvētkos uztaisa īpašu ēdienu poļu manierē, bet - tas arī viss. Man arvien vairāk sāk interesēt dzimtas vēsture, bet cilvēkiem ir tendence atkārtot dzimtas modeļus, izvēles... Mani interesē dzimtas vēsture, bet negribu ņemt dzimtas mugursomu sev uz pleciem».
Līdzīga attieksme Paulai Pļavniecei ir par pirms pusgada saņemto Spēlmaņu nakts balvu - par to ir prieks, bet tai jāpaliek pagātnē kopā ar izrādi Jubileja’98. «Balva uzliek atbildību, bet no šīs sajūtas jāmēģina atbrīvoties. Tikai tad vari brīvi radīt, ja nedomā, ko citi par to padomās, ko rakstīs, ko grib, ko vajag, bet vienkārši darīt tālāk to, ko dari. Kad Mākslas muzejā bija izstāde par Jani Rozentālu, veidojām arī izrādi par viņu, tā bija balstīta uz viņa vēstulēm - gan sievai, gan laikabiedriem. Ļoti daudz atziņu esmu paņēmusi no viņa - par patstāvīgo domāšanu, par spēju atbrīvoties no citu cilvēku gaumes, ietekmes, par spēju neļauj uzlikt zīmogus... Es pat nezinu, kā būtu, ja nebūtu lasījusi šo grāmatiņu.»
***
Paula PĻAVNIECE
• Režisore
• Dzimusi 1989. gada 29. jūlijā, precējusies
• Absolvējusi Latvijas Kultūras akadēmiju (Dramatiskā teātra režija, 2013), Rīgas 3. vidusskolu (2008). Latvijas Universitātē studējusi socioloģiju (2008-2009)
• Saņēmusi Spēlmaņu nakts 2017 balvu kategorijā Gada mazās formas izrāde par izrādi Jubileja’98
• Nominēta balvai Spēlmaņu nakts 2017, kategorijā Gada režisors
• Iestudējusi izrādes Rēzeknes teātrī Joriks, Valmieras vasaras teātra festivālā, Daugavpils teātrī, Dirty Deal Teatro, mūzikas namā Daile u.c.
• Veidojusi starpdisciplinārus projektus: Garlaicības muzejs (multimediāla instalācija padzīvojušiem jauniešiem, Dirty Deal Teatro, cikls Latvijai 100), grupas Latvian Voices koncerti Latvijas baznīcās Mazie, skumjie ziemas svētki, H. Lediņa gada noslēguma koncerts, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra kameriestudējumu Pēterītis un Vilks u.c.
• Lomas izrādēs: Paspēlēsim Mājās (Pļava, režisors Viesturs Roziņš, Dirty Deal Teatro), Skroderdienas Silmačos (Auce, režisore Indra Roga, Latvijas Nacionālais teātris), Heda (Berta, režisori Elmārs Seņkovs un Jurijs Djakonovs, projekts Andrejsalā) u.c.
• Bērnībā spēlējusi skolēnu pils teātrī Zīļuks
