No 12. līdz 14. aprīlim Latvijas Universitātes (LU) bibliotēkā notika nozīmīgs starptautisks pasākums, kuru rīkoja Latvijas un Leipcigas universitātes. Konferences pamattēma – digitalizācijas tehnoloģiju izmantošana sengrieķu valodas izzināšanā – var mūsu lasītāju vairumam šķist visai specifiska. Gribu pievērst jūsu uzmanību ne tikai tēmas šķietamajai savrupībai, bet ļoti augstajam dalībnieku pārstāvības līmenim. Kembridžas, Hārvardas, Oslo, Oksfordas, Atēnu, Romas, Ķelnes, Berlīnes, Vīnes, Lēvenes augstskolu zinātnieku, mācībspēku, starptautiski atzītu šīs jomas izcilnieku dalība pasākumā manā uztverē tikai vairo Latvijas prestižu. Es vēlētos, lai līdzvērtīga līmeņa gan humanitārām, gan eksaktām tēmām veltīti pasākumi notiktu iespējami biežāk. Neatkarīgā lūdza raksturot šo notikumu un tā saturu organizatoru pārstāvjiem – klasiskās filoloģijas doktorei, LU profesorei, LU Humanitāro zinātņu fakultātes dekānei Ilzei Rūmniecei un lingvistikas doktoram, Leipcigas universitātes pētniekam Iļjam Seržantam (perfekti runā latviski, un mūsu saruna ritēja latviešu valodā).
- Te sapulcējušies klasiskie filologi, dialektologi, sociolingvisti, ģeneratīvie lingvisti, stilometristi no ļoti plašas pasaules. Ko viņi te dara?
I. Rūmniece: - Jāsāk Iļjam, jo viņš ir šīs idejas autors.
I. Seržants: - Konference ir veltīta korpusiem, t.i., speciāli sagatavotiem, elektroniskiem tekstu krājumiem. Agrāk cilvēki seno tekstu pētniecībā vairāk darbojās ar intuīciju. Nebija citu iespēju. Nebija digitalizētu korpusu, kur meklēt ko vairāk. Protams, dažreiz šīs intuīcijas bija pareizas. Jo intuīcija balstās pieredzē. Tas nozīmē, ka cilvēki lasīja ļoti daudz tekstu. Problēma tā, ka no zinātnes viedokļa nav īsti pareizi izmantot galvenokārt savu intuīciju. Jo tam, kas tiek zinātniski apgalvots, tomēr jābūt pārbaudāmam. Katram citam, kurš iesaistās, jābūt iespējai pārbaudīt - vai tiešām tas tā ir.
- Man kā izbijušam tehnokrātam nav saprotama šodienas vēlme piešķirt IT teju mūsu smadzeņu valdnieces lomu. Manā uztverē IT ir laba tehniska mantiņa. Vai jūs savā, lai cik specifiskajā, zinātniskajā darbībā spējat nošķirt IT - praktisku, lietišķu un produktīvu instrumentu - no IT, kas tiek taisīts par laikmeta fetišu?
I.R.: - Domāju, ka spējam. Gadu desmitiem, pat gadsimtiem valodas, klasiskā grieķu valoda, kas ir Eiropā senākā rakstiski fiksētā valoda, tikušas pētītas ar tradicionālām metodēm. Domāju, ka mūsdienās ir ļoti svarīgi, ka šīs jaunās metodes, kur materiāls ir tiešām digitalizēts, ļauj mums pārbaudīt gan iepriekš teikto - vai tas tā ir vai nav, gan atklāt daudz ko jaunu valodu attīstības laukā. Ne tikai formālajā, bet arī saturiskajā pusē. Tas ir ļoti interesanti. Te man jāsaka paldies Iļjam par to, ka viņš piedāvāja šādu konferenci. Tā radīja ļoti lielu interesi visā pasaulē. Pētījumu piedāvājumi bija pat jāatsijā.
I.S.: - Jā, viens cilvēks atlidoja pat no Austrālijas.
I.R.: - Jā, pasaules klasisko valodu pētniecībā ir zvaigznes. Un ir ļoti patīkami, ka esam varējuši tās dabūt Latvijas Universitātē. Iļjas priekšlikums, ka konference varētu notikt Latvijā, ir veiksmīgs arī no tā viedokļa, ka atbraukuši arī mūsu kolēģi no Tartu un no Viļņas, kuru klātbūtni finansiāli nodrošina LU. Jo tik plaša konference par grieķu valodu un senajiem tekstiem tiešām ir īpašs notikums vismaz Eiropas mērogā. Jo, tāpat kā citi pēta, teiksim, vaboļu kājiņas, mēs pētām valodu, pētām grieķu valodu, un mums ir svarīgas šīs tagad plašākās tehniskās iespējas.
- Kādā ziņā? Proti - vai jūs izmantojat internetu kā lasītavu, kur kļuvis pieejams nebijis informācijas apjoms, vai arī pastāv vēl kādas citas meklēšanas, tekstu analīzes, vērtēšanas tehnoloģijas?
I.S.: - Piemēram, mums ir Thesaurus Linguae Graecae (uztur Kalifornijas universitāte Irvinā). Grieķu valodas tezaurs, kas ir viens no lielākajiem projektiem: visi klasiskā perioda teksti tur ir savākti, digitalizēti un speciāli anotēti. Diezgan rets gadījums, kad jums ir vienas valodas pilnīgs korpuss…
- Bet man tekstus uz papīra patīk lasīt daudz vairāk nekā tīklā. Aizbraukšu uz Grieķiju un izlasīšu…
I.S.: - Jā, taču korpuss ir daudz kas vairāk nekā bibliotēka. Teksti korpusā ir papildus anotēti: piemēram, katram vārdam, katrai galotnei ir piesaistīta informācija par to īpašībām, par to sintaksisko lomu teikumā, tekstiem dots angļu tulkojums. Ir arī saturiski orientētās anotācijas, piemēram, sakari ar noteiktiem konceptiem, teksta datējums, žanrs un citi.
- Man svarīgi atrast informāciju tādā pavērsienā, kādā vēlos.
I.R.: - Kā jūs varat apgalvot vienu vai otru, ja jums nav nekādu stabilu, precīzu datu? Tagad mēs varam iegūt un izmantot šos precīzos datus. Un šajā konferencē daudzi kolēģi liecina, ka viņu pētījumu rezultāti balstās ļoti precīzos datos.
I.S.: - Piemēram, tas, ko tagad sauc par stilometeriju, t.i., statistiskas metodes, kas ņem vērā dažus tekstu raksturojošus parametrus: vārdu secību, dažu vārdu lietošanu un vēl ko citu. Piemēram, tiek atrasti jauni tekstu fragmenti sengrieķu valodā, bet kā lai uzzina, kas ir autors un kāds laikmets… Filologiem bieži vien ir vairāki uzskati un vairākas interpretācijas… Taču ar šīm tehniskām metodēm var mēģināt identificēt, noteikt varbūtību šī teksta autorībai, salīdzinot ar citiem. Tas, protams, ir svarīgi. Turklāt sengrieķu valodas tekstu apjoms ir tik liels, ka neviens pētnieks nespēj visus šos tekstus vienkārši fiziski pārskatīt.
- Cik daudz, neskatoties uz milzīgo pieejamo apjomu, no sengrieķu tekstiem ir nonākuši līdz mūsdienām autentiskā paskatā?
I.S.: - Jā, gājis ir visādi… Piemēram, Galēns - ļoti sarežģīts autors, ārsts… Savā ziņā viņš jau ir diezgan attālināts no klasiskā perioda. Bet šī meklēšana atklāja, ka viņa valodā daudz aizgūts no Platona. Agrāk to nevarēja noteikt.
Turklāt problēma ir tāda, ka šie tikuši pārrakstīti, pārrakstīti un pārrakstīti… Tās versijas, kas mums šodien ir, nāk no viduslaikiem.
- Tad skaidrs, kāpēc tas pats Galēns, kurš piedzima sešus gadsimtus pēc Hipokrāta un bija ne tikai ārsts, tika turēts par nozīmīgu autoritāti līdz pat renesansei. Kas bijuši pārrakstītāji?
I.R.: - Man liekas - gan tekstu zinātāji, gan teju nejauši cilvēki, piemēram, mūki, kuru uzdevums bija trenēties rakstīšanā.
I.S.: - Un svarīgi, ka viņiem nebija attieksmes - precīzi kopēt. Dažreiz viņi pielika klāt arī ko no sevis, «uzlaboja» tekstus pēc saviem ieskatiem. Piemēram, Leipcigas universitātes pētniece Darja Rafijenko atklāja, ka ir tādas verba formas, kas sastopamas tikai vienu reizi visā klasiskajā periodā (piemēram, Platons), bet tās ļoti bieži atrodamas Jaunajā derībā un laikos pēc tās.
Varētu secināt, ka Platonam šī forma ir aizgūta no Jaunās derības - pārrakstītāji, pārrakstot Platona tekstus viduslaikos, iesprauda šīs formas, jo tās bija saistītas ar kristīgo tradīciju (par ko Platons, protams, nevarēja zināt, bet kurā Platona teksti spēlēja svarīgu lomu). Agrāk bija pilnīgi neiespējami noteikt tādas lietas kā šī.
I.R.: - Vēl interesanti tas, ka arī šajā konferencē ir pārstāvēti socilingvistiskas ievirzes projekti. Agrāk klasiskās valodas nevarēja tādā jomā izpētīt. Bet šodien, piemēram, ir digitalizētas grieķu valodā rakstītās vēstules Ēģiptē. Personiska sarakste. Mēs parasti sakām: nu, ko mēs par senajiem grieķiem zinām, mums ir tikai literārie teksti, mums pieejama tikai klasiskā, normētā valoda. Bet, pateicoties vēstuļu tekstiem, papirusa tekstiem, mēs varam ieskatīties tajā, kā viņi sadzīvē savā starpā sazinājās, kā sarunājās. Un tad ir interesanti salīdzināt ar to normēto valodu, kuru dabūjam no platoniem, homēriem un citiem slaveniem autoriem.
- Kāda, jūsuprāt, ir šo tekstu mūsdienīgā vērtība, cik augstu tie kotējas XXI gadsimtā?
I.R.: - Tā ir ļoti augsta. Protams, tas atkarīgs no žanra un autora. Viena lieta ir, teiksim, dzejas teksti: Homērs, Eiropas senākā lirika. Platona teksti, Aristoteļa Retorika - šie darbi ir ar mūžīgi nepārejošu vērtību.
- Tas ir zināmais. Kādas būtiskas novitātes ar šo moderno metodi esat atklājuši? Varbūt parādās līdz šim neapjausta šīs valodas izpausme?
I.R.: - Bet pirms tam jūsu jautājums bija - kādā mērā šie teksti noderīgi XXI gadsimtā. Domāju, ka mēs tagad - XXI gadsimtā - daudz domājam par teksta izpratni. Par to, kā mēs uztveram tekstu. Teksta uztvere, teksta izpratne - tas viss nāk tikai caur pilnvērtīgiem skaidru un dziļu domu formulējušiem klasiskiem tekstiem. To es minu kā pašu pirmo.
Protams, šo tekstu žanru ir tik daudz un tie ir tik dažādi, ka faktiski katrā ir kaut kas vērtīgs atrodams. Un faktiski visi noteikti atrāda to, ka teksts ir tas, kas apkopo laika un cilvēka veidoto domu. Mūsdienās mums ir tik daudz tekstu… Bet - ja mēs gribētu procentuāli domāt, cik no tiem ir paliekoši nākamajiem gadsimtiem, tad, piedodiet, es teiktu, ka procenti trīsdesmit. Un tas jau būtu daudz. Taču par klasiskajiem tekstiem mēs varētu teikt - procenti 70 pavisam droši ir augstas un gadsimtus pārdzīvojošas vērtības teksti.
- Es tomēr gribētu dzirdēt atbildi - kādas būtiskas novitātes jums devušas šīs korpusu metodes?
I.S.: - Mēs ar tām daudz dziļāk un precīzāk saprotam sengrieķu tekstus un valodas struktūru. Mēs jau runājām par viduslaiku iespraudumiem tekstos, ko šīs metodes var palīdzēt noteikt. Cits aspekts - varam labāk izpētīt grieķu valodu Romas impērijas laikos: šajā periodā valodu ietekmē ne tikai strauja valodas gramatikas maiņa, bet arī vienlaikus valodas mākslīgā konservācija, t.i., tendence rakstīt klasiskajā, normētajā valodas formā kā Platons vai Ksenofonts. Tikai korpusa metodes var palīdzēt šeit precīzi izšķirt, kas ir dabiska valodas maiņa un kur ir mākslīgais konservatīvisms (tas ir aktuāli arī latviešu valodai).
- Ja jūs sakāt, ka sengrieķu tekstu versijas nāk no viduslaikiem, cik tālu tās ir no oriģināla?
I.S.: - Mēs droši zinām, ka ir jārēķinās ar to, ka mūsu versijās ir viduslaiku iespraudumi un «labojumi». Ir dažādas metodes, kā tos var identificēt.
I.R.: - Mēs - klasiskie filologi - esam gatavi lasīt tekstus oriģinālā, citi tos var lasīt jebkurā tulkojumā. Tulkojums pamatdomu tomēr saglabā labi. Šī konference ir orientēta pat uz ļoti specifisku lingvistisku lietu, kas ir ārkārtīgi veselīga, jo bez tās nevar pilnvērtīgi saprast saturu; runa ir par dažādiem konkrētiem valodas faktiem, kurus kompleksi vai arī salīdzinājumā ar citiem ar korpusmetodēm varam izpētīt un izvērtēt. Mēs referātos redzam, ka cilvēki parāda visai konkrētas lietas, bet ko tas dod? To, ka mēs precīzāk varam uztvert viena teikuma domu, viena teikuma saturu. Tālāk jau varam šos faktus izmantot, pētot līdzības vai atšķirības viena žanra vai tematiskas tekstu kopas ietvaros. Tur jau ir tas IT labums.
- Tātad mazāk pazūd tulkojumā?
I.R.: - Jā! Mums ir diezgan daudz kas līdz šim, iespējams, pazudis tulkojumos. Bet to tiešām var pakāpeniski celt gaismā ar šīm korpusa metodēm.
- Konferencē pārstāvētas slavenas augstskolas, slaveni cilvēki. Kompānija, skatoties programmu, man šķita ļoti respektējama.
I.R.: - Jā, kompānija ir ļoti iespaidīga. Ir ļoti svarīga domu un ideju apmaiņa. Piemēram, es savos pētījumos varu izmantot daudz no tā, ko es šeit dzirdu un redzu. Tā ir tā klātienes konferenču vērtība laikā, kad mums liekas - nospiedīsim taustiņu un uzreiz visu uzzināsim, uzreiz ieraudzīsim, ko kāds ir publicējis. Bet - mums, humanitārajiem pētniekiem, joprojām ir svarīgas klātienes konferences. Tāda domu apmaiņa, tik precīzi dzirdēti jautājumi un precīzi saklausītas atbildes par ļoti konkrētām lietām, tas notiek tikai klātienē.
- Domāju, ka gan jūsu konferences tēmu, gan šīs, vismaz Eiropas līmeņa, autoritātes var uzskatīt par vēstnešiem, kuri ieradušies Latvijā, lai liktu tai pie sirds - nepamest novārtā klasisko filoloģiju, šī lauka pētniecību. Pretējais nozīmētu pagrimumu. Raksturojiet vismaz kādu no šīm autoritātēm.
I.R.: - Tad jau jāsāk ar Džefriju Horoksu.
I.S.: - Jā, profesors Džefrijs Horokss no Kembridžas. Tagad viņš jau pensijā, bet ir viens no pazīstamākajiem pētniekiem. Agrāk klasiskie filologi uzskatīja, ka klasiskie ceturtā vai piektā gadsimta pirms mūsu ēras teksti ir ideāls, bet tā grieķu valoda, kas nāk vēlāk - trešajā gadsimtā, hellēnisma vai pat Romas periodā - tā vairs nav glīta valoda, jo daudzas senās formas ir zaudētas. Tāpēc tā nav izpētes vērta. Modernā grieķu valoda jau ir pilnīgi kaut kas cits nekā sengrieķu valoda. Tagad šī attieksme ir mainījusies.
Džefrijs Horokss ir viens no tiem pētniekiem, kas pievērsa ļoti lielu uzmanību valodas maiņai un valodas vēlākajiem periodiem un izpētīja jaunās valodas parādības gan sintaksē, gan morfoloģijā, gan arī frazeoloģijā, kā nebija klasiskajā valodā. Ideja, ka klasiskā valoda bija vislabākā, nāk no viduslaikiem vai vēl agrāka laika. Faktiski, sākot no Aleksandra Lielā laikiem, grieķi sarunājās vienā valodā, bet rakstnieki rakstīja pilnīgi citā valodas formā, kura bija orientēta uz klasisko periodu. Turklāt sengrieķu valodai, protams, bija arī daudz dialektu.
Vēlāk, Aleksandra laikos, sāka veidoties kopīgā valoda. Bet arī tā uzreiz sāka atkal šķelties jaunos dialektos, jo Aleksandra impērija bija ļoti liela un viscaur sazināties vienā valodā nebija iespējams. Par to konferencē vēstīja Hosē Luiss Garsija Ramons no Hārvardas. Viņš mēģināja fiksēt, kur ir dialektismi, kur ir kopvalodas fakti. Pētot tas viss ir jāņem vērā. Un tas ir grūti, jo valodas slāņu ir ļoti daudz. Tas raksturīgs valodai ar vismaz četru gadu tūkstošu senu vēsturi. Otras tādas Eiropā nav. Bet korpusa izpētes metodes ļauj visu šo dažādību aptvert.
I.R.: - Mēs varētu atgriezties uz zemes… Un, pie zemes turoties, mums būtu jāpiemin tas, ka faktiski visu Eiropas valodu gramatikas ir radušās pēc sengrieķu un vēlāk pēc latīņu gramatikas paraugiem. Līdz ar to - faktiski jebkas, kas tiek izpētīts šajās valodās, lielā mērā var tikt attiecināts, salīdzināts, vēsturiski skatīts jebkurā Eiropas valodā. Bet, runājot par Džefriju Horoksu, man liekas, ka mūsdienās svarīgākā grāmata par grieķu valodas vēsturi pieder tieši viņam. Pilnīgi piekrītu Iļjam, ka tik plašā diahronijā - no senākiem laikiem līdz mūsdienām - skatīt valodu, kurai tiešām ir visilgākā vēsture Eiropā - tā ir vērtība arī citu valodu kontekstā.
I.S.: - Ņemot vērā, ka šajā valodā rakstīti tik svarīgi teksti - piemēram, Jaunā derība vai, teiksim, Eiropas senākais literārais teksts - Homēra eposi - tas tomēr ir kaut kas ļoti īpašs.
