Reportāža: Kā Gulbenes novada kori un citi pašdarbības kolektīvi gatavojas Dziesmu svētkiem
 
©Dāvis ŪLANDS, F64 Photo Agency

2.lapa

Jāuzmundrina un jāiedvesmo

«Visā pasaulē notiek globalizācija un to nav iespējams apturēt. Iespējams, kādā brīdī pārmaiņas skars arī mūsu valsti, un, kamēr vien varam, mums jānotur dziesmu svētki, mums jāturas pie latvietības,» uzskata Lejasciema kultūras nama jauktā kora Kaprīze diriģente Ineta Maltavniece.

LEJASCIEMA PATRIOTE. «Es esmu Lejasciema patriote, esmu ļoti iemīlējusi šo vietiņu, man te patīk un, cik vien varēšu šai vietai ko dot, es te būšu,» apsola Ineta Maltavniece / Dāvis ŪLANDS, F64 Photo Agency

Dzimusi, augusi un skolojusies Tukumā, mūziku studējusi Daugavpilī, bet, studijas beidzot, «pēc sadalījuma» nonākusi Lejasciemā, tur arī palikusi un visu mūžu strādājusi. «Te ierados pirms 32 gadiem, jo Lejasciemā bija vajadzīgs mūzikas skolotājs,» stāsta Ineta Maltavniece. Bet pirmoreiz uz dziesmu svētkiem viņu aizveda mūzikas skolotāja Rasma Valdmane no Tukuma. «Kā septītajā klasē sāku braukt uz dziesmu svētkiem, tā praktiski visos turpmākajos svētkos arī esmu piedalījusies. Tikai vienus izlaidu - kad piedzima dēls,» stāsta kora Kaprīze diriģente, uzsverot, ka ar šo «kustību» ir ļoti, ļoti pazīstama un ir laimīga tajā būt.

Publicitātes foto

Pretī izaicinājumiem

Koris Kaprīze ir dibināts 1989. gada pavasarī, kad uz pirmo mēģinājumu sanāca 16 kora dziesmas mīļotāji un diriģente Rita Vēverbrante. Ineta Maltavniece šī kora piekšgalā ir kopš 2004. gada, arī pati vienmēr tajā dziedājusi. Šobrīd korī ir 25-30 dziedātāji un - tikai vietējie. «Mēs esam mazs pagasts, bet ne ar vienu citu pagastu kopā neejam, korī esam tikai vietējie. Uz lielākiem koncertiem un skatēm atbrauc absolventi, kuri ir dziedājuši, bet tagad studē vai dzīvo Rīgā. Jaunie aiziet prom, daļa sameklē sev citas iespējas, kur dziedāt, un es, protams, esmu priecīga par katru, kurš turpina šo tradīciju un dzied,» saka Ineta Maltavniece. Viņasprāt, kordziedāšana ir īpaša māksla, kas nav atkarīga no viena cilvēka, bet no kolektīva kopumā. Un dziesmu svētki ir svētki visam kolektīvam, jo tā ir kopības sajūta, ko pavada labi padarīta darba sajūta. «Tas, ka varam celt dziesmu svētku repertuāru, ka spējam nonākt pie katra skaņdarba mākslinieciskās atklāsmes un jēgas, reizē apzinoties, ka pat ļoti grūts skaņdarbs var mūs radoši aizraut, ir liels gandarījums,» saka Kaprīzes diriģente, uzsverot, ka viņas vadītais koris nemēģina iet vieglākos ceļus, bet allaž ļaujas jauniem un arvien sarežģītākiem izaicinājumiem.

Pazīst visa Rīga

«Liels darbs ir izdarīts, var doties uz svētkiem,» mirkli pirms simtgades dziesmu svētkiem smaidot saka Ineta Maltavniece. Šai brīdī viņa atsauc atmiņā savus pirmos dziesmu svētkus, kad, ejot gājienā pa Rīgas ielām, nebeidza brīnīties, kā tas iespējams, ka visa Rīga viņus pazīst, jo visi uzsauca, uzgavilēja...

«Katros svētkos ir vismaz viens tāds mirklis, kad tu saproti: bija vērts braukt, bija vērts. Atceros, ka tai gadā, kad dziesmu svētkos pirmoreiz varēja piedalīties arī ārzemju latviešu kori, mēs stāvējām visi kopā, dziedājām Lūcijas Garūtas Mūsu Tēvs debesīs, un visiem bija asaras acīs... Un, kad šī lūgšana bija izskanējusi, trīs četras minūtes Mežaparka lielajā estrādē valdīja pilnīgs klusums... Tas bija ļoti emocionāli, un tas aizgāja līdz mūsu visu - gan dziedātāju, gan skatītāju - sirds dziļumiem,» atminas Ineta Maltavniece. Viņa domā, ka tieši šī kopības izjūta arī notur mūsos latvietību, un šādu izjūtu dēļ ir vērts gadu no gada iet uz kora mēģinājumiem, lai atkal varētu nokļūt dziesmu svētkos.

Mēs, latvieši, varam

Lejasciems ir ļoti skaista vieta, bet trūkst darbavietu, tāpēc visi trīs diriģentes bērni ir prom. Vecākā meita Zane, savulaik beigusi mūzikas skolu, jau septiņus gadus dzīvo un strādā Zviedrijā, audzina dēliņu Dāvidu (4), dēls Rūdolfs, arī savulaik dziedājis, bet tagad, pabeidzis Turību, dzīvo un strādā Rīgā, ir IT jomas speciālists, savukārt jaunākā meita Evelīna aizprecējusies uz Blīdeni. Viņas ģimenē aug pusotru gadu mazais Daumantiņš, un viņa turpina dziedāt - sieviešu korī Balta. «Jaunākā meita iet manās pēdās - mācās Mūzikas akadēmijas trešajā kursā, būs mūzikas skolotāja,» priecīgi nosaka Zanes, Evelīnas un Rūdolfa mamma.

«Ar vīru sapazināmies studiju laikā, dziedot korī. Viņš bija no fizmatiem. Tagad esam šķīrušies, bet savā laikā visa ģimene dziedājām, spēlējām mūzikas instrumentus - mums bija sava ģimenes kapela, mēs sniedzām koncertiņus, spēlējām ballītēs. Šodien viss ir savādāk, ir sācies cits periods, bet - ne mazāk interesants,» optimistiski nosaka Ineta Maltavniece. Viņa gan neslēpj, ka skolā noturēt kori paliek arvien grūtāk. «Kultūrvide mainās, jauniešiem vērtības mainās, ir daudz citu vilinājumu. Mums Lejasciemā ir spēcīgi sporta treneri, daudzi izvēlas sportot. Bet mēs neatlaidīgi cīnāmies, lai jaunieši gribētu arī dziedāt,» saka kora Kaprīze vadītāja, uzsverot, ka viņas uzdevums nav tikai diriģēt - arī ieinteresēt, iedvesmot, aizraut un savu reizi arī uzmundrināt.

«Dziesmu svētki - tā ir mūsu identitāte. Tas ir tas, ko mēs, latvieši, varam, bet citi nevar. Un, ja reiz tas ir tik unikāli, mēs to nedrīkstam atstāt novārtā - mums tas jādod tālāk nākamajām paaudzēm. Tāpēc ir svarīgi korus noturēt,» uzskata Ineta Maltavniece. Viņa novērojusi: pirmoreiz nokļūstot dziesmu svētkos, bērni, to visu ieraugot, ir tik emocionāli saviļņoti, ka uzreiz «saindējas». Un tad jau turpmāk paši meklē iespēju, kā būt šiem svētkiem piederīgiem.

 
Turpinājumu lasi nākošajā lapā