No šā gada sākuma Latvijas Radio 2 ēterā sācis skanēt jauns raidījumu cikls Simts no mums. Tas ir kā ceļojums pa valsts novadiem un veltīts valsts jubilejai, bet to vada pazīstamā radioētera balss Dzintars Tilaks.
Atrast interesantos
Latvijas Radio 2 jaunais raidījumu cikls Simts no mums plāno satikt simt dažādus interesantus cilvēkus, lai uzklausītu viņu viedokli par savu ikdienu, darbu un svētkiem, kā arī citām lietām, ja īsāk - par savu dzīvi. Simts no mums idejas autors, producents un vadītājs ir Dzintars Tilaks, kura vārds radio klausītājiem komentārus neprasa, bet ideja realizējusies sadarbībā ar LR2 direktoru Armīnu Roni. «Reiz paskaitīju: ir kādi 30 cilvēki, kuri mums ir visur - uz visdažādāko žurnālu vākiem, radio, TV. Kā viņi nonāk šajā apritē, tā pa to rotē. Protams, viņi visi ir jauki cilvēki, Latvija ir maza, arī pazīstamu cilvēku ir maz, bet šajā gadījumā mūsu doma bija citāda - izrauties no šī loka, braukāt pa Latviju un meklēt cilvēkus, par kuriem lielākā daļa neko nezinām, bet viņus labi atpazīst un ar labu vārdu piemin kādā pagastā vai novadā,» tā Dzintars.
Raidījumu cikla varoņi būs dažādu paaudžu radošie ļaudis: mākslinieki, rakstnieki, mūziķi, skolotāji, bibliotekāri, muzeju darbinieki utt., taču viņus visus vieno viena lieta - savas dzimtās puses patriotisms un aktīva darbība sabiedriskajā dzīvē. Kā tādus atrast? «Labs jautājums!» smejas Dzintars. «Dažkārt palīdz Māte Google, ir reģionālā prese un tamlīdzīgi informācijas avoti, turklāt šobrīd šis projekts jau aizgājis tik tālu, ka cilvēki e-pastā vai uz privāto telefonu iesaka kādu savu novadnieku, par kuru būtu vērts veidot raidījumu.» Šī projekta noslēgums paredzēts līdz ar Latvijas jubileju - diezgan ilgs laiks. Vai cilvēku neaptrūks? «Absolūti ne!» pārliecināts ir Dzintars Tilaks. «Lai gan pašam šķiet, ka raidījums skan jau ilgi, šobrīd ir tikai tāda kā ieskriešanās. Es vēl pat neesmu izbraucis tālākos maršrutus, gaidu siltāku laiku. Bet tas viss tiešām ir ļoti interesanti: parunāties ar cilvēkiem par viņu pašu dzīvi, par citiem tautiešiem, par patriotisma jūtām, ko varētu mainīt utt. Kāds ir šis noskaņojums? Labi, ka mēs protam apzināties savus mīnusus, tas ir, kā paraudzīties uz sevi no malas. Tas nozīmē, ka mums varbūt labāk izdosies tos novērst.»
Latviešiem bail no kritikas
Jaunā raidījuma devīze skan: «Par to, kur smelties spēku un prieku šobrīd, un kā to ieguldīt nākamībā.» It kā banāli, taču šā brīža situācijai valstī diezgan simboliski. «Simts - tas ir labs skaitlis, kas beigās parādīs vidējo aritmētisko kopīgo priekšstatu par mums,» domā jaunā raidījuma vadītājs. Ņemot vērā to, ka intervējamie ir un būs visdažādākie, šādam rezumējumam tiešām ir pamats. Tā, piemēram, pagaidām jaunākais raidījuma varonis ir 28 gadus vecs - viņš Tīnūžos izveidojis muzeja filiāli par strēlnieku tēmu. «Viņam nav vienalga, viņš ir labā nozīmē patriotisks cilvēks, un, kā izrādās, tādi mums ir. Savukārt drīzumā ieplānota tikšanās ar kādu kungu, kuram teju, teju palika 95 gadi, bet kurš joprojām ir ļoti aktīvs, viņam bijusi raiba dzīve, tikai žēl, ka raidījums ir par īsu, lai visu varētu atspoguļot - viņš raksta, sūta dažādus materiālus avīzē, vēro dzīvi un aktīvi piedalās tās norisēs,» stāsta Dzintars. «Raidījuma galveno varoņu vecuma amplitūda gan būs vēl lielāka, jo es plānoju tikties arī ar tādiem vidusskolas vecuma malačiem, no kuriem arī daudzi ir ļoti aktīvi cilvēki. Piemēram, kāds jaunietis, kurš šādā vecumā uztraucas par apkārtējo vidi un pats organizē dažādas sakopšanas talkas, iesaista tajās ģimeni, draugus un klasesbiedrus. Kāpēc viņam neveltīt raidījumu un neuzzināt, kāpēc viņš to dara?!» Lai gan raidījums vēl tikai sācis savu apriti, Dzintars var ilgi stāstīt par jau satiktajiem interesantajiem cilvēkiem, piemēram, kāda kultūras darbiniece Ragaciemā organizē seduma svētkus un visus sanākušos cienā ar laša zupu, bet Kandavā kāds vēsturnieks no Līvāniem, kurš tur ieprecējies un kļuvis par patiesu kurzemnieku, tagad studē Kurzemes vēsturi, taču paralēli tam interesējas arī par Latgales vēsturi utt., u.t.jpr.
Jā, bet kāpēc tad latvieši bieži vien jūtas tādā kā pabērna lomā? «Mēs nemākam sevi pasniegt,» uzskata Dzintars. «Mums ir ļoti labas idejas, inovācijas, bet mēs neprotam to tālāk nest pasaulē. Mēs spējam radīt, bet tad mums iestājas kautrība un nepārliecinātība, turklāt mums ir mūžīgās bažas, ko par to teiks citi. Piemēram, māksliniece rada kolosālus darbus, taču nav iespējams viņu pierunāt piedalīties izstādē. Vidējam latvietim ir bailes no kritikas. Bet man liekas, ka jaunieši šajā ziņā jau mainās, viņi atļaujas vairāk.»
Ar daudz talantiem apveltīts
Ja runā par pašu Dzintaru Tilaku, tad jāteic, ka viņš radio klausītājiem ir pazīstams jau gadiem, pats populārākais projekts laikam bija Sirdslietu aģentūra, kas kopumā darbojās 13 gadus. Latvijas radio klausītājas ar stāžu viņa balsi droši vien nespētu sajaukt ne ar vienu. «Kad biju jauns, man no savas balss bija kauns - šķita, ka tā ir pārāk puiciska. Piemēram, studiju laikos visiem tās balsis bija krietni nobriedušākas, bet man tā bija tāda zēniska. Protams, tagad gan es par to priecājos, jo pēc balss daudzi domā, ka esmu daudz jaunāks,» smejas Dzintars.
Radiogaitu iesākums bijis visai interesants. «1980. gadā man bija sava folkloras grupa Bizīteri, tajā bija arī Ilga Reizniece, Silvija Silava, Āris Ziemelis. Kādā muzicēšanas reizē Pāvilostā satikāmies ar tā laika Latvijas radiokomitejas šefu Jāni Ozolu, un viņš teica, ka man esot laba un sprigana valoda, vai es nevēlos kaut ko darīt radio?! Pats jau tā droši vien nebūtu iedomājies, bet, ja kāds no malas pasaka un pabīda, skaties uz to citādāk. Man divreiz nebija jāsaka, uzreiz biju klāt! Tolaik ārštatā strādāju slavenajā Mikrofonā un arī Dzirkstelē. Taču tolaik studēju, tāpēc šo darbu īsti nevarēju savienot ar mācībām, un tas sanāca tāds - ar pārtraukumiņiem.» 1992. gadā viņš gan radiomājā ticis pamatdarbā, jo studijas arī nebija gluži svešas profesijai - Dzintars Tilaks izskolojies toreizējā konservatorijā masu režijas specialitātē, kurā nācās pastiprināti apgūt arī runas mākslu.
Un vēl viens Dzintara talants - viņš raksta grāmatas. Nupat iznāca devītā, bet pēc kāda mēneša gaidāma arī desmitā. Stāstu grāmatas, romāni, bērnu grāmatas, erudīcijas grāmata, par attiecībām vēstošs stāsts, bet pati pirmā bijusi dzejas grāmata - vai tad nevajadzētu nostabilizēties vienā rakstīšanas nišā?! «Man ir dusmas par to!» ātrumā saka Dzintars. «Patiesībā gribētu rakstīt garos stāstus vai romānus, taču pilnīgi neviļus sanāca tā, ka… Gribēju bērniem izstāstīt labsirdīgu un reālu stāstu par kaķi, un tā tapa pirmā grāmata bērniem Čomiņš. Un pēc tam bērni, ar kuriem sanāca tikties [grāmatu izdevniecības] Zvaigzne organizētajos pasākumos, to ļoti labi novērtēja, bet ko gan vairāk vajag, ja kāds pasaka labus vārdus?! Un bērni paši nāca klāt, lai pateiktu savu viedokli, nevis mammu vai skolotāju bīdīti! Tas uz mani atstāja lielu iespaidu, tāpēc tagad uzrakstīju otru grāmatu bērniem - savas bērnības atmiņas, tā sauksies Oki-doki. Kad mēs augām. Bērnībai ir sava garša, katram laikam ir savi piedzīvojumi, savi topa jociņi. Mūsu laika bērni to nesapratīs? Nē, sapratīs!» pārliecinoši nosaka Dzintars. «Grāmatā figurēs pavisam vienkāršas lietas, kas būs saprotamas arī tagad. Es neesmu pārliecināts, vai mūsdienu sīcis prot pagatavot kaķeni vai uzmeistarot žurku slazdu, bet tolaik tā bija zināmā mērā kā dzīves nepieciešamība. Mēģinu pastāstīt tā, lai mūsdienu bērns spētu iztēloties un saprast, kā tas īsti ir.».
